Divas puslodes

Studijā notikumu komentē arī LTV žurnāliste Paula Justoviča un politologs Ojārs Skudra.

Turcija

Modernās turku valsts pamati tika likti pirms simt gadiem, kad sabruka Pirmajā pasaules karā sakautā Osmaņu impērija, un pēckara Turcijas priekšgalā nostājās bijušās sultāna armijas feldmaršals Mustafa Kemals. Viņš palika valsts vadībā līdz pat savai nāvei 1938. gadā, būdams līderis ar milzu autoritāti, kuram 1934. gadā Turcijas parlaments oficiāli piešķīra pagodinošo pievārdu Ataturks – „turku tautas tēvs”. Kemals īstenoja radikālu valsts un sabiedrības modernizāciju, dažos gados demontējot islāma reliģiskajās normās balstīto politisko, tiesisko un izglītības sistēmu un veidojot Rietumu parauga sekulāru sabiedrību. Par valdošo ideoloģiju kļuva turku nacionālisms. Ataturka vadītā Republikāniskā Tautas partija faktiski palika vienīgais politiskais spēks valstī līdz pat 1945. gadam. Ārpolitiski Turcija šai laikā saglabāja neitralitāti, tikai simboliski iesaistoties Otrā pasaules kara antihitleriskajā koalīcijā, bet pēckara periodā Padomju Savienības agresīvie mēģinājumi pakļaut Turciju savai militārajai kontrolei padarīja to par Savienoto Valstu sabiedroto un NATO dalībvalsti.

Republikāniskās Tautas partijas zaudējums 1950. gada vēlēšanās iezīmēja jauna posma sākumu Turcijas Republikas iekšpolitikā. Savas pozīcijas politiskajā ainavā sāka nostiprināt gan reliģiski konservatīvas, gan arī radikāli kreisas un labējas ievirzes spēki. Politiskajos procesos vairākkārt iejaucās armija, gāžot civilās valdības, tomēr neiedibinot ilglaicīgas militārās huntas. Sevišķi satricinājumiem bagāti bija pagājušā gs. 70. gadi, kad sadursmes starp labējiem ultranacionālistiem un radikāli kreisajiem prasīja vairākus tūkstošus dzīvību. Valsts dienvidaustrumos izvērtās kurdu minoritātes bruņotā cīņa, kuras priekšgalā nostājās radikāli kreisā Kurdistānas Strādnieku partija. Zināma stabilizācija notika pēc ilgākā militārās pārvaldes posma no 1980. līdz 1983. gadam, kad premjera Turguta Ozala valdība panāca ekonomikas uzplaukumu un 1987. gadā tika uzsāktas sarunas par Turcijas pievienošanos Eiropas Kopienai. Tomēr nākamā desmitgade iezīmējās ar nestabilām koalīcijas valdībām, ekonomiskās izaugsmes palēnināšanos un vēl vienu valdības atkāpšanos pēc armijas pieprasījuma.

2002. gadā parlamenta vēlēšanās uzvaru guva Stambulas mēra Redžepa Tajjipa Erdogana vadītā Taisnīguma un attīstības partija, kurai izdevies palikt pie varas līdz pat šodienai. Balstoties samērā stabilajā ekonomikas izaugsmē, Erdogans un viņa partija sabiedrības vairākuma acīs kļuva par stabilitātes garantu. Tomēr pēdējos gados varas koncentrācija valsts līdera rokās, viņa arvien autoritārākā stāja jau iegūst diktatoriska režīma iezīmes. 2016. gada jūlijā valstī notika militārā apvērsuma mēģinājums, kuru daudzi gan uzskata par varas inspirētu. Tīrīšanas armijā, valsts iestādēs un izglītības sistēmā pēc 2016. gada jūlija notikumiem bija tik straujas un masveidīgas, ka liek domāt par iepriekš sagatavotu akciju. 2017. gada 16. aprīļa referendums padarīja Turciju par prezidentālu republiku, konstitucionālā līmenī nostiprinot Erdogana varas dominanti.

 

Itālijas valdības ārpolitiskās ekstravagances

Pirms nedēļas notikusī Francijas vēstnieka Itālijā atsaukšana uz Parīzi konsultācijām ir skandaloza situācija divu Eiropas Savienības valstu attiecībās. Starptautiskajā diplomātijas praksē šāds solis nozīmē nepārprotamu norādījumu uz otrās puses nedraudzīgu rīcību. Jau drīz pēc tam, kad pagājušā gada jūlija pie varas Itālijā nāca populistiskās „Pieczvaigžņu kustības” un labēji nacionālistiskās „Ziemeļu līgas” koalīcija, starp Romu un Parīzi iezīmējās spriedze. Francijas centriskās valdības vadītājs prezidents Emanuels Makrons nekad nav slēpis savu negatīvo attieksmi pret šādas ievirzes spēkiem, savulaik pat nodēvējot populismu par lepru, no kuras Eiropai jāārstējas. Saprotams, Romas līderi nepalika parādā, apmētājot Parīzi ar pārmetumiem par nesolidāru rīcību bēgļu jautājumos un neokoloniālisma politiku Āfrikā un paužot cerības, ka franči tikšot vaļā no sava „drausmīgā” prezidenta. Tomēr šie verbālie dzēlieni droši vien nebūtu kļuvuši par iemeslu tik krasam diplomātiskajam demaršam, ja ne Pieczvaigžņu kustības brāļošanās ar Francijas „dzelteno vestu” kustību. Radusies no stihiskiem protestiem pagājušā gada rudenī, tagad „dzelteno vestu” kustība mēģina konsolidēties par politisku spēku un iesaistīties Eiroparlamenta vēlēšanu cīņā. „Pieczvaigžņu kustības” līderis un Itālijas premjera biedrs Luidži di Maijo izvērsis ar „vestēm” aktīvus, t.sk. personiskus kontaktus, un jau paziņojis, ka „pārmaiņu vējš pūš pāri Alpiem”. Tā nu vēstnieks Kristiāns Massē joprojām ir Parīzē, un viņa atgriešanās datums Romā pagaidām nav zināms. Jāpiebilst, pretrunas ar Franciju nebūt nav vienīgais spriedzes avots Itālijas pašreizējās valdības attiecībās ar Eiropas partneriem. „Ziemeļu līgas” līdera un premjerministra Mateo Salvini deklarētā vēlme panākt Eiropas Sankciju mīkstināšanu pret Krieviju vai vismaz nepieļaut sankciju sarakstu paplašināšanu ir krasā pretrunā Lielbritānijas, Baltijas valstu un arī Polijas nostādnēm šajā jautājumā.

 

Valdības krīze Spānijā

Trešdien Spānijas parlamenta vairākums noraidīja sociālistu partijas iesniegto budžeta projektu, tā padarot ļoti ticamas ārkārtas vēlēšanas. Jau pirms balsojuma premjerministrs Pedro Sančess pieteica šādu virzību negatīva balsojuma gadījumā, lai gan galīgo lēmumu spāņu sociālistu līderis grasās paziņot pēc valdības sēdes piektdien. Sančesa valdībai parlamentā nav absolūtā vairākuma, un tai nākas paļauties uz mazo reģionālo partiju, tai skaitā divu Katalonijas partiju, atbalstu. Tieši kataloņi šoreiz bija tie, kas pievienojās opozīcijas – labējām – partijām balsojumā pret budžetu. Katalāņu neapmierinātību izraisījusi valdības striktā nevēlēšanās ielaisties jebkādās diskusijās par Katalonijas neatkarības referenduma rezultātiem. Stāvokli vēl vairāk nokaitējis otrdien sāktais tiesas process, kurā 12 Katalonijas neatkarības kustības līderi apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Tā Spānijas tiesa kvalificējusi autonomijas neatkarības procesu, kas kulminēja referendumā 2017. gada 1. oktobrī. Notiesājoša sprieduma gadījumā apsūdzētajiem draud līdz pat 25 gadiem cietumā. Tikām labējā opozīcija – bijušā premjera Marjano Rahoja Tautas partija un Pilsoņu partija – apsūdz sociālistus pārliekā piekāpībā katalāņu separātistiem un aicina viņus nevilkt garumā ar ārkārtas vēlēšanām. Tiek gan prognozēts, ka arī pēc šīm vēlēšanām Spānijas politisko spēku izkārtojumā nekas radikāli nemainīsies.

Notikumi Turcijā, Itālijas valdības ārpolitiskās ekstravagances un valdības krīze Spānijā.

Studijā notikumus pasaulē komentē portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks un žurnālists Juris Kaža. Telefonintervijās: Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un LU Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns.

Pāvesta Franciska vizīte Apvienotājos Arābu emirātos

Šī gada 3. februāris ir diena, kad Romas pontifiks pirmoreiz vēsturē spēra kāju uz Arābijas pussalas zemes. Pirmo reizi Katoļu baznīcas galva ieradās pasaules daļā, kas pirms 14 gadsimtiem kļuva par islāma šūpuli un centru, no kura šī reliģija izplatījās Tuvajos Austrumos, Āfrikā un tālāk pasaulē. Ievērojot visos laikos sarežģītās un konfliktiem bagātās attiecības starp divām lielajām pasaules reliģijām, var nešaubīties, ka pāvesta Franciska vizīte Apvienotajos Arābu Emirātos, kas notika no 3. līdz 5. februārim, prasījusi gadiem, ja ne gadu desmitiem ilgus diplomātiskus pūliņus. Emirāti ir salīdzinoši Rietumu ietekmei atvērta valsts, kurā katoļu baznīca oficiāli pastāv jau kopš 1965. gada. Atšķirībā no kaimiņos esošās Saūda Arābijas, šeit atļauts celt baznīcas un noturēt kristiešu dievkalpojumus.

Spriežot pēc reportāžām, uzņemšana Abū Dabī notika ar pienācīgo godu un vērienu, lai neteiktu – pompu: kavalērijas eskortu, artilērijas salūta zalvēm un iznīcinātājiem, kuri iezīmēja debesīs baltas un dzeltenas vērpetes – Vatikāna karoga krāsās. Tiesa, no valsts puses augsto viesi uzņēma nevis emirātu federācijas prezidents, Abū Dabī emīrs, bet gan kroņprincis un bruņoto spēku komandieris šeihs Muhameds bin Zajeds Al Nahajans. Tiekoties ar vienu no autoritatīvākajiem islāma garīgajiem līderiem – Al Ahzaras universitātes augstāko imāmu šeihu Ahmadu at-Taijību, tika parakstīts „Cilvēces brālības dokuments” – deklarācija, kurā, kā izteicies pāvests, „mēs apstiprinājām kopīgu aicinājumu visiem cilvēkiem būt brāļiem un māsām, ciktāl tie visi ir Dieva bērni”. Vēl viens pirmreizējs notikums bija pāvesta mesa, noturēta stadionā 135 tūkstošiem ticīgo – līdz šim kristiešu dievkalpojumi Apvienotajos Arābu Emirātos bija atļauti tikai baznīcās. Tiek lēsts, ka šai Persijas līča valstī dzīvo vismaz miljons katoļticīgo – lielāko tiesu imigranti no Filipīnām un Indijas.

Donalda Trampa ikgadējā uzruna

Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcija nosaka prezidenta pienākumu, citējot, „laiku pa laikam sniegt Kongresam informāciju par Savienības stāvokli un ieteikt viņu apsvēršanai tādus pasākumus, kurus viņš vērtē kā nepieciešamus un lietderīgus”. Pirmais, kurš uzrunāja Pārstāvju palātas un Senāta apvienoto sanāksmi, bija pirmais ASV prezidents Džordžs Vašingtons 1790. gada 8. janvārī. Viņa piemēram sekoja arī nākamais prezidents Džons Adamss, taču trešais prezidents Tomass Džefersons šo praksi pārtrauca, uzskatot, ka tā pārāk atgādina monarhu troņa runas. Pēc tam vairāk nekā gadsimtu prezidenti savu konstitucionālo pienākumu izpildīja rakstiski, likumdevējiem to nolasīja kāds administrācijas pārstāvis, un arī pašu uzrunu saturs bija lielākoties sausi statistisks. Tradīciju katru prezidentūras gadu uzsākt ar personisku ziņojumu likumdevēju kopsapulcei 1913. gadā atjaunoja prezidents Vudro Vilsons, kuru, cita starpā, atceramies kā Latvijas vēsturē nozīmīgo „14 punktu” – tautu pašnoteikšanās tiesību nozīmīgākās deklarācijas – autoru. Ar spilgtām un programatiskām uzrunām vēsturē palicis arī prezidents Franklins Delano Rūzvelts, kurš, starp citu, pirmais 1934. gadā lietoja apzīmējumu „State of the Union Address” – "Uzruna par Savienības stāvokli". Procedūra paredz, ka uzaicinājumu prezidentam uzstāties Kongresā nosūta Pārstāvju palātas spīkers, taču Kongresa un prezidenta budžeta pretstāves un valdības iestāžu finansējuma apturēšanas situācijā uz spīkeres Nensijas Pelosi uzaicinājumu prezidentam Trampam nācās pāris nedēļas pagaidīt. Galu galā Donalda Trampa uzstāšanās notika 5. februārī.

Teju neviens komentārs presē pirms uzstāšanās neiztika bez aizrādījuma, ka Kongress nesagaida prezidentu ar triumfu. Konfliktsituācijai budžeta sakarā ir rasts vien pagaidu risinājums, un pastāv iespēja, ka administrācijas iestāžu finansējuma apturēšana var atsākties. Demokrātu partijas dāmas, kuru likumdevēju rindās šajā sasaukumā ir vairāk nekā jebkad agrāk, jau otro gadu ierodas šai notikumā ģērbtas baltā. Šī krāsa tiek asociēta ar 19. un 20. gs. mijas sufražistu – sieviešu politiskās emancipācijas kustību; šādi tiek pausts vērtējums kabineta politikai un paša prezidenta individuālajai stājai, kurā var saskatīt vīrišķā šovinisma akcentus. Nekas gan neliecināja, ka šī saspringtā atmosfēra kaut par nieku iespaidotu prezidenta pašpārliecinātību un oratora spējas. Pozitīvo ekonomikas un sociālās situācijas rādītāju uzskaitījums un vispārējās Savienoto Valstu varenību apliecinošās tēzes lika vienoties ovācijās kā prezidenta politiskajiem atbalstītājiem, tā oponentiem. Tomēr pēc tam, kad uzruna bija sasniegusi tradicionālo kulmināciju ar frāzi „State of our Union ir strong” – „mūsu Savienības stāvoklis ir spēcīgs” – un turpinājās ar konkrēto politikas aspektu iztirzājumu, zāles reakcija arvien biežāk kļuva dalīta. Pa kreisi no tribīnes – Republikāņu frakcijas rindās – ar entuziastiskām ovācijām tika uzņemta atkal jau paustā apņēmība celt aizsragbūves uz robežas ar Meksiku, apgalvojums, ka bez Trampa ASV šobrīd jau karotu ar Ziemeļkoreju, un jaunumi par ieplānoto nākamo tikšanos ar „priekšsēdētāju Kimu”, plāns uzsākt sarunas ar Taliban kustību Afganistānā un viss pārējais prezidenta teiktais. Tikām pa labi, kur atrodas Demokrātu frakcijas vietas, tie paši izteikumi tika uzņemti ar vīpsnājošām vai nīgrām grimasēm.

Pāvesta Franciska vizīte Apvienotājos Arābu emirātos un Donalda Trampa  uzruna.

Studijā notikumus komentē arī laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politoloģe Rasma Kārkliņa.

Krīze Venecuēlā

Pašreizējā situācija Venecuēlā ir kārtējais saasinājums jau vairākus gadus ilgstošajā politiskajā krīzē, kas šajā Latīņamerikas valstī noris uz ilgstošas un ļoti smagas sociālekonomiskās krīzes fona. Aizsākums visam meklējams vēl pagājušajā gadsimtā – 1999. gadā, kad pie varas Venecuēlā nāca bijušais pulkvedis Ugo Čavess un viņa Apvienotā sociālistu partija. Čavesa valdības īstenotā populistiskā politika sākotnēji iejūsmināja sabiedrības trūcīgāko daļu, taču jau pēc dažiem gadiem izraisīja kapitāla aizplūšanu no valsts un, attiecīgi, attīstībai nepieciešamo investīciju apsīkumu. Investīciju trūkuma dēļ kritās arī galvenā Venecuēlas ienākumu avota – naftas ieguves rūpniecības – rentabilitāte. Valstī uzzēla korupcija, auga noziedzības līmenis, valdošās nomenklatūras ieviestie cenu kontroles un ārvalstu valūtas konfiskācijas pasākumi izraisīja preču deficītu. Līdz ar 2010. gadu Venecuēlā iestājās pastāvīga un arvien dziļāka krīze, kuru sevišķi saasināja naftas cenu kritums pasaules tirgū 2015. gadā.

Tikām Ugo Čavess 2013. gadā beidza savas šīs zemes gaitas, par savu varas mantinieku izraudzījies kādreizējo radikāli kreiso aktīvistu un, domājams, komunistiskās Kubas specdienestu aģentu Nikolasu Maduro. Ārkārtas vēlēšanās pēc Čavesa nāves Maduro uzvarēja ar apmēram 1,5% pārsvaru pār opozīcijas kandidātu Enriki Kaprilesu. Maduro varas gados savulaik bagātākā Latīņamerikas valsts ir nonākusi galējā postā. Lielākajai daļai iedzīvotāju regulāri trūkst pārtikas un medikamentu, daudzi spiesti izdzīvošanas nolūkā izpārdot savu mantu, apmēram 10% iedzīvotāju, trūkuma spiesti, pametuši valsti. Kopš 2016. gada Venecuēlas bolivārs piedzīvo totālu hiperinflāciju, tā vērtībai, salīdzinot ar 2012. gadu, krītoties 750 000 reižu. Kopš 2014. gada valstī praktiski nerimst masu protesti, pret kuriem vara vērš nacionālās gvardes un policijas spēkus, kā arī sev uzticamas paramilitāras vienības, t.s. Colectivos.

2015. gada parlamenta vēlēšanās pirmo reizi kopš 1999. gada vairākumu ieguva opozīcijas spēki. Iesākās ilgstoša pretstāve starp opozicionāro parlamentu un prezidentu, un viņa varas partiju. Pret Nacionālo Asambleju tika vērstas juridiskas un politiskas manipulācijas, vispirms mēģinot to atlaist ar Augstākās Tiesas lēmumu, bet 2017. gadā izveidojot jaunu likumdevēju orgānu – Nacionālo Konstitucionālo Asambleju. Opozīcijai boikotējot vēlēšanas, Konstitucionālajā Asamblejā tika ievēlēti praktiski tikai prezidenta partijas pārstāvji. 2018. gada maijā tika sarīkotas pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas, Nikolass Maduro tika pasludināts par uzvarējušu, kamēr opozīcijas kandidāti un daudzas ārvalstu valdības attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus. Šī gada 10. janvārī, kad beidzās Maduro iepriekšējais prezidentūras termiņš, Nacionālās Asamblejas priekšsēdētājs Huans Gvaido pasludināja sevi par prezidenta pienākumu izpildītāju. Viņa pilnvaras jau atzinušas ASV, Kanāda, vairums Latīņamerikas valstu. Tikmēr Krievija, Ķīna, Irāna, Meksika, Kuba un vēl vairākas valstis uzstāj, ka Nikolass Maduro esot leģitīmi ievēlēts Venecuēlas valsts galva.

Donalds Tramps un 2020. gada vēlēšanu prelūdija

25. janvārī, prezidentam Donaldam Trampam piekrītot Kongresa trīs nedēļu finansējuma risinājumam, tika izbeigta vēsturē ilgākā Savienoto Valstu valdības darbības apstādināšana. Tā ilga 35 dienas un, pēc Kongresa Budžeta komitejas aplēsēm, ir radījusi ASV ekonomikai 11 miljardus tiešu zaudējumu. Tomēr lielākais zaudētājs laikam gan ir izrādījies pats procesa iniciators Donalds Tramps. Demokrātu partijas kontrolētā Pārstāvju palāta ne par soli nav piekāpusies prezidenta kārotā t.s. „robežmūra” būvēšanas jautājumā, savukārt Trampa reitingi nokritušies zem 40%. Tie ir iedvesmojoši jaunumi demokrātiem, kuri cer nākamā gada prezidenta vēlēšanās padzīt ekscentrisko republikāni no Baltā nama. „Donalda Trampa ienaidnieki ir saoduši ūdenī asinis,” ar šādu frāzi savu aizvakardienas materiālu uzsāk medija CNN analītiķis Stīvens Kollinsons.

Kas ir tās haizivis, kuras sākušas mest lokus ap savu nākamgada potenciālo upuri? 21. janvārī savu nolūku kandidēt uz augsto posteni pasludinājusi Senatore no Kalifornijas, bijusī Kalifornijas štata ģenerālprokurore Kāmela Harisa. Viņai šobrīd pievērsta visnozīmīgākā mediju uzmanība. Kā citi vērā ņemamai demokrātu pretendenti tiek minēti arī senatore no Ņujorkas Kirstena Džilibrenda un bijušais Baraka Obamas administrācijas dzīvokļu celtniecības un pilsētu attīstības ministrs Hulians Kastro. Tāpat savas ambīcijas pacīkstēties par augsto amatu pieteicis arī potenciāls neatkarīgais kandidāts – bijušais kafejnīcu „impērijas” Starbucks izpilddirektors Hovards Šulcs.

Par notikumiem pasaulē: Venecuēlā un Amerikas Savienotajās Valstīs, kur jau nākamgad gaidāmas prezidenta vēlēšanas.

Studijā notikumus komentē arī TVnet žurnālists Toms Rātfelders. Telefonintervijā - laikraksta "Diena" žurnālists Andis Sedlenieks.

Kurdi

Kurdi ir irāņiem radniecīga tauta, kas izsenis apdzīvo kalnainos rajonus Mazāzijas austrumdaļā un Mezopotāmijas ziemeļos. Mūsdienās kurdu kopskaits tiek lēsts uz 30 līdz 45 miljoniem. 19. gs. beigās kurdi, kuru lielākā daļa tobrīd bija Osmaņu impērijas pavalstnieki, piedzīvoja savu nacionālo atmodu. Noslēdzoties Pirmajam pasaules karam, radās centieni izveidot neatkarīgu kurdu valsti vai vismaz autonomiju Turcijas sastāvā. Taču solījumi, kas kara laikā izskanēja no rietumu lielvalstu puses, tika aizmirsti, veidojot reālo politisko izkārtojumu bijušajās Osmaņu teritorijās. Kurdu vēsturiskā teritorija izrādījās sadalīta starp Turciju, Sīriju, Irāku un Irānu. Visās šajās valstīs kurdi ir ievērojama minoritāte, taču vairumā gadījumu viņu pašnoteikšanās centieni tikuši ierobežoti, daudzkārt ļoti varmācīgi. Pret kurdiem ar bruņotu spēku vairākkārt visā 20. gs. gaitā vērsusies Turcija, pie tam līdz pat 90. gadiem liedzot šai valsts lielākajai minoritātei pat ierobežotu kultūras autonomiju. Savukārt kurdu pretošanās kustība, kuras vadošais spēks kopš 70. gadiem ir marksistiskās ievirzes Kurdistānas Strādnieku partija, līdz pat gadsimta beigām kurdu teritorijā izcīnīja partizāņu karu, kas prasījis vairāk nekā 37 000 dzīvību.

Ne mazāk dramatiskas izvērtās kurdu minoritātes attiecības ar Irākas un Sīrijas totalitārajiem režīmiem. Šeit 20. gs. otrajā pusē pie varas nāca sociālistiskas ievirzes partija „Ba-as”, kurai raksturīgs, cita starpā, izteikts arābu nacionālisms. Hafeza Asada pārvaldītajā Sīrijā, kur kurdi tāpat ir lielākā etniskā minoritāte, viņiem bija liegtas ne tikai kultūras autonomijas tiesības, bet daudzos gadījumos arī pilsoņu statuss. Irākā Sadama Huseina režīms faktiski visā savas pastāvēšanas laikā izcīnīja periodiski pierimstošu karu pret kurdu pretošanās kustību. Vara īstenoja militāras akcijas un masu deportācijas no kurdu apdzīvotajiem valsts ziemeļiem, cenšoties mainīt šo naftas atradnēm bagāto rajonu iedzīvotāju sastāvu. Tiek lēsts, ka šīs politikas upuru skaits sniedzas desmitos tūkstošu.

Pēc Huseina režīma sabrukuma Irākā 2003. gadā Savienoto Valstu īstenotās intervences rezultātā valsts ziemeļu rajoni nonāca kurdu spēku kontrolē, un šeit ir izveidojusies no Bagdādes praktiski neatkarīga kurdu autonomija. Līdzīgs process īstenojās Sīrijas Kurdistānā, kad 2011. gadā valstī uzliesmoja pilsoņu karš. Kurdu pašaizsardzības spēki ir izrādījušies vislabāk organizētā un kaujas spējīgākā Sīrijas nemiernieku daļa, pie tam uzticams sabiedrotais amerikāņiem cīņā pret radikālo islāmistu kustību Daīš. Tajā pašā laikā Turcija uzlūko šos kurdus kā Kurdistānas Strādnieku partijas sabiedrotos un, attiecīgi, apkarojamus teroristus.

Davosa

Bezpeļņas organizācija „Pasaules ekonomikas forums” dibināta 1971. gadā, un tās misija definēta kā „pasaules situācijas uzlabošana, apvienojot biznesa, politikas un citus sabiedrības līderus globālās, reģionālās un industriālās programmas veidošanā”. Visplašāko atpazīstamību organizācija guvusi ar ikgadējo samitu Alpu kūrortā Davosā, kur janvārī uz vairākām dienām pulcējas apmēram 2500 pasaules valstu vadītāji un citi ietekmīgi politiķi, uzņēmēji, ekonomikas prominences un to visu atspoguļojoši žurnālisti. Šīgada Davosas sanāksmes runās un komentāros saklausāmas bažīgas intonācijas. Cik Lielbritānijas un pārējās Eiropas ekonomikai maksās Breksits? Vai Eiropas Savienība šogad iezīmēs savas tālākās attīstības perspektīvas? Vai Eiropai ir cerības kļūt par līdzvērtīgu konkurentu Savienotajām Valstīm un Ķīnai digitālās ekonomikas radīšanā? Kādus globālās tirdzniecības pārsteigumus vēl varētu sagādāt prezidents Tramps? Oficiālā foruma otrās dienas „programmas nagla”, protams, bija Angelas Merkeles uzruna, kurā Eiropas lielākās ekonomikas līdere jau atkal atgādināja vispusīgas sadarbības nozīmi iepretim globālajiem izaicinājumiem.

Breksits

„Mejas „Plāns B” ir izrādījies tas pats „Plāns A”” – tādi un līdzīgi virsraksti bija lasāmi britu presē pēc tam, kad premjerministre Terēza Meja pirmdien, izpildot Parlamenta lemto, nāca klajā ar valdības turpmākās rīcības programmu. Kā jau bija paredzams, Eiropas Savienība nav gatava būtiski mainīt vienošanos par Ziemeļīrijas robežu, uz ko sakās cerējusi britu premjere. Arvien uzstājīgāk izskan viedokļi, ka premjerministre šobrīd cenšoties vilcināt laiku, lai galu galā, draudot Breksitam bez vienošanās, piedabūtu Parlamentu akceptēt viņas plānu. Lielākās opozīcijas partijās – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins pieprasījis, lai premjere „aizvāc no galda” bezvienošanās izstāšanās iespēju, un Parlamentā arvien lielāku atbalstu šķiet gūstam ideja, ka, ja to nedara premjerministre, tad šāds lēmums jāpieņem deputātiem. Šāds Parlamenta lēmums, visdrīzāk, uzliktu Terēzai Mejai par pienākumu vienoties ar Eiropas Savienību par izstāšanās procesa pagarināšanu līdz gada beigām. Taču arī Eiropas līderu atbalsts šādam risinājumam nav garantēts, ciktāl šai kontekstā aktualizējies jautājums par Lielbritānijas dalību maijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Tikšanās Davosā, kurdu ievērojama minoritāte vairākās valstīs un joprojām aktuālais Breksits

Studijā notikumus komentē:Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībetis. Telefonintervijās: juriste, kas dzīvo Londonā - Inese Ejugbo un Eiropadomes deputāts Roberts Zīle.

Breksits

Ļoti iespējams, aizvadītās divas dienas bija spriegākās britu premjerministres Terēzas Mejas karjerā. Aizvakar vakarā Parlaments ar nomācošu vairākumu – 432 pret 202 balsīm – noraidīja vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, kuru ar tādām pūlēm bija panākusi premjere un viņas kabinets. Šis tiek dēvēts par smagāko fiasko, ko kāda britu valdība cietusi teju simt gadu laikā, ievērojot, ka izstāšanās process ir faktiski ir Mejas kabineta pastāvēšanas iemesls un mērķis. Kā likumsakarīgs turpinājums 15. janvāra balsojumam bija vakar notikušais uzticības balsojums Mejas valdībai, kuru tā izturēja ar 325 pret 306 balsīm. Tagad kabinetam līdz pirmdienai jāsagatavo un jāceļ priekšā Parlamentam turpmākais rīcības plāns.

Kāds gan tas varētu būt? Terēza Meja paziņojusi, ka turpmākajās dienās intensīvi konsultēsies ar pārējām Parlamenta partijām. Visticamāk, sekos kārtējais sarunu cikls ar Eiropas Savienības līderiem, mēģinot izkaulēt kādus vienošanās labojumus. Šādu „kosmētiski uzlabotu” vienošanos tad vēlreiz varētu piedāvāt britu tautas priekšstāvjiem, cerot, ka ar otro reizi izdosies. Ja nē, tad praktiski neizbēgama ir vai nu izstāšanās bez vienošanās 29. martā, vai arī izstāšanās perioda pagarināšana. Pēdējais variants tad ļautu īstenot kādu no jau daudzkārt piesauktajiem vai līdz šim tikai hipotētiski minētajiem scenārijiem. Tas varētu būt atkārtots referendums, ārkārtas vēlēšanas, kurās konservatīvo partijas programmas pamatā būtu esošās vienošanās īstenošana, valdības demisija vai vēlreizējs uzticības balsojums, varbūt pat nacionālās vienības valdības izveide vai Breksita procesa nodošana kādas Parlamenta struktūras ziņā. Tikām presē viss notiekošais  jau tiek atklāti dēvēts par ‘Brexit bedlam’ – „Breksita trakomāju”. Eiropas Savienības institūciju un vairāku nozīmīgu dalībvalstu līderu izteikumos arvien skaidrāk saklausāmas nīgras notis. Francijas prezidents Emanuels Makrons, uzstādamies pilsētu mēru kopsapulcē Normandijā, raksturoja 2016. gada referendumu par Lielbritānijas izstāšanos kā manipulācijās un viltus ziņās balstītu. Viņš teica: „Cilvēkiem ir samelots, un viņi ir izvēlējušies neiespējamo. Vēlu veiksmi tautas priekšstāvjiem, kuriem jāīsteno tas, kas nevar būt, un jāieskaidro tas ļaudīm!”

Gdaņskas slepkavība

13. janvārī Polijas ostas pilsētā Gdaņskā notika organizācijas „Lielais Ziemsvētku labdarības orķestris” ikgadējais finālpasākums. Uz skatuves līdz ar citiem bija arī ilggadējais Gdaņskas mērs, partijas „Pilsoniskā platforma” politiķis Pavels Bogdans Adamovičs. Svētku salūta laikā pie mēra Adamoviča pienācis kāds vīrietis un trīs reizes iedūris viņam ar nazi vēderā un sirds rajonā. Pēc tam uzbrucējs paķēris mikrofonu un paziņojis, ka esot ticis nepamatoti notiesāts un ka cietumā viņu spīdzinājuši ļaudis no mēra Adamoviča pārstāvētās „Pilsoniskās platformas”. Nākamajā dienā Pavels Bogdans Adamovičs slimnīcā mira. Uzbrucējs, kura pilns vārds netiek minēts, izrādījies 27 gadus vecs vairākkārt krimināli sodīts Gdaņskas iedzīvotājs, kurš nesen atbrīvots pēc piecus ar pusi gadus ilga cietumsoda. Cietumā viņam diagnosticēta paranoiskā šizofrēnija, veikta terapija, taču pēc atbrīvošanas viņš ārstēšanos pārtraucis.

Pavels Bogdans Adamovičs bija viens no prominentākajiem Polijas politiķiem. Viņš dzimis 1965. gadā Gdaņskā, kurp viņa vecāki pārcēlušies no Viļņas. Jau ģimnāzijas gados Pavels kopā ar vecāko brāli Pjotru iesaistījās tobrīd nelegālās arodorganizācijas „Solidaritāte” darbībā. Pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē, kad Polijā valdošais totalitārais režīms ieviesa karastāvokli un izvērsa represijas pret demokrātisko opozīciju, Pavels Adamovičs bija starp pirmajiem disidentisko studentu grupu dibinātājiem. Pēc studiju beigšanas viņš kļuva par tiesību un valsts institūciju vēstures pētnieku, taču aktīvā darbošanās kustībā „Solidaritāte” loģiski noveda jauno zinātnieku pie politiskās darbības. 1990. gadā Pavels Bogdans Adamovičs tika ievēlēts Gdaņskas Pilsētas padomē, bet 1998. gadā uzvarēja pilsētas galvas vēlēšanās un nemainīgi ieņēma šo amatu līdz pat savai traģiskajai bojāejai. Viņš saņēmis vairākus augstus Polijas un ārvalstu apbalvojumus, tai skaitā Svētā Krēsla Goda medaļu, Polijas Nopelnu krustu, Francijas Goda Leģiona ordeni un Igaunijas Māras Zemes ordeni. Nožēlu par notikušo un līdzjūtību tuviniekiem pauduši gan Polijas valsts vadītāji, gan vairāki Eiropas Savienības līderi. Organizācijas „Lielais Ziemsvētku labdarības orķestris” dibinātājs un līdzšinējais vadītājs Ježijs Ovsjaks atkāpies no amata. Gdaņskā un citās Polijas pilsētās tūkstošiem cilvēku pirmdien pulcējās piemiņas mītiņos. Pavela Bogdana Adamoviča bēru datums Polijā būs oficiāla sēru diena.

Par notikumiem pasaulē: Breksita strupceļš un slepkavība Gdaņskā.