Divas puslodes

Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un žurnālists Andis Sedlenieks. Telefonintervijās dzirdēsit LU asociēto profesoru Tomu Rostoku un bijušo ārlietu ministru Jāni Jurkānu.

Jemena

Jemena tās pašreizējās robežās pastāv kopš 1990. gada, kad apvienojās līdz tam neatkarīgās Jemenas Arābu republika jeb Ziemeļjemena un Jemenas Tautas Demokrātiskā republika jeb Dienvidjemena. Līdz tam Dienvidjemenā pastāvēja uz padomju stila sociālismu orientēta valsts, savukārt Ziemeļjemenā – tradicionālajā cilšu aristokrātijas un armijas ietekmē balstīts režīms, kura priekšgalā kopš 1978. gada bija ģenerālis Ali Abdulla Sālihs un viņa klans. Sālihs arī kļuva par apvienotās Jemenas prezidentu. Par jaunās valsts galvaspilsētu kļuva Ziemeļjemenas galvaspilsēta Sana, ziemeļos dzīvo arī gandrīz ¾ valsts iedzīvotāju. Agrākā Dienvidjemena palika ziemeļu ēnā, un šeit saglabājās separātiskas tendences un zināma nostalģija pēc padomiskās pagātnes. Savukārt ziemeļos kopš 2004. gada pieņēmās spēkā šiītu mazākuma pretošanās kustība, pazīstama ar nosaukumu Huti.

2011. gada „Arābu pavasaris” izbeidza vairāk nekā 30 gadus ilgušo prezidenta Sāliha varas ēru, un pēc gadu ilgas cīņas viņš atkāpās no amata. 2012. gada februārī par valsts vadītāju kļuva līdzšinējais viceprezidents, ģenerālmajors Abdrabuhs Mansūrs Hādi. Būdams acīmredzami vājāks līderis nekā gāztais prezidents, Hādi nespēja atrisināt valstī samilzušās pretrunas. 2014. gadā valdība, mēģinot iegūt aizdevumu no Starptautiskā Valūtas fonda, nolēma pārtraukt degvielas cenu dotēšanu. Tas izraisīja plašus protestus, kuru priekšgalā nostājās Huti kustība. Par Huti sabiedroto kļuva joprojām ietekmīgais bijušais prezidents Sālihs, kuru atbalstīja daļa armijas un cilšu vadoņu. 2014. gada septembrī Huti kaujiniekiem dažu dienu laikā izdevās pārņemt savā kontrolē lielāko daļu no galvaspilsētas. 2015. gada februārī prezidents Hādi bēga uz dzimto Dienvidjemenu, kur par viņa pagaidu galvaspilsētu kļuva Adena. Pēc Hādi aicinājuma arābu valstu koalīcijas spēki, kuru kodolu veidoja Saūda Arābijas armija, uzsāka intervenci, palīdzot atvairīt Huti spēku uzbrukumu Adenai. Tomēr arī Saūdu armijai nav pa spēkam sakaut nemierniekus Ziemeļjemenā, kuras lielākā daļa joprojām paliek viņu kontrolē. Cīņā par varu Jemenā iesaistījušās arī teroristiskās organizācijas Alkaida un Daīš, sagrābjot teritorijas Dienvidjemenas vidienē. 2017. gada aprīlī Dienvidjemenas separātistu kustība izveidoja savu Dienvidu Pārejas padomi, kura izvērsa cīņu pret prezidenta Hādi spēkiem un par Dienvidjemenas atdalīšanos. Padomes spēkiem ir izdevies pārņemt savā kontrolē nozīmīgu daļu Dienvidjemenas, tai skaitā Adenu. 2017. gada nogalē bijušais prezidents Abdulla Sālihs mēģināja īstenot noregulējuma plānu, bet tas beidzās ar viņa konfliktu ar Huti kustību, kurā bijušais vadonis zaudēja dzīvību. Šobrīd konflikts Jemenā ir iestrēdzis pata situācijā, kad nevienai no pusēm nav redzamu izredžu uzvarēt un nerimstošā karadarbība sagādā arvien jaunas ciešanas iedzīvotājiem.

ASV un Krievijas līgums

Jau iepriekš raidījumā esam stāstījuši par Līgumu par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju, ko 1987. gadā parakstīja ASV prezidents Ronalds Reigans un PSRS līderis Mihails Gorbačovs. Abas puses atbilstoši līgumam iznīcināja gan nukleārās, gan konvencionālās raķetes ar tuvu darbības rādiusu, kā arī šo raķešu palaišanas iekārtas. Raķešu iznīcināšanu pabeidza 1991. gadā, un pavisam tika iznīcināja teju 30000 raķešu. Taču otrdien ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo  Briselē paziņoja, ka pēc 60 dienām ASV aiziet no Vidēja un tuva darbības rādiusa kodolbruņojuma līguma ar Krieviju, jo otra puse neievēro līguma nosacījumus.  Krievijas politiķi jau paziņojuši, ka Krievija varētu sākt Eiropā izvietot tuvā un vidējā darbības rādiusa raķetes, ja pēc aiziešanas no kodollīguma līdzīgu soli spertu ASV.

Džordžs Bušs seniors

Pagājušajā piektdienā mūžībā aizgāja 41. ASV prezidents, piecu bērnu tēvs Džordžs Bušs vecākais.

Dzimis 1924.gadā, Bušs jau skolas gados parādīja līdera dotības, ieņemot dažādus amatus akadēmijā. 18 gadu vecumā pieteicies armijā, un no 1942. līdz 1945.gadam viņš dienēja ASV armijā, bijis pilots 2. pasaules karā. 1944. gada 2. septembrī, veicot uzbrukumu Japānas salām, viņa lidmašīnu notrieca. Bušs izdzīvoja, taču zaudēja divus savus biedrus.

Pēc kara Džordžs Bušs vecākais iestājās Jēlas universitātē, kur ieguva grādu ekonomikā. Pēc studijām kopā ar ģimeni pārvācās uz Teksasu un sāka ceļu naftas biznesā, sākumā strādājot par pārdevēju ģimenes drauga uzņēmumā, bet vēlāk piedaloties vairāku firmu dibināšanā.

Politikā Bušs iesaistījās 1963. gadā, kad viņu ievēlēja par Harisas apgabala Republikāņu partijas priekšsēdi. Trīs gadus vēlāk viņu ievēlēja ASV pārstāvju palātā, kur viņš strādāja 2 termiņus. Vēlāk viņš bijis gan ASV vēstnieks ANO, gan Republikāņu nacionālās komitejas priekšsēdis, gan arī vadījis Centrālās izlūkošanas pārvaldi. 1980. gadā viņš zaudēja cīņā par prezidenta kandidāta nomināciju Ronaldam Reiganam, taču kļuva par viņa viceprezidentu.

1989. gadā. pēc diviem Reigana termiņiem prezidenta amatā, Džordžs Bušs vecākais kļuva par Baltā nama saimnieku. Viņa prezidentūra bija sarežģītā laikā - krita Berlīnes mūris, beidzās Aukstais karš, sabruka PSRS un līdz ar to daudzas valstis, tostarp Baltijas valstis, atguva neatkarību. Ne velti Buša vecākā prezidentūrā dominēja ārpolitika, ko vēlāk viņam arī pārmeta amerikāņi. Lai arī Bušs vecākais bija visnotaļ populārs prezidents, ja ņemam vērā aptaujas, tomēr nokļūt prezidenta krēslā uz otro termiņu viņam neizdevās.

Runājot par Bušu, jāpiemin arī politiķu dinastija - Buša vecākā tēvs - Preskots Bušs - bija senators, un arī viņa bērni ir redzami uz politiskās skatuves. Džordžs Bušs jaunākais kļuva par 43. ASV prezidentu, bet Džebs Bušs divreiz bijis Floridas gubernators un 2016. gadā cīnījies par prezidenta krēslu.

Notikumi pasaulē: ASV un Krievijas līgums, Džordžs Bušs seniors Amerikas vēsturē.

Par notikumiem pasaulē: "Dzeltenās vestes" Francijā, Ukrainas un Krievijas attiecības un "Brexit" - Izstāšanās vienošanās projekts un politiskā deklarācija par attiecībām starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju. Studijā: Starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un LU asociētais profesors Ojārs Skudra.

Brexit

Tas, ko daudzi skeptiķi uzskatīja par mazticamu, tomēr ir noticis: ir sperts pirmais lielais solis pretim Lielbritānijas organizētai izstāšanās no Eiropas Savienības. Pagājušās nedēļas nogalē Eiropas Padome apstiprināja turpat 600 lappuses biezo Izstāšanās vienošanās projektu un 26 lappušu politisko deklarāciju, kas iezīmē nākotnes attiecību vadlīnijas starp savienību un aizejošo dalībvalsti. Vienošanās paredz pārejas periodu līdz 2020. gada beigām un tā pagarināšanas iespējas, Lielbritānijas finanšu saistības, attiecības ar Eiropas Savienības tiesu u.c. jautājumi. Ir pārvarēts nozīmīgākais šķērslis: izstrādāts kompromisa mehānisms, kas ļauj izvairīties no stingri kontrolētas robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Par šķērsli nekļuva arī Spānijas nostāja Gibraltāra robežas sakarā, britu kara bāzes Kiprā, kā arī zvejas tiesības Lielbritānijas ūdeņos, kuras paredzēts noregulēt atsevišķā nolīgumā.

Tomēr – šis ir tikai pirmais solis. Tagad Terēzai Mejai jāpanāk pozitīvs balsojums Lielbritānijas parlamentā, un tas var izrādīties nepaveicams uzdevums. Daudziem Lielbritānijā šķiet, ka vienošanās uz pārāk ilgu laiku saglabā pārāk ciešu viņu valsts saistību ar savienību, liedzot baudīt labumus, uz kuriem bija cerēts, balsojot par izstāšanos. Ziemeļīrijas robežas regulējums de facto britiem nozīmē vēl uz ilgāku vai īsāku laiku palikšanu muitas ūnijā ar Eiropas Savienību, bet Ziemeļīrijai – īpašas muitas attiecības ar savienību arī vēlāk; tātad – zināmu atšķirtību no pārējās Lielbritānijas. Decembra sākumā paredzētais Parlamenta balsojums var izrādīties liktenīgs ne tikai Terēzas Mejas pūliņu rezultātā panāktajam nolīgumam, bet arī viņas valdībai. Tikmēr Eiropas Savienības galvenais sarunvedis, prominentais franču politiķis Mišels Barnjē steidzas plūkt uzvaras laurus. Izskan viedokļi, ka šis panākums varētu bruģēt viņam ceļu uz nākamā Eiropas Komisijas prezidenta posteni.

Krievija/Ukraina

Svētdien pasaules uzmanība atkal tika pievērsta Krievijas un Ukrainas konfliktam. Krievijas krasta apsardzes spēku kuģi netālu no okupētās Krimas krastiem uzbruka trīs nelieliem Ukrainas bruņoto spēku kuģiem, apšaudot un taranējot, sagūstīja šos peldlīdzekļus līdz ar 24 apkalpes locekļiem, trīs no kuriem tika ievainoti. Spriežot pēc Ukrainas puses publicētajām kartēm, incidents noticis vai nu ārpus teritoriālajiem ūdeņiem, vai arī ūdeņos, kas piekrīt Krievijas okupētajai Krimas pussalai, tātad no starptautisko tiesību viedokļa pieder Ukrainai. Ukrainas prezidenta Petro Porošenko reakcija bija ātra un strikta. Raksturojot incidentu kā Krievijas agresijas aktu un piesaucot kaimiņvalsts karaspēka koncentrēšanu Ukrainas pierobežā, prezidents parakstīja dekrētu par karastāvokļa ieviešanu, kuru Ukrainas Augstākā Rada pēc karstām debatēm apstiprināja pirmdienas vakarā. Karastāvoklis tiek ieviests uz 30 dienām 10 apgabalos, kuri robežojas ar Krieviju, okupēto Krimas pussalu un starptautiski neatzīto Piedņestras republiku, kur dislocēts Krievijas karaspēks. Krievijas prezidents Vladimirs Putins, savukārt, notikušo sauc par Ukrainas provokāciju, kas sarīkota, lai iespaidotu martā gaidāmās Ukrainas prezidenta vēlēšanas. ASV prezidents Donalds Tramps paudis nepatiku par notikušo un izteicies, ka apsver iespēju atcelt tikšanos ar Putinu G20 valstu samita laikā, kas rīt sāksies Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā.

Dzeltenās vestes

T.s. „Dzelteno vestu” protesta kustība Francijā uzliesmoja 17. novembrī, kad nepilni 300 000 cilvēku, tērpušies luminiscējošajās signālvestēs, bloķēja ielas un ceļus visā valstī. Tiešais iemesls ir nodokļa palielinājums degvielai ar nākamo gadu un tas sevišķi jūtami var skart iedzīvotājus provincē, kur privātais auto ir galvenais pārvietošanās līdzeklis. Protesti, pēc visa spriežot, izvērtušies spontāni, sekojot aicinājumiem sociālajos tīklos. Pagājušajā sestdienā nākamajā protestu kampaņā dalībnieku skaits bija sarucis līdz apmēram 100 000, taču tie kļuva vardarbīgāki, Elizejas Laukos, Parīzē, slienoties liesmojošām barikādēm un protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Komentētāji pauž viedokli, ka „Dzelteno vestu” kustību motivē ne vien konkrētais degvielas cenas kāpums, bet attieksme pret prezidentu Emanuēlu Makronu, kurš daļas sabiedrības acīs ir „bagātnieku un biznesmeņu prezidents”, kam nerūp mazturīgo un laucinieku liktenis.

Par notikumiem pasaulē: "Dzeltenās vestes" Francijā, Ukrainas un Krievijas attiecības un "Brexit" - Izstāšanās vienošanās projekts un politiskā deklarācija par attiecībām starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju.

Brexit

Brexit vienošanās, šķiet, beidzot iegājusi finiša taisnē. Pagājušajā nedēļā britu premjere Terēza Meja savam kabinetam prezentēja vienošanos, guva tam atbalstu, nākamajā dienā zaudēja četrus ministrus un nu cenšas vēl savilkt kopā pēdējos punktus, lai jau svētdien visiem ES valstu vadītājiem varētu prezentēt gala versiju Brexit samitā.

Joprojām ir jautājumi, kas līdz galam nav atrisināti, un vairākas ES valstis negrasās piekāpties. Problemātiskie punkti ir zināmi: Spānijas prasība pēc veto tiesībām jebkurā tirdzniecības nolīgumā, kas skartu Gibraltāru, un Francijas, Dānijas, Nīderlandes un Beļģijas centieni saglabāt zvejas tiesības britu ūdeņos. Šķiet, ka arī Meja vēl joprojām cenšas tuvināt deklarācijas formulējumus tirdzniecības jomā tam konceptam, kāds tika izvirzīts britu izstāšanās plāna projektā, kas tika publiskots jūlijā. Pašreizējais process nav īsti pa prātam Vācijai, kura vēlas noslēgt sarunu procesu, taču nav ieinteresēta pārāk piekāpties britiem. Angela Merkele jau darījusi zināmu, ka svētdien negrasās ielaisties sarunās, bet sagaida galīgo deklarācijas variantu jau līdz tam.

Jāpiebilst, ka šobrīd aktuāls ir jautājums, vai britu parlaments atbalstīs savas premjeres prezentēto Brexit vienošanos. Aiz premjeres stāv uzņēmēji, kuriem ir nepieciešama jebkāda skaidrība par dzīvi pēc 2019. gada 29. marta, bet lielākais izaicinājums būs pārliecināt savus partijas un koalīcijas biedrus. Daudzi saka, ka šī ir labākā iespējamā vienošanās, ko briti var gaidīt no ES, taču EP prezidents Antonio Tajani preses konferencē pagājušajā nedēļā norādīja, ka nekāda pamata svinībām nav, jo Brexit nodara zaudējumus gan Apvienotajai Karalistei, gan Eiropas Savienībai.

Interpols

Šī gada oktobrī no brauciena uz savu dzimteni - Ķīnu neatgriezās līdzšinējais Interpola prezidents Mens Hunvejs. Organizācija saņēma viņa atkāpšanās vēstuli un Ķīnas valdības paskaidrojumu, ka Hunvejs aizturēts un tiek izmeklēta viņa iespējamā koruptīvā darbība. 21. novembrī 194 Interpola dalībvalstu pārstāvji pulcējās Dubajā, lai ievēlētu jaunu organizācijas vadītāju. Līdz pat pēdējam laikam par galveno favorītu tika uzskatīts Krievijas Interpola biroja priekšnieks un Interpola viceprezidents no Eiropas, policijas ģenerālmajors Aleksandrs Prokopčuks. Viņa kandidatūra izraisīja manāmu satraukumu kā Krievijas tiesiskuma aizstāvju organizācijās, tā Putina režīma kritiķos ārpus Krievijas. Tika pausts sašutums, ka par ietekmīgas noziedzības apkarošanas organizācijas galvu grasās kļūt noziedzīgas darbības īstenojošas varas pārstāvis, un arī bažas par iespējamu pilnvaru izmantošanu šīs varas interesēs. Lietuva un Ukraina izteica brīdinājumus Prokopčuka ievēlēšanas gadījumā pamest Interpolu. Rezultātā vakardienas vēlēšanās ar 101 pret 61 balsi pārsvaru guva otrs kandidāts – Dienvidkorejas pārstāvis Kims Čen-Jans.

Tramps un izmeklēšana

Otrdien laikraksts „The New York Times” rakstīja, ka ASV prezidents Donalds Tramps ļoti vēlējies izpildīt vienu no daudzajiem priekšvēlēšanu laikā dotajiem solījumiem - ieslodzīt savu bijušo konkurenti uz Balto namu - Hilariju Klintoni. Rakstā minēts, ka šī gada pavasarī prezidents Tramps vērsies pie sava tieslietu padomnieka Donalda Makgāna ar jautājumu par iespējām dot rīkojumu ASV Tieslietu departamentam uzsākt izmeklēšanu pret Hilariju Klintoni un bijušo FIB direktoru Džeimsu Komiju. Makgāns toreiz atbildējis, ka prezidentam nav šādu pilnvaru, ir gan tiesības rosināt izmeklēšanu, taču arī šāds mēģinājums iespaidot izmeklējošas darbības draudētu ar nopietnām juridiskām un politiskām sekām pašam prezidentam. Prezidentam sagatavots arī attiecīgs informatīvs raksts. „The New York Times” publikācijā minēti vēl vairāki fakti, kas liek domāt, ka Donalds Tramps uztver Tieslietu departamentu kā izrēķināšanās rīku cīņā pret politiskajiem pretiniekiem. Izdevuma uzmanību saasinājuši pēdējā mēneša notikumi, Tieslietu departamenta vadītājam, ASV ģenerālprokuroram Džefam Sešonsam pametot savu amatu, un viņa vietu ieņemot ne sevišķi pieredzējušajam Metjū Vitekeram. Cita starpā, kopš oktobra vidus prezidenta administrāciju pametis arī padomnieks Makgāns.

Notikumi pasaulē: Interpolam jauns prezidents, "Brexit" sarunas,  Tramps  un izmeklēšana ASV.

Divas puslodes šonedēļ atšķiras, jo īpaša ir visa šī nedēļa. Tūlīt mēs atzīmēsim simt gadus kopš Latvijas Republikas dibināšanas, tādēļ arī mūsu raidījumā runāsim par Latvijai svarīgiem cilvēkiem – politiskajiem darbiniekiem, kuriem ir bijusi liela loma Latvijas ārpolitikā, sākot no valsts proklamēšanas līdz pat šodienai.

Mēs izvēlējāmies tos politiķus un diplomātus, ar kuru palīdzību tā vai citādi var raksturot Latvijas ārpolitiku noteiktos laika posmos, gan starpkaru periodā, sākot ar Latvijas dibināšanas brīdi līdz okupācijai Otrā pasaules kara laikā, arī okupācijas periodā un visbeidzot atjaunotajā Latvijā līdz pat mūsdienām.

Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds.

 

Zigfrīds Anna Meierovics

Ar Zigfrīda Annas Meierovica vārdu saistās mūs valsts tapšana un tās ārpolitikas pamatu likšana. Kā daudzus, arī tobrīd 28 gadus veco Rīgas Politehnikuma Tirdzniecības nodaļas absolventu Meierovicu sabiedriskajā darbībā iesvieda Pirmais pasaules karš – darbošanās latviešu bēgļu atbalsta organizācijās. Tālāk ceļš jau gluži loģiski veda uz politisko darbību – iesaistīšanos Latviešu Zemnieku savienības un Latviešu Pagaidu nacionālās padomes dibināšanā. Kā padomes Ārlietu nodaļas pārstāvis Meierovics 1918. gada vasarā devās uz Rietumeiropu, kur viņa misija vainagojās ar Latvijas de facto neatkarības atzīšanu no Lielbritānijas puses 1918. gada 11. novembrī. Meierovics palika ārzemēs līdz 1919. gada jūlijam kā Latvijas pārstāvis Lielbritānijā un Francijā, vēlāk – kā delegācijas vadītājs Parīzes miera konferencē. Pēc atgriešanās viņš vairākkārt ieņēma ārlietu ministra amatu, divreiz bija Latvijas ministru prezidents. Meierovicam bija izšķiroši nopelni jaunās valsts ārlietu dienesta izveidē, Neatkarības kara laikā nodrošinot Latvijai Polijas militāro atbalstu, noslēdzot mierlīgumus ar Padomju Krieviju un Vāciju, panākot Latvijas ātru atzīšanu de jure. Dedzīgi kalpodams savai jaunajai valstij, Meierovics tomēr allaž skatīja Latvijas ārpolitiku plašākā reģionālā kontekstā. Viņa ideālais sapnis bija Baltijas valstu savienība, kam būtu daudz lielāks ārpolitiskais svars nekā trim atsevišķajam valstīm. Izcilā valsts darbinieka mūžs aprāvās pēkšņi, 1925. gada vasarā zaudējot dzīvību automašīnas avārijā.

Ludvigs Sēja

Ludviga Sējas pirmais solis pretī diplomāta karjerai laikam gan tika sperts jau 1905. gadā, kad viņš, kā daudzi piektgadnieki, devās trimdā un apmetās Francijā, te mācīdamies franču valodu un literatūru. Pirmo diplomāta uzdevumu no jaunās Latvijas valsts Sēja saņēma 1921. gadā, dodoties uz Latvijas misiju Vašingtonā. Sekoja darbs Lielbritānijā un Lietuvā; bijis arī ārlietu ministrs. Neskatoties uz Sējas simpātijām pret sociāldemokrātiju, 1934. gada septembrī, pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanās, Sēja ticis iecelts par Latvijas sūtni Lietuvā. Par viņa autoritāti tā laika Kauņas diplomātiskajā korpusā liecina ievēlēšana par tā dekānu. Latvijā atgriezies 1940. gadā, strādājis universitātē, nacistiskās okupācijas laikā iesaistījies Latvijas Centrālās padomes darbībā, par ko apcietināts un ieslodzīts vispirms Salaspils, pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnēs. Pēc atbrīvošanas mēģinājis nokļūt Rietumos, taču padomju drošības iestāžu arestēts, un no 1946. līdz 1954. gadam bijis ieslodzīts padomju Valsts Drošības ministrijas cietumos un GULAG nometnēs. Pēc atbrīvošanas atgriezies Latvijā, kur miris 1962. gadā.

Kārlis Zariņš

Kā daudzi jauni latviešu censoņi, arī Kārlis Zariņš, tobrīd 20 gadus vecs, 1899. gadā devās veidot savu karjeru uz toreizējās Krievijas impērijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu. Strādāja par daiļdārznieku, tad par biržas notāra palīgu, paralēli cītīgi apgūdams komerczinības un svešvalodas. Darbojās Pēterburgas latviešu organizācijās, vēlāk iesaistījās Latviešu Pagaidu nacionālās padomes un Tautas padomes darbībā. Savu pirmo diplomāta uzdevumu saņēmis jau 1919. gadā, dodoties uz Dāniju; piedalījies Latvijas delegācijas darbā Parīzes miera konferencē un citās diplomātiskajās misijās. No 1921. līdz 1930. gadam bijis ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Somijā un Skandināvijas valstīs. No 1931. gada decembra līdz 1933. gada martam bijis ārlietu ministrs Ādolfa Bļodnieka kabinetā, visu šo laiku pildot arī ārkārtējā sūtņa pienākumus Igaunijā. 1933. gada jūlijā Kārlis Zariņš saņēma savu, kā vēlāk izrādījās, pēdējo norīkojumu: ārkārtējā sūtņa amatam Lielbritānijā. Šeit viņš sagaidīja 1940. gada okupāciju un, saskaņā ar 1940. gada 17. maija pilnvarojuma vēstuli, kļuva par pēdējās Latvijas suverēnās valdības pārstāvi. Līdz mūža beigām 1963. gadā Kārlis Zariņš vadīja de jure neatkarīgās Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu.

Anatols Dinbergs

Darbu diplomātiskajā dienestā Anatols Dinbergs, tobrīd Rīgas Franču institūta students, uzsāka kā ārštata lietvedis Latvijas ģenerālkonsulātā Lodzā, Polijā. 1937. gadā, pēc vairāku gadu darba Ārlietu ministrijā un tieslietu studiju pabeigšanas Latvijas Universitātē, norīkots darbā Latvijas konsulātā Ņujorkā. Visu savu turpmāko dzīvi viņš veltīja darbam de jure suverēnās Latvijas diplomātiskajā dienestā. 1970. gadā viņš kļuva par sūtniecības ASV vadītāju, nomainot šajā amatā Arnoldu Spekki. Šai paša gadā Dinbergs aizstāvēja politoloģijas doktora disertāciju Džordžtaunas universitātē ar tēmu „Latvijas inkorporācija Padomju Savienībā”. Kopš 1971. gada oktobra viņš bija Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs. Anatolam Dinbergam bija lemts sagaidīt Latvijas neatkarības atjaunošanu un mūža nogalē vadīt Latvijas Republikas vēstniecību ASV un pirmo Latvijas pārstāvniecību ANO.

Jānis Peters

Izdevumā „100 Latvijas personību” par Jāni Peteru teikts:

Uz tautas brīvības altāra nolicis savu dzejnieka talantu, Jānis Peters no tautas mīlēta literāta kļuva par tautas atmodas tribūnu, politisku darbinieku, diplomātu. […] 1991. gadā Jānis Peters no PSRS parlamenta tribīnes iesniedza pieprasījumu PSRS prezidentam atzīt Latvijas valsti. Viņš bija Latvijas Republikas valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā, bet vēlāk Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (no 1992. līdz 1997. gadam). Jānis Peters bija Latvijas valsts delegācijas loceklis [..] sarunām par armijas izvešanu no Latvijas teritorijas un citiem jautājumiem. [..] Jāņa Petera darbs diplomātijas laukā atzīts par izcilu, un nevienam citam Latvijas diplomātam nav bijusi iespēja tik ietekmīgi aizstāvēt Latvijas intereses lielajā kaimiņvalstī.

Sandra Kalniete

Gluži tāpat kā Jānis Peters, arī Sandra Kalniete pieder pie tās Latvijas inteliģences grupas, kuru Trešā atmoda „rekrutēja” valsts pārstāvēšanai starptautiskajā arēnā. 1990. gadā viņa, tobrīd mākslas zinātniece un Tautas frontes Valdes priekšsēdētāja vietniece, kļuva par Ārlietu ministrijas Protokola vadītāju. Sekoja darbs vēstniecībā Apvienotajā Karalistē; 1993. gadā – pirmais nozīmīgais diplomātiskais amats: Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece ANO un UNESCO Eiropas mītnē Ženēvā. No 1997. līdz 2002. gadam Sandra Kalniete bija Latvijas vēstniece Francijā, bet 2002. gada novembrī kļuva par ārlietu ministri Einara Repšes valdībā. Tas bija Latvijas ārpolitikai ļoti svarīga laiks – finiša taisne pirms pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Tā bija arī Kalnietes atgriešanos no diplomātiskā dienesta aktīvajā politikā. Kopš 2009. gada Sandra Kalniete ir Latvijas deputāte Eiropas Parlamentā. Spilgtu pienesumu Latvijas atpazīstamībai pasaulē viņa devusi arī kā literāte: Sandras Kalnietes darbs „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir visvairāk tulkotais latviešu literatūras darbs pēc neatkarības atgūšanas.

Tūlīt mēs atzīmēsim simt gadus kopš Latvijas Republikas dibināšanas, tādēļ arī raidījumā runājam par Latvijai svarīgiem cilvēkiem – politiskajiem darbiniekiem, kuriem ir bijusi liela loma Latvijas ārpolitikā, sākot no valsts proklamēšanas līdz pat šodienai.

Studijā notikumus komentē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Elizabete Vizgunova

Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova. Telefonintervijās: Merilendas Universitātes Žurnālistikas koledžas doktorants Kārlis Dagilis un EP deputāte Inese Vaidere.

ASV vēlēšanas

Pēdējos mēnešos ASV svarīgākais jautājums bija vidustermiņa vēlēšanu rezultāts. Šajās vēlēšanās tika vēlēti gan daļa senāta locekļu, gan visi pārstāvju palātas locekļi. Tā pat atsevišķos štatos notika vietēja mēroga vēlēšanas, taču galvenā uzmanība, protams,  pievērsta abām Kongresa palātām.

Vēlēšanas risinājās otrdien, un to rezultāts īpaši nepārsteidza - demokrāti, pēc 8 gadu pārtraukuma, atguva vairākumu pārstāvju palātā, bet republikāņi ieguva vēl lielāku pārsvaru senātā, ko arī iepriekš paredzēja analītiķi. Demokrātu uzvara pārstāvju palātā nodrošina arī iespēju bloķēt prezidenta Trampa rosināto likumdošanu. Tāpat viņi ieguvuši likumīgas tiesības pārraudzīt prezidenta aktivitātes un varēs pārbaudīt Trampa personīgos ienākumus un aizdomas par korupciju prezidenta administrācijas augsto ierēdņu rindās, kā arī izskatīt apgalvojumus par Kremļa iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās 2016. gadā.

Tas, kas šajās vēlēšanās pārsteidza, ir vēlētāju aktivitāte - lai arī precīzu datu tuvākajās dienās vēl nebūs, NYT lēš, ka šajās vēlēšanās piedalījušies aptuveni 114 miljoni vēlētāju, kas ir krietni vairāk nekā pirms četriem gadiem, kad uz vēlēšanu iecirkņiem devās vien 83 miljoni amerikāņu. Daudzi mediji un analītiķi to saista ar Trampa efektu.

Jāpiebilst, ka ārvalstu mediji kā galvenos notikumus šajās vēlēšanās nosauca - rekordlielo sieviešu pārstāvniecību kongresā, kā arī to, ka daudzi iepriekš republikāņu piepilsētu vēlētāji šoreiz bija gatavi atdot savas balsis par demokrātiem. Iepriekšminētais nozīmē, ka republikāņiem būs pamatīgi jāstrādā, lai pēc 2020. gada prezidenta vēlēšanām Baltajā namā paliktu Tramps.

Savukārt, pats Donalds Tramps vēlēšanas nosauca par milzīgu panākumu republikāņiem. Tiesa, vakar savā preses konferencē viņš publiski ņirgājās par tiem republikāņu kandidātiem, kas vēlēšanās zaudēja. Bet aptuveni stundu pēc preses konferences, savu atlūgumu, pēc prezidenta lūguma, iesniedzis ASV ģenerālprokurors Džefs Sešons. Prezidents Tramps regulāri izteicis pārmetumus nu jau bijušajam ģenerālprokuroram par īpašo komisiju, kas izmeklē Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās. NYT ziņo, ka Tramps jau mēnešiem vēlējies atlaist Sešonu, taču viņa administrācija uzskatīja, ka tas varētu negatīvi ietekmēt republikāņu izredzes vēlēšanās, tāpēc nav liels pārsteigums, ka tagad - kad vēlēšanas jau ir aiz muguras - Sešons pamet savu amatu. Amerikāņu politologs Īans Brēmers savā twitter kontā to komentēja, rakstot, ka nespēj noticēt, ka Tramps gaidījis tik ilgi pēc vēlēšanām, lai Sešonu atlaistu.

Eiropas Komisijas priekšsēdētājs

Vakar un šodien kongresā pulcējās Eiropas Tautas partija. Šī partija ir dibināta 1976. gadā, tajā apvienotas tādas partijas kā Vācijas Kristīgo demokrātu apvienība, Latvijas "Vienotība" un daudzas citas Eiropas valstu partijas. Jau teju 20 gadus Eiropas Tautas partija ir lielākā partija Eiropas Parlamentā, un gan Eiropas Komisijas , gan Eiropas Savienības Padomes , gan arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs ir tieši Eiropas Tautas partijas pārstāvji.

Eiropas Tautas partija ir arī pirmā no lielajām Eiropas partiju grupām, kas nosauc savu spitzenkandidaten nākamgad gaidāmajām Eiropas Komisijas prezidenta vēlēšanām. Par spitzenkandidaten iesaukta procedūra, kad katra no Eiropas Parlamentā pārstāvētajām partiju grupām izvirza savu galveno kandidātu Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatam. Šī būs otrā reize, kad šādā veidā tiek izvēlēts Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, iepriekš to vēlēja Eiropas Savienības Padome.

"Brexit" progress

Rīt paredzēta ES un Lielbritānijas pārstāvju tikšanās, kurā, iespējams,  varētu tikt panākta Brexit vienošanās, ziņo portāls "Politico". Lielbritānijas valdībai ir pieteikts, ka jebkurā brīdī var tikt sasaukta valdības sēde, lai apstiprinātu "Brexit" vienošanos. Tas gan nenozīmē, ka Londona un Brisele ir panākušas kompromisu vissarežģītākajos jautājumos. Joprojām atklāts jautājums ir par Īrijas un Ziemeļīrijas robežu pēc "Brexit", kā arī par ES un Lielbritānijas tirdzniecības attiecībām. Svētdien britu laikraksts “Sunday Times” ziņoja, ka  Terēza Meja panākusi vienošanos ar Eiropas Savienību, kas ļautu britiem uz laiku palikt muitas savienībā, saglabājot atvērto Īrijas un Ziemeļīrijas robežu, bet otrdien ES galvenais "Brexit" sarunvedējs Mišels Barnjē to noliedza, norādot, ka vēl ir jāstrādā. Tikmēr citi ES diplomāti medijiem sacījuši, ka piektdien arī tiks skaidrots, cik daudz laika vajadzēs dalībvalstīm, lai apstiprinātu savos parlamentos izstāšanās līgumu, kas norāda uz to, ka vienošanās tik tiešām varētu tikt panākta.

Tikmēr vairākas pēdējās dienās publicētas aptaujas liecina, ka gan Lielbritānijā, gan citviet Eiropā pieaudzis atbalsts dalībai ES. Eiropas Parlamenta "Brexit" koordinators Gajs Ferhofstadts portālam "Politco" to komentējis, sakot, ka izskatās, ka Lielbritānijā un citur Eiropā ir maza apetīte pēc tā sauktā cietā "Brexit" vai "Brexit" bez vienošanās, un viņš ir izteicis cerību, ka sarunu rezultāts to arī atspoguļos.

Notikumi pasaulē: "Brexit" progress, vēlēšanas ASV un gaidāmās EK  prezidenta vēlēšanas.