Divas puslodes

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta.

 

"Fidesz" darbības pārtraukšana Eiropas Tautas partijas frakcijā

Vadzis ir lūzis. Vakar labēji centriskās Eiropas Tautas partijas asambleja ar iznīcinošu balsu vairākumu 190 pret 3 nobalsoja par Ungārijas labēji populistiskās partijas "Fidesz" darbības apturēšanu šajā lielākajā no Eiroparlamenta frakcijām. Nu jau kopš vairākiem gadiem autoritatīvā līdera Viktora Orbana vadītā "Fidesz" ir kļuvusi par savas frakcijas „melno avi”. Kopš 2010. gada tā ir valdošā un dominējošā partija Ungārijā, un savas varas laikā būtiski mazinājusi tiesu sistēmas neatkarību, ierobežojusi preses brīvību un nevalstisko organizāciju darbību valstī. Savā retorikā partija pastāvīgi izmanto ksenofobiskus un eiroskeptiskus momentus; par īstu bubuli tai kļuvis Ungārijā dzimušais ebreju izcelsmes finansists un filantrops Džordžs Soross. Šīs politikas dēļ pagājušā gada septembrī Eiroparlaments nobalsoja par sankciju procedūras ierosināšanu pret Ungāriju, tomēr vakardienas balsojums ir pirmais konkrētais solis pret Viktoru Orbanu un viņa partiju. Mērs bija pilns, kad pagājušajā mēnesī Ungārijas valdība izvērsa t.s. „informatīvo kampaņu”, kurā kā Ungāriju apdraudošās migrācijas politikas īstenotāju līdzās Sorosam pozicionēja arī Eiropas Komisijas prezidentu, Eiropas Tautas partijas pārstāvi Žanu Klodu Junkeru. Sekoja 13 partiju pieprasījums izslēgt "Fidesz" no frakcijas. Orbans vēl pielēja eļļu ugunij, intervijā vācu izdevumam "Die Welt" nodēvēdams savus kritiķus par noderīgiem idiotiem. Tomēr vakardienas balsojums nosaka nevis galīgu izslēgšanu, bet gan darbības apturēšanu frakcijā ar pārbaudes termiņu. Un kamēr Eiropas Tautas partijas frakcijā šāds iznākums tiek raksturots kā frakcijas vienotības un izšķirīgas rīcības apliecinājumu, daži tās politiskie konkurenti to jau nodēvējuši par politisku triku nolūkā nezaudēt vienu no lielākajām frakcijas partijām pirms maijā gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām.

 

Prezidenta Nazarbajeva atkāpšanās

Nursultāns Nazarbajevs stājās pie Kazahstānas valsts stūres 1989. gadā kā toreizējās Kazahstānas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs. Nākamajā gadā toreizējā Kazahstānas PSR Augstākā Padome ievēlēja viņu par pirmo republikas prezidentu, bet 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, viņu šai amatā ievēlēja jau vistautas vēlēšanās ar 98,7% balsu. Kopš tā laika Nursultāns Nazarbajevs bijis nemainīgs Kazahstānas līderis, ar līdzīgiem procentuālajiem rezultātiem uzvarot visās prezidenta vēlēšanās. 2010. gadā tika izdarīti konstitūcijas grozījumi, Kazahstānas pamatlikumā nosakot Nazarbajevam Kazahstānas Republikas Pirmā Prezidenta – Nācijas Līdera statusu. Ievērojot teju 30 gadus ilgo varas periodu, daudziem kā Kazahstānā, tā ārpus tās bija pārsteigums vadoņa 19. marta paziņojums par atkāpšanos no prezidenta amata, gan saglabājot tikpat nemainīgi valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētāja un Valsts Drošības padomes vadītāja amatu. Saskaņā ar konstitūciju - prezidenta pilnvaras pārņēmis līdzšinējais parlamenta augšpalātas priekšsēdētājs Kasims Žomrats Tokajevs. Neilgi pēc stāšanās amatā viņš iniciēja konstitūcijas labojumu, ar kuru valsts galvaspilsēta Astana tiktu pārdēvēta par Nursultānu.

 

Krimas aneksijas piektā gadadiena

18. marts Krievijas Federācijā ir atzīmējams datums – „Krievijas un Krimas atkalapvienošanās diena”. Krievijas prettiesiski anektētajā Krimas pussalā tā pie tam ir arī izejamā diena. Šogad svinēts tika ar īpašu vērienu, ciktāl pieci gadi pagājuši kopš notikumiem, kuri vēl dažas nedēļas pirms tiem šķita neiedomājami lielum lielajam vairumam ļaužu Ukrainā, Eiropā un citur pasaulē, domājams arī Krievijā un pašā Krimā. Proti: 2014. gada februāra nogalē strauji un praktiski bez cīņas okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu, Krievija to pasludināja par savu teritoriju. Tā bija Kremļa atmaksa Ukrainas tautai par nevēlēšanos turpmāk paciest korumpēto, nekompetento un ārpolitiski nekonsekvento prezidenta Viktora Janukoviča varu. Kā vēlāk atzina Krievijas prezidents Vladimirs Putins, ar ideju anektēt Krimu viņš nāca klajā slepenā Krievijas drošības dienestu vadītāju sanāksmē jau dienu pēc tam, kad Eiromaidana nosaukumu ieguvušie masu protesti piespieda Janukoviču un viņa ministrus bēgt no Kijevas. Par okupācijas galveno atbalsta punktu kļuva Krievijas Kara flotes bāze Sevastopolē. No šejienes krievu speciālo uzdevumu vienību kareivji bez atpazīšanas zīmēm, iesaukti par „mazajiem zaļajiem cilvēciņiem”, strauji izvērsās pussalas teritorijā, bloķēja Ukrainas bruņoto spēku objektus, pārņēma komunikācijas un ieņēma valdības ēkas. Vietumis viņiem pievienojās arī vietējie un no Krievijas ieradušies brīvprātīgie okupācijas atbalstītāji. Ukrainas bruņotie spēki, pārsteigti pilnīgi nesagatavoti, neizrādīja praktiski nekādu organizētu pretestību. 27. februārī Krimas Autonomās republikas Augstākā Padome, pulcējusies „zaļo cilvēciņu” ieņemtajā autonomijas parlamenta ēkā Simferopolē, ievēlēja jaunu autonomijas vadību, kas deklarēja, ka neatzīst Kijevā izveidoto pagaidu valdību. 11. martā Augstākā Padome, kā arī autonomijā neietilpstošās Sevastopoles Pilsētas padome, pasludināja neatkarību no Ukrainas. Paralēli tika organizēts referendums, vairākkārt saīsinot tā sagatavošanas termiņu un minot jautājumus, līdz 2014. gada 16. martā Krimas iedzīvotājiem tika piedāvāts izšķirties - vai nu par pussalas pāriešanu Krievijas sastāvā, vai arī par atgriešanos pie konstitūcijas, kas Ukrainā bija spēkā līdz 1998. gadam. Jautājums par palikšanu Ukrainas sastāvā, ievērojot tās pastāvošo pamatlikumu, netika izvirzīts. Pēc Krievijas publiskotajiem datiem dalība sasniegusi 89,5% un apmēram 96% nobalsojuši par pievienošanos Krievijai. Visu vaiņagoja attiecīga līguma parakstīšana Maskavā 18. martā, kas arī kļuvusi par ik gadu atzīmējamu mūsu kaimiņvalstī aiz Zilupes. Lieki piebilst, ka tam visam nebija nekā kopīga nedz ar Ukrainas likumdošanu, nedz starptautiskajām tiesībām un Krievijas starpvalstu saistībām. Turpinot izvērst militāri politisko avantūru pret mazāko kaimiņvalsti, nākamajos mēnešos Krievija uzsāka agresiju arī Ukrainas austrumos, taču vīlās savās cerībās arī šeit īstenot Krimai līdzīgu aneksijas scenāriju.

Notikumi pasaulē: "Fidesz" darbības pārtraukšana Eiropas Tautas partijas frakcijā, Kazahstānas prezidenta Nursultāna Nazarbajeva atkāpšanās un Krimas aneksijas pieci gadi.

Par notikumiem pasaulē: Prezidenta vēlēšanas Slovākijā, Venecuēla un breksita norises. Studijā - notikumua komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks un pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Kārlis Bukovskis un žurnāliste Ina Strazdiņa no Latvijas televīzijas.

Breksits

Tikai divas nedēļas atlikušas, līdz Lielbritānijai būs jāpamet Eiropas Savienība, taču mums joprojām nav nekādas skaidrības, kā tas notiks un vai vispār notiks. Otrdienas vakarā premjerministre Terēza Meja piedzīvoja vēl vienu sakāvi parlamentā, kur ar pārliecinošu balsu vairākumu deputāti noraidīja panākto pagaidu vienošanos ar Eiropas Savienību. Tajā pašā laikā trešdien parlaments noraidīja arī iespēju pamest Eiropas Savienību bez vienošanās. Tas ir radījis strupceļu, kuram izeju grūti saskatīt. Šovakar deputātiem jābalso, vai lūgt atlikt izstāšanās datumu, atrodot vairāk laika iespējamam risinājumam. Īsti nav skaidrs, kas varētu vēlāk mainīties, ja līdz šim neviena no pusēm nav gatava lielākiem kompromisiem.

Lai gan eksperti prognozē, ka šovakar vairums deputātu atbalstīs lūgumu pēc pagarinājuma, nav zināms, kā uz to reaģēs Eiropas Savienībā. No vienas puses, arī Eiropā ļoti nevēlas piedzīvot stihisku Lielbritānijas aiziešanu. Tajā pašā laikā Briselē ir krietni vairojusies skepse par iespēju atrast jelkādu vienošanās risinājumu. Turklāt jautājums ir arī par pagarinājuma termiņu. Jau maija beigās notiks Eiropas parlamenta vēlēšanas, un pārējām dalībvalstīm ir jāzina, vai Lielbritānija būs vai nebūs Eiropas Savienībā vēl pēc vēlēšanām. Tātad vai nu pagarinājums var būt tikai dažas nedēļas, vai arī runa ir par krietni lielāku laika posmu. Tādā gadījumā Briselē runā par vismaz viena gada termiņu. Taču tas baida pašus britus. Kā ziņo mediji, grūti iedomāties, kāda gaisotne Lielbritānijā varētu pavadīt vēlēšanu kampaņu Eiropas parlamentam. 

Versijas par tālāko notikumu attīstību ir ļoti dažādas. Daļa ekspertu domā, ka gribi vai negribi, bet pusēm būs jāmēģina panākt kompromiss. Izskatās, ka Terēze Meja jau nākamnedēļ var trešo reizi mēģināt likt esošo vienošanos uz balsošanu. Citi savukārt cer, ka spriedze liks atgriezties pie idejas par otro referendumu un izstāšanās atcelšanu vispār. Tikmēr netrūkst arī tādu, kas atbalsta bezvienošanās izstāšanos no Eiropas Savienības, kaut arī parlaments vakar tai teica striktu "nē". Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka tuvākajās dažās dienās notiks ļoti intensīvas sarunas par tālāko, un, iespējams, Eiropas Savienības līderiem būs jālemj, kā reaģēt uz Londonas lūgumu atlikt izstāšanās datumu.

Džeina Morisa, bijusī politiķe no Ziemeļīrijas sieviešu koalīcijas. Viena no personām, kas strādāja pie Lielās piektdienas vienošanās:

Es biju viena no tām, kas pirms referenduma izgāja ielās un iestājās pret breksitu, jo mana pieredze un zināšanas par eiropeiskajām jūtām Ziemeļīrijā mani darīja bažīgu. Šķita, ka kaut kas slikts var notikt. Un notika. Bet pārsteidzošākais ir tas, ka tas visus šokēja. Man šķiet, ka cilvēki vienkārši nedomāja, ka tas notiks, nesaprata sekas šim balsojumam. Es domāju, ka viņi to tikai tagad sāk saprast. Un vēl - mums ir milzīga problēma ar izpratni par Eiropas Savienību. Pilnīgi noteikti Lielbritānijā, mazliet mazāk Ziemeļīrijā, jo mēs esam saņēmuši daudz fondu naudas, finansējums miera uzturēšanai, bet robežas jautājums [pirms referenduma] netika pietiekami apspriests. [Kā to atrisināt?] Es un daudzi citi uzskata, ka vislabākais risinājums ir Lielbritānijai atrast veidu, kā palikt ES. Rīkot vēl vienu referendumu [par dalību ES] vai par vienošanos, kad tāda tiks panākta. Tas varētu novest pie cita rezultāta. Neapšaubāmi, daudzi cilvēki varētu būt dusmīgi par to, kas notiek ar demokrātiju, vai būs vēl trešais referendums? Šādi jautājumi tiek uzdoti. Mana pirmā izvēle būtu rīkot vēl vienu balsojumu un palikt ES. Otrā izvēle ir panākt Ziemeļīrijai tādu kā īpašu statusu, bet es negribētu to tā saukt, es to saucu par „goda asociāciju”, kas nozīmētu Ziemeļīrijai palikt gan ES, gan Lielbritānijā. Es to esmu aizstāvējusi parlamenta komitejās, un man ir vaicāts, kas notiks ar robežu, ja Ziemeļīrija paliktu ES,  un es viņiem atbildu- lai tā ir ostās, lidostās, bet ne starp Īrijām.

Šobrīd pati svarīgākā lieta ir iegūt vairāk laika. Ir cilvēki, kuri runā par bezvienošanās breksitu, ka labāk ir izstāties bez vienošanās, nekā ar sliktu vienošanos. Bez vienošanās.. Tam būtu fenomenāls iespaids uz Ziemeļīriju. Kas notiktu uz robežas?! Un Ziemeļīrijā ir vēl viena problēma - breksits ir pastiprinājis plaisu starp unionistiem un nacionālistiem, jo nacionālisti parasti ir vairāk eiropeiski noskaņoti, unionisti parasti ir mazāk eiropeiski noskaņoti. Es nekad nevienu nevēlos biedēt, man tas sķiet nepareizi. Neviens nevēlas atgriezties pagātnē, [kad Īrijā valdīja nemieri],neviens! Bet breksits ir pastiprinājis šīs atšķirības starp cilvēkiem, un tā nav laba lieta.

 

Venecuēla

Pirms pusotra mēneša Venecuēlas Nacionālās asamblejas līderis Huans Gvaido pasludināja sevi par valsts pagaidu prezidentu, un viņu kā likumīgo valsts vadītāju ir atzinušas nu jau vairāk nekā 50 pasaules valstis. Atsaucoties Gvaido aicinājumam, viņa atbalstītāji regulāri rīko dažādas protesta akcijas. Cilvēki iziet ielās arī šonedēļ, kad Venecuēla piedzīvo vienus no pēdējā laika lielākajiem elektroapgādes pārrāvumiem. Pirmdien šo pārrāvumu dēļ opozīcijas kontrolētā Nacionālā sapulce izsludināja valstī ārkārtas stāvokli. Elektrības pārrāvumi ietekmē ne tikai ikdienas dzīvi - cilvēku iespējas tikt pie dzeramā ūdens vai iegādāties pārtiku, bet arī, piemēram, slimnīcu darbu. BBC ziņo, ka ārstiem nākas atslēgt intensīvās aprūpes iekārtas. Opozīcija uzskata, ka elektrības pārrāvumu dēļ dzīvības zaudējuši vismaz 24 cilvēki.  Savukārt, prezidents Nikolas Maduro paziņojis, ka elektroapgādes pārtraukumi notikuši ASV kiberuzbrukumu dēļ. Venecuēlas prokuratūra otrdien paziņoja, ka pret Huanu Gvaido tiek veikta izmeklēšana, kā pret šo uzbrukumu „intelektuālo autoru”.

Slovākija

Šodienas Slovākijas prezidenta vēlēšanās par valsts galvas amatu sacenšas 15 kandidāti. Ja neviens no viņiem pirmajā kārtā neiegūs vairāk nekā 50% vēlētāju balsu, divi visvairāk balsu ieguvušie pretendenti mērosies spēkiem otrajā kārtā 30. martā. Slovākijas prezidents tiek ievēlēts vistautas vēlēšanās kopš 1999. gada, kad valsts parlaments – Nacionālā Padome – vairāk nekā pusgadu nespēja ievēlēt jaunu prezidentu, un risinājums tika rasts Konstitūcijas izmaiņās. Lai piedalītos vēlēšanās, prezidenta kandidātam jāsavāc vai nu 15 000 pilsoņu parakstu, vai vismaz 15 parlamenta deputātu, respektīvi – 10% deputātu paraksti.

Slovākijas prezidenta pilnvaru apjoms un funkcijas ir salīdzināmas ar Latvijas Valsts prezidenta pilnvarām un funkcijām. Tomēr uzmanība, kas pievērsta šīm prezidenta vēlēšanām, ir lielāka, nekā būtu sagaidāms, ievērojot amata politisko  ietekmi. Tās tiek uzlūkotas kā sabiedrības noskaņojuma indikators turpmākajam Slovākijas politikas kursam. Arī Slovākijā pēdējos gados pamanāmākas kļuvušas eiroskeptiskas un antiliberālas tendences, un tiek spekulēts par to, vai arī Slovākija negrasās šai ziņā pievienoties tās Centrāleiropas kaimiņvalstīm Ungārijai un Polijai. Valdošās koalīcijas, sevišķi tās nozīmīgākās partijas „Virziens – sociāldemokrātija” reputāciju iedragājusi koruptīvas darbības pētījušā žurnālista Jana Kucjaka un viņa līgavas noslepkavošana pagājušā gada martā. Dubultslepkavībai sekojušās protesta akcijas maksāja amatu premjeram Robertam Fico. Pāris mēnešus vēlāk pašreizējais prezidents Andrejs Kiska paziņoja, ka nekandidēs uz otru termiņu, lai gan tābrīža reitingi solīja viņam teju garantētu uzvaru.

Partija „Virziens – sociāldemokrātija” šajās vēlēšanās izspēlējusi īstu slovāku politikas dūzi: pašreizējo eirokomisāru enerģētikas jautājumos un vienu no Komisijas viceprezidentiem Marošu Ševčoviču, kurš pārstāv savu valsti Eiropas Komisijā nu jau teju desmit gadus. Oficiāli Ševčovičs gan piedalās vēlēšanās kā neatkarīgais kandidāts. Viņa nozīmīgākā sāncense ir 2017. gadā dibinātās liberālās un proeiropeiskās partijas „Progresīvā Slovākija” kandidāte, juriste un vides aktīviste Zuzana Čaputova, kuru atbalsta arī vairākas citas liberālas un proeiropeiskas partijas. Aptauju dati, kurus bija atļauts publiskot līdz marta sākumam, vedina domāt, ka tieši Čaputovas izredzes šais vēlēšanās vērtējamas visnopietnāk. Sevišķi jau pēc tam, kad cits spēcīgs liberālā spārna kandidāts, ķīmijas zinātņu doktors un uzņēmējs Roberts Mistrīks februāra beigās atsauca savu kandidatūru, aicinot atbalstīt Čaputovu. Kā trešais spēcīgākais pretendents tiek minēts jurists, kādreizējais tieslietu ministrs Štefans Harabins; neatkarīgais kandidāts, kurš sevi definē kā kristīgu nacionālistu. Viņa programmā dominē esošās politiskās konjunktūras nomaiņa, pretošanās „Briseles diktātam” un draudzība ar Krieviju. Vēl radikālāks antiliberālis, Eiropas Savienības un arī NATO noliedzējs ir partijas „Kotleba – Tautas partija "Mūsu Slovākija” līderis un prezidenta kandidāts Marians Kotleba.

Pēdējās aptaujas rāda, ka pirmajā kārtā, visticamāk, uzvarēs Zuzana Čaputova. Žurnāliste Olga Bakova komentē viņas iespējas uzvarēt vēlēšanās:

Viņa jau ir guvusi atbalstu, jo bija vēl viens kandidāts [Roberts Mistriks], ar kuru Čaputovai  bija ļoti līdzīgs vēlētāja profils, un bija skaidrs, ka šie vēlētāji balsos par vienu vai otru. Viņš savu kampaņu sāka pirmais, viņam bija daudz vairāk naudas, viņam bija lieli plakāti, viņš bija viņai priekšā aptaujās, bet sākumā viņi sarunāja, ka tas, kuram būs mazāks atbalsts, izstāsies no cīņas par prezidenta krēslu un atbalstīs otru kandidātu. Izskatījās, ka viņa būs tā, kas izstāsies, un daļa no diskusijām par šīm vēlēšanām ir bijušas par to, KAD viņa to darīs. Bet viņa lika pagaidīt, sacīja, ka ir tikai sākusi savu kampaņu. Beigās Mistriks saprata, ka viņam nepietiek balsu, ka pārsteidzošā kārtā Čaputova iegūst lielāku vēlētāju atbalstu, un viņš izstājās no cīņas, un tagad atbalsta Čaputovu. Tas, ka viņš aicina savus atbalstītājus balsot par viņu gan nenozīmē, ka tagad viņi tā arī rīkosies. Daļa ir pieslējusies viņai, to var redzēt pēc aptaujām.

Bet ir arī plašāks skats [uz šīm vēlēšanām]. Jūs zināt, tika nogalināts žurnālists Jans Kuciaks, un valdošajai partijai „Smer” bija jāmaina gan iekšlietu ministrs, gan premjers. [Viņu kandidāts] Maroš Ševčovičs nav slikts kandidāts partijai, viņš ir ļoti iesaistīts starptautiskajā politikā, bet šīs vēlēšanas nav par viņu, bet gan par partiju, ko viņš pārstāv. Manuprāt, šīs vēlēšanas būs kā referendums [par atbalstu] Smer.

[Ja runājam par tematiem], par ko notiek diskusijas, tad jāsaka, ka tie ir dažādi- vai mums vajadzētu pamest ES, vai mums vajadzētu palikt NATO, LGTB tiesību jautājums. Ļoti daudz jautājumu. Un Čaputovas kundze kā prezidenta amata kandidāte ļoti atklāti sacīja, ka viņa atbalsta LGTB tiesības, viendzimuma laulības un pat bērnu adopciju. Ja bērnam nav vecāku, kāpēc gan ne? Mums tas ir jāapspriež. Šis ir ļoti jūtīgs jautājums Slovākijā. Tagad viņu apraksta kā ļoti liberālu kandidāti, savukārt, Ševčovičš ar savu sievu cep šniceli un stāsta, ka viņi ir tradicionāla ģimene. Ļoti daudzi jautājumi ir apspriesti pirms šīm vēlēšanām, bet mēs redzēsim politiskajās debatēs, kas būs tie, kas tur tiks izcelti, un kurš kuram par šiem jautājumiem  uzbruks.

Par notikumiem pasaulē: Prezidenta vēlēšanas Slovākijā, Venecuēla un breksita norises.

Studijā notikumus komentē žurnāliste Anna Ūdre un Gints Amoliņš no Latvijas Radio Ziņu dienesta. Telefonsarunā - LR ZD korespondents Briselē Artjoms Konohovs.

Prezidenta Makrona uzsaukums eiropiešiem

Vēl nekad kopš Otrā pasaules kara Eiropa nav bijusi tik svarīga. Taču nekad tā nav bijusi tādās briesmās.

Tā pauž Francijas prezidents Emanuels Makrons savā programatiskajā rakstā „Eiropas atjaunotnei”, kas sākas ar uzrunu „Eiropas pilsoņi”. 4. martā šis manifests tika vienlaicīgi publicēts vairākos lielākajos Eiropas laikrakstos, kā arī Elizejas pils tīmekļa vietnē. Tur tas lasāms visās 22 oficiālajās Eiropas Savienības valodās, tai skaitā latviski. Publikācija ir ne vien starta šāviens prezidenta pārstāvētā politiskā spēka – centriski sociālliberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” – Eiroparlamenta priekšvēlēšanu kampaņai. Tas ir arī vēl viens apliecinājums pašreizēja Francijas valsts vadītāja ambīcijām būt par Eiropas Savienības idejisko līderi un attīstības stratēģi.

Raksts „Eiropas atjaunotnei” turpina motīvus, kurus prezidents Makrons pastāvīgi daudzinājis kopš savas iznākšanas Francijas un Eiropas politikas priekšplānā, proti: Eiropas Savienības savā pašreizējā formā nav gatava mūsdienu pasaules izaicinājumiem, un no spējas īstenot mērķtiecīgāku, vienotāku un izlēmīgāku politiku ir atkarīga tās turpmākā pastāvēšana. Stilā, kas neizbēgami asociējas ar hrestomātisko Francijas Republikas devīzi „Brīvība, vienlīdzība, brālība”, prezidents Makrons definē trīs Eiropas atjaunotnes pīlārus: brīvība, aizsargātība un progress. Ne pārāk garajā tekstā piesaukti konkrētie politiskie risinājumi, kuriem, Makrona redzējumā, jāiemieso piesauktā triāde. Eiropas brīvību aizsargāšanas nolūkā dibināma Demokrātijas aizsardzības aģentūra, kam jācīnās pret kiberuzbrukumiem un informatīvām manipulācijām. Nepieciešami vienoti savienības robežapsardzības spēki un visai Šengenas zonai vienoti patvēruma piešķiršanas nosacījumi. Jānoslēdz drošības un aizsardzības līgums, kura ietvaros dalībvalstis uzņemsies noteiktākas saistības kopīgās aizsardzības politikas ietvaros. Vienotajai Eiropas politikai bargāk un konsekventāk jāvēršas pret uzņēmumiem, kuri neievēro ekoloģijas standartus, datu aizsardzības noteikumus vai ir negodprātīgi nodokļu nomaksā. Eiropai jāīsteno vienota sociālās aizsardzības sistēma, kas nodrošinātu līdzvērtīgu darba samaksu un minimālā atalgojuma standartu visās dalībvalstīs. Jāīsteno daudz ambiciozāka vides aizsardzības politika, šai nolūkā dibinot Eiropas Klimata banku ekoloģisko projektu finansēšanai un Eiropas pārtikas drošības dienestu. Šo un dažu citu pasākumu uzskaitījumu noslēdz ideja vēl līdz šī gada beigām organizēt Eiropas konferenci – visaptverošu dalībvalstu un savienības institūciju pārstāvju forumu. „Tas,” kā pauž prezidents Makrons, „noteiks visai Eiropas Savienībai ceļa karti, kas šīs būtiskās prioritātes vērtīs konkrētās darbībās. Mums būs nesaskaņas, bet vai gan labāka ir sastingusi Eiropa, vai tomēr Eiropa, kas attīstās, reizumis dažādos ritmos, paliekot atvērta visiem?”

 

Igaunijas Rīgikogu vēlēšanu rezultāti

Svētdien notikušo Igaunijas parlamenta – Rīgikogu – vēlēšanu rezultāti visumā apstiprināja priekšvēlēšanu kampaņas laikā prognozēto. Neliels pārsteigums ir līdz šim opozīcijā bijušās Reformu partijas labie rezultāti, palielinot savu frakciju no 30 līdz 34 mandātiem. Savukārt lielākais līdzšinējās valdības spēks – Centra partija – startējusi vājāk nekā prognozēts, zaudējusi vienu mandātu un palikusi otrā ar 26 vietām parlamentā. Tomēr līdzšinējās valdības liktenim būtiskāks ir divu mazāko koalīcijas partiju – sociāldemokrātu un labējās apvienības „Tēvzeme” – visai bēdīgais rezultāts, kas laupījis koalīcijai vairākumu Rīgikogu. Lielākais vēlēšanu ieguvējs ir Konservatīvā Tautas partija, kura savu mandātu skaitu palielinājusi no septiņiem līdz 19. Ir gan maz ticams, ka ar šo labēji populistisko spēku kāda no partijām būs gatava sadarboties valdībā. Daudz ticamāka šķiet atgriešanās pie koalīcijas sastāva, kāds tas bija līdz 2016. gada nogalei, kad abi mazākie koalīcijas partneri – sociāldemokrāti un „tēvzemieši” – uzteica sadarbību Reformu partijai, izveidojot valdību ar līdz tam opozicionāro Centra partiju. Nevar izslēgt arī abu lielāko partiju – reformistu un centristu – iesaistīšanos koalīcijā, kas gan pēdējoreiz notika pagājušās desmitgades pirmajā pusē.

Par notikumiem pasaulē: Francijas prezidenta Emanuela Makrona uzsaukums un vēlēšanu rezultāti Igaunijā.

Studijā notikumus komentē LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis un bijušais Saeimas deputāts, politologs Veiko Spolītis.

Igaunijas Rīgikogu vēlēšanas

Teju viss laikposms kopš gadsimtu mijas Igaunijas politikā pagājis liberālās un izteikti proeiropeiskās Reformu partijas dominantē. Pirmo reizi ieguvusi vietas Rīgikogu jeb Valsts Sanāksmē 1995. gadā, šī partija kopš 1999. gada neiztrūkstoši bija valdības koalīcijā, bet kopš no 2005. līdz 2016. gadam šīs partijas pārstāvji nemainīgi ieņēma premjera posteni. Teju deviņus gadus Igaunijas valdības priekšgalā sabija tagadējais eirokomisārs vienotā digitālā tirgus jautājumos Andruss Ansips. Kā zināms, tas Igaunijai bija nozīmīgas attīstības posms ar iestāšanos Eiropas Savienībā, eiro ieviešanu un nepārprotamu izvirzīšanos līderpozīcijās Baltijā sociālekonomiskās attīstības ziņā. Valdības koalīcijās Reformu partija iesaistīja gan labējākas, gan kreisākas ievirzes partnerus.

Šis veiksmes stāsts aprāvās 2016. gada novembrī, kad mazākie koalīcijas partneri – Sociāldemokrātiskā partija un konservatīvā partiju apvienība „Tēvzeme” – pievienojās opozīcijai neuzticības balsojumā Reformu partijas premjera Tāvi Reivasa valdībai. Reformu partijai tika pārmesta stagnējoša politika, kas nerada valstij attīstības perspektīvu. Par jaunās koalīcijas līderi kļuva līdz tam nozīmīgākais opozīcijas spēks – Centra partija ar premjeru Jiri Ratasu. Centra partijas politiskā ievirze tiek raksturota kā sociālliberāla un centriska ar zināmu populisma elementu; nu jau ilglaicīgi tā piesaistījusi lielāko daļu Igaunijas krievvalodīgā elektorāta. Pirms 2016. gada Centra partija pēdējoreiz valdošajā koalīcijā darbojās pirmajā Andrusa Ansipa kabinetā no 2003. līdz 2005. gadam.

Pirms 3. martā paredzētajām Rīgikogu vēlēšanām abu Igaunijas politikas smagsvaru – Reformu partijas un Centra partijas – pozīcijas šķiet gana stabilas, un kā viena, tā otra partija var cerēt uz aptuveni trešdaļu vietu parlamantā. Jaunās valdības izveides sakarā nozīmīgāks ir jautājums par mazāko koalīcijas partiju rezultātiem. Krievu izcelsmes politiķa Jevgēņija Osinovska vadītajiem sociāldemokrātiem daļu balsu var atņemt gan Centra partija, gan 2018. gadā dibinātā sociālliberālā partija „Igaunija 200”. Savukārt labajā flangā „tēvzemiešus” visai pamatīgi pastūmusi malā nacionālistiskā Konservatīvā tautas partija ar bijušo diplomātu Martu Helmi priekšgalā, kas, visdrīzāk, iegūs trešo lielāko frakciju jaunajā parlamentā. Veidojot nākamo koalīciju, dialogs ar labējiem spēkiem labāk varētu vesties Reformu partijai. Visumā iespējama šķiet arī reformistu un centristu veidota valdība, lai gan Reformu partijas līdere Kaja Kallasa jau norādījusi, ka Reformu partijai nav pieņemamas atsevišķas Centra partijas nostādnes par ienākumu nodokļa progresivitāti, pilsonības paātrinātu iegūšanu un pakāpeniskāku skolu pāreju uz igauņu valodu.

Igaunijas sabiedriskā medija redaktors Dario Kavegn

Lielākā daļa partiju ir runājušas par lielo koalīciju, arī Centra partijā, kur cilvēki par to patiesībā ir diezgan optimistiski noskaņoti. Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa pirms pāris dienām sacīja, ka, viņasprāt, ir tikai trīs nopietnas pretrunas abu partiju starpā, kur varētu būt sarežģīti rast kompromisu. Pirmkārt, tie ir nodokļi. Reformu partija vēlas atgriezt 500 eiro neapliekamo minimumu visiem, tāpat viņi nevēlas redzēt izmaiņas pilsonības politikā. Savukārt, Centra partijā ir notikušas diskusijas par iespējamu naturalizācijas atvieglošanu Igaunijas nepilsoņu bērniem. Vēl Reformas partija uzstāj uz igauņu valodu kā mācību valodu jau no bērnudārza. Izņemot šos trīs jautājumus, viss ir vērtējams un diskutējams. Tā sacīja pati Kaja Kallasa.

Un abas partijas spēj strādāt kopā. Pirms 17 gadiem tās abas bija valdībā, ir arī veiksmīgi piemēri pašvaldībās, piemēram, Tartu, tāpēc nav tā, ka ilglaicīga koalīcija starp abām partijām ir kas neiespējams. Arī daudzi politologi atbalsta šo lielo koalīciju. Un nesen veiktā aptaujā lielā koalīcija bija vispopulārākā vēlētāju izvēle.

Jāsaka, ka vēlētāju aptauju rezultāti nav pārsteidzoši, ne pēc šiem diviem gadiem. Jo kas notika - Juri Ratos nomainīja Edgaru Savisāru, kurš principā bija Centra partijas postpadomju dons, un kopš tā laika partija ir mainījusies. Viņi ir izdarījuši savus mājasdarbus - viņi ir centušies izmest korupcijā apvainotus politiķus, tā teikt, iztīrījuši māju. Bet pats galvenais - viņi ir pierādījuši, ka valdība var funkcionēt arī bez Reformu partijas. Viņi ir pierādījuši sevi kā partiju, uz kuru var paļauties, kura var strādāt valdības līmenī. Šādā ziņā lietas ir pamatīgi mainījušās, salīdzinot ar 2015.gada vēlēšanām.

[Kas ir interesanti šajās vēlēšanās], ka par spīti lielajam atbalstam populistu partijām, galēji labējo pārstāvju skaits jaunajā parlamentā īpaši nemainīsies. Populistiem ir tāda problēma, ka viņi ir relatīvi jauni spēki, bet igauņu vēlēšanu sistēma balstās uz to, ka cilvēki izvēlas konkrētus kandidātus, un ar šo kandidātu tad vēlētāji izvēlas arī sarakstu. Tas nozīmē, ka partijai, kurai slikti iet aptaujās, var iet relatīvi labāk pašās vēlēšanās, jo tām ir labi kandidāti, bet tādas partijas kā Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kurai dažbrīd bija pat 20% vēlētāju atbalsts aptaujās, varētu saņemt tikai 15 mandātus, jo viņiem vēl nav tik pazīstamu seju visos vēlēšanu apgabalos. Kopumā EKRE  ir ieguvusi lielāku atbalstu, bet ir ļoti maza iespēja, ka viņi varētu strādāt nākamajā valdībā.

Moldovas parlamenta vēlēšanu rezultāti

24. februārī notikušajās Moldovas Republikas Parlamenta vēlēšanās deputāti pirmo reizi tika ievēlēti pēc jauktas sistēmas: gan no partiju sarakstiem, gan vienmandātu apgabalos. Pēc vēlēšanām trīs aptuveni līdzvērtīgas frakcijas Parlamentā veido Sociālistu partija, centriski liberālā partiju bloks ACUM un centriski kreisā Demokrātiskā partija. Pēdējā bija vadošais spēks līdzšinējā mazākuma valdībā, kurā bez demokrātu ministriem bija arī divu sīkpartiju pārstāvji, bet puse no ministriem bija bezpartejiski. Abi mazākie demokrātu koalīcijas partneri šajās vēlēšanās palikuši ārpus Parlamenta. Pirms vēlēšanām visi trīs nozīmīgākie spēki deklarēja, ka nav gatavi iesaistīties koalīcija ar kādu no pārējiem. Moldovas Sociālistiskā partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, tiek asociēta ar Kremļa ietekmi šajā Krievijai stratēģiski nozīmīgajā valstī. Bloks ACUM, kuru veido Partijas „Cieņas un Taisnības platforma” un Rīcības un solidaritātes partija, tiek uzlūkota kā galvenais eiropeiski orientētais spēks. Visumā pozitīvu nostāju pret Moldovas eiropeisko orientāciju pauž arī Demokrātiskā partija, tomēr šī partija ne bez pamata tiek vainota valstī plaši zeļošajā korupcijā. Partijas līderis, par oligarhu dēvētais Vladimirs Plahotņuks kontrolē lielu daļu no Moldovas medijiem, kas priekšvēlēšanu kampaņā bez kautrības izmantoti konkurentu nomelnošanai. Tāpat ir pamats uzskatīt, ka vēlēšanās notikusi vērienīga balsu pirkšana, vēlētāju ietekmēšana un citas manipulācijas. Bloka ACUM kandidāti pat apgalvojuši, ka tikuši indēti pēc varas norādījumiem. Ja 45 dienu laikā jaunievēlētajam Parlamentam neizdosies izveidot valdību, Moldovu gaida atkārtotas vēlēšanas.

 

Donalda Trampa un Kima Čenuna tikšanās

Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa tikšanos ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu, kas vakar sākās Vjetnamas galvaspilsētā Hanojā, pavada zināma skepse. Abu līderu pirmā tikšanās pagājušā gada jūnijā Singapūrā tika uzlūkota kā sasniegums pats par sevi, piedabūjot totalitārās valsts vadītāju sēsties pie sarunu galda. Tomēr, kā norāda eksperti, konkrēti Ziemeļkorejas kodolbruņošanās apturēšanā šīs tikšanās devusi visai maz. Hanojas samitā tad nu būtu jāpanāk kādi taustāmāki rezultāti, lai prezidenta Trampa pozitīvajām izjūtām par dialogu ar biedru Kimu varētu pievienoties arī pārējā pasaules sabiedrība. Pagaidām kā sasniegums tiek atzīmēta Kima Čenuna piedalīšanās preses konferencē, improvizēti atbildot uz žurnālistu jautājumiem. Līdz šim ne viņš, ne viņa dinastiskie priekšgājēji Ziemeļkorejas varas virsotnē – vectēvs Kims Irsens un tēvs Kims Čenirs –, nav atļāvušies šādas komunikācijas vaļības un piekrituši vienīgi intervijām vai atbildēm uz režīma kontrolēto valsts mediju žurnālistu vaicājumiem. Preses konferencē, jautāts par gatavību likvidēt Ziemeļkorejas kodolarsenālu, Kims izteicis frāzi, kura iztulkota kā: „Ja es to negribētu, tad nebūtu šeit ieradies.” Tas izsaucis jūsmīgu prezidenta Trampa reakciju. Telekanāla CNN tulkotājs gan vēlāk norādījis, ka Kima izteikums korejiešu valodā varot nozīmēt: „Ja es negribētu, es šeit neierastos.”

Notikumi pasaulē: Par gaidāmajām vēlēšanām Igaunijā un pagājušām Moldovā, par Donalda Trampa un Kima Čenuna tikšanos.

Studijā notikumus komentē RSU pasniedzējs Māris Andžāns un RSU 3.kursa staprautisko attiecību studente Katrīna Marija Sitniece.

Irānas Islāma Republika

Visjaunākais posms vairāk nekā divarpus tūkstoš gadu ilgajā Irānas valsts vēsturē iesākās 1979. gadā, kad islāma revolūcijā gāja bojā šaha Mohammeda Rezā Pehlevī režīms. Gan šaha autoritārās varas iedibināšanās militārā apvērsumā 1953. gadā, gan tās pastāvēšana bija cieši saistīta ar Lielbritānijas un ASV ietekmi, pamatā – vēlmi saglabāt kontroli pār Irānas naftas resursiem. No vienas puses, šaha režīms centās rietumnieciskot un sekularizēt sabiedrību, īstenoja ekonomiski produktīvas reformas, no otras puses, tas brutāli apspieda jebkādu politisku opozīciju. Tas, ar ko, domājams, nebija rēķinājusies šaha Mohammeda rietumu sabiedrotie, bija sabiedrības pretestības centrēšanās ap konservatīvi islāmiskajām vērtībām. 1979. gada islāma revolūcija pārvērta Irānu no rietumnieciski orientētas diktatūras par totalitāri teokrātisku valsti – Irānas Islāma Republiku. Par noteicošo personu kļuva islāma garīgais līderis jeb ajatolla Rūhollāhs Homeini.

Irānas attiecības ar Savienotajām Valstīm fundamentāli sabojāja radikāli noskaņotu studentu iebrukums amerikāņu vēstniecību Teherānā 1979. gada novembrī, saņemot un vairāk nekā gadu turot gūstā 52 ASV pilsoņus. Nekādas spožās nebija arī attiecības ar PSRS, kas tieši tobrīd bija okupējusi Afganistānu, kur Irāna atbalstīja šiītu pretošanās kustības grupas. Valsts nonāca starptautiskā izolācijā, kas 1980. gadā pamudināja uz militāru avantūru kaimiņvalsts Irākas diktatoru Sadamu Huseinu. Irākas-Irānas karš ilga nepilnus astoņus gadus, prasīja simtiem tūkstošu dzīvību un beidzās bez būtiskiem ieguvumiem vienai vai otrai pusei. Arī ar vairumu citu reģiona valstu Irānai veidojās saspringtas attiecības. Jau vēsturiski tā bijusi savrupa no pārējās islāma pasaules kā valsts ar šiītu islāma dominanti. Tagad tā tika uzlūkota kā radikalizācijas perēklis un uzvarējušas islāma revolūcijas piemērs, kas šķita bīstams teju visiem Tuvo Austrumu līderiem. Irāna regulāri sniegusi atbalstu šiītu grupējumiem aiz tās robežām; sevišķi ciešs tās sabiedrotais ir Libānas šiītu kustība Hezbollah, kuru daudzas valstis uzskata par teroristisku. Sevišķi saspringtas ir Irānas attiecības ar Saūda Arābiju, un daži komentētāji šo pretstāvi raksturo pat kā „Tuvo Austrumu auksto karu”.

Pēc ajatollas Homeinī aiziešanas mūžībā 1989. gadā Irānas valdība sāka realizēt pragmatiskāku, uz ekonomisko izaugsmi vērstu politiku. Tomēr konservatīvā islāma noskaņojums sabiedrībā joprojām paliek visai ietekmīgs. Kopš šī gadsimta sākuma bažas starptautiskajā sabiedrībā raisīja Irānas kodolizpētes programma, kas, iespējams, bija mēģinājums iegūt savu kodolieroču arsenālu. Tas bija iemesls ANO noteiktām ekonomiskajām sankcijām, kas radīja valstij nopietnas ekonomiskas problēmas. Kā pozitīvs pavērsiens Irānas un Rietumu dialogā tiek raksturota samērā mērenā politiķa Hasana Rūhānī ievēlēšana par Irānas prezidentu 2013. gadā. 2015. gadā tika noslēgta sešu valstu grupas – ASV, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Ķīnas un Krievijas – vienošanās ar Irānu par sankciju atcelšanu, Irānai garantējot atteikšanos no kodolieroču izstrādes. Pagājušā gada maijā, prezidentam Trampam deklarējot šīs vienošanās neefektivitāti, Savienotās Valstis izstājās no vienošanās un atsāka sankciju režīma īstenošanu pret Irānu.

Indijas un Pakistānas konflikts

Indijas un Pakistānas teritoriālais konflikts par Kašmiras reģionu ilgst jau kopš 1947. gada, kad bijušie britu koloniālie valdījumi Indijā tika sadalīti divās valstīs pamatā pēc reliģiskās piederības. Maharadžas valsts Džammu un Kašmira bija reliģiski un kulturāli neviendabīgs reģions, pretenzijas uz kuru izvirzīja abas jaunās kaimiņvalstis. Trīs reizes pagājušajās septiņās desmitgadēs pretstāve pāraugusi militāros konfliktos starp Indiju un Pakistānu. Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem bruņota pretestība Indijas kontrolētajā Kašmiras daļā prasījusi jau apmēram 70 000 dzīvību. Par tā pastāvīgu konflikta sastāvdaļu kļuvuši teroristu uzbrukumi. Pēdējais incidents notika 14. februārī, kad spridzinātāja pašnāvnieka uzbrukumā indiešu drošības spēku autokolonnai gāja bojā 40 indiešu militārpersonas. Atbildību uzņēmusies Pakistānā bāzētā islāma teroristu organizācija Džaīš-e-Mohammed – „Muhameda armija”. Pakistānas valdība, kā iepriekš līdzīgos gadījumos, noliegusi jebkādu saistību ar notikušo, taču tiek minēts, ka teroristiskajai organizācijai ir saiknes ar Pakistānas izlūkdienestu. Pēc uzbrukuma Indijas premjerministrs Narendra Modi nāca klajā ar paziņojumu, ka Indijas atbildes akcijas būšot „graujošas”. Uz to Pakistānas premjerministrs Imrans Hans paziņojis, ka Indijas uzbrukuma gadījumā Pakistāna nevilcināsies ar atbildes triecienu.

 

Prezidenta Trampa jaunākās aktivitātes

Papildu spriedzi jau tā sarežģītajām attiecībām starp ASV un to parteriem Rietumeiropā radījis prezidenta Donalda Trampa 17. februāra ieraksts tviterkontā, kurā viņš aicinājis Lielbritāniju, Franciju, Vāciju un citas valstis uzņemt atpakaļ tos savus valstspiederīgos, kuri Sīrijā cīnījušies grupējuma „Islāma valsts” rindās un krituši ASV sabiedroto gūstā. Tādu esot apmēram 800. „Alternatīva nav laba, ciktāl mums nāksies viņus palaist brīvībā,” prezidents paudis ierakstā. Šie izteikumi izraisījuši satraukumu Eiropas galvaspilsētās. Stingri juridiski vērtējot, šīm valstīm nebūtu iemesla atteikties uzņemt atpakaļ savus pilsoņus. Tomēr Lielbritānijas un Francijas valdību pārstāvji pauduši, ka noziedzniekus būtu jātiesā tur, kur tie pastrādājuši savus noziegumus. Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss paziņojis, ka Vācija šos kaujiniekus varētu uzņemt atpakaļ tikai ar nosacījumu, ka viņi tūdaļ tiek arestēti un tiesāti, ko garantēt esot ļoti sarežģīti. Katrā ziņā iespēja, ka bijušie „kalifāta kareivji” varētu nekontrolēti atgriezties Eiropā, radījusi nopietnas bažas.

Par notikumiem pasaulē: Irānas Islāma Republika, Indijas un Pakistānas konflikts un Eiropai piederīgie "Islāma valsts" kaujinieki Sīrijā un to neskaidrā nākotne.