Divas puslodes

Vatikāna politika

1870. gada 20. septembrī Itālijas karalistes karaspēks ieņēma Romu, kas līdz tam vairāk nekā tūkstoš gadus bija bijusi Pāvesta valsts galvaspilsēta. Pāvests Pijs IX noraidīja jebkādus karaļa Viktora Emanuela I un Itālijas parlamenta mēģinājumus panākt izlīgumu, izslēdza karali no Katoļu baznīcas un izolējās savā galvenajā rezidencē Vatikānā. Nākamos 59 turpinājās de jure nenoregulēta situācija, Itālijas valstij de facto respektējot Vatikāna eksteritoriālo statusu, un arī pārējām pasaules valstīm turpinot uzturēt ar Svēto Krēslu pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības. Noregulējums notika vien 1929. gadā, noslēdzot Laterāna vienošanās, kurās Itālija atzina Vatikānu par suverēnu valsti, un abas puses sakārtoja starpvalstu attiecības.

Vatikāna Pamatlikuma 1. pants nosaka: „Augtākajam Pontifikam, Vatikāna Pilsētvalsts suverēnam pieder visa likumdošanas, izpildu un tiesu vara.” Tātad no politiskās iekārtas viedokļa Vatikāns ir absolūta monarhija ar vēlētu monarhu. Pāvesta likumdošanas funkcijas ir deleģētas Vatikāna Pilsētvalsts Pontifikālajai komisijai septiņu kardinālu sastāvā, kuras priekšsēdētājs ir arī Vatikāna pārvaldes vadītājs. Šo ietekmīgo amatu kopš 2011. gada oktobra pilda kardināls Džuzepe Betello. Vatikāna valsti bieži vien identificē ar Svēto Krēslu, taču starptautiski tiesiski tie ir divi atsevišķi subjekti. Vatikāna Pilsētvalsts darbojas tādās starptautiskās organizācijās kā Interpols, Vispasaules Pasta savienība, Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija un vairākās citās; Vatikāna monetārais līgums ar Eiropas Savienību ļauj pilsētvalstij kalt savas eiro monētas. Savukārt Svētā Krēsla ārpolitisko darbību, kas nav atraujama no globālās Romas katoļu baznīcas pārvaldības, pāvesti īsteno caur Romas Kūrijas struktūrām.

Svētā Krēsla diplomātiskā darbība, balstīta senās tradīcijās, allaž bijusi aktīva, bet jo sevišķi izvērsta laikā pēc Otrā pasaules kara. Šobrīd Svētajam Krēslam ir diplomātiskās attiecības ar vairumu pasaules valstu, ar daudzām to saista īpaši līgumi – konkordāti; ANO tam ir novērotāja statuss, ko no pilnvērtīgas dalībvalsts statusa atšķir tikai balsstiesību trūkums ANO Ģenerālajā Asamblejā. Nekādu starpvalstu attiecību Svētajam Krēslam nav tikai ar četrām valstīm: Indijas okeāna salu valstiņu Maldivu republiku, Butānas karalisti Himalajos, kā arī Ķīnas Tautas republiku un Korejas Tautas Demokrātisko republiku. Oficiālas attiecības savulaik nepastāvēja arī ar Padomju Savienību; tās tika iedibinātas nepilnu gadu pirms PSRS sabrukuma, bet pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības ar Krieviju pastāv tikai kopš 2009. gada. Var piebilst, ka Svētais Krēsls strikti seko savas suverenitātes ievērošanai Itālijas starptautisko attiecību kontekstā. Tā 2006. gadā attiecību krīzi starp Svēto Krēslu un Lielbritāniju izraisīja britu ārlietu resora mēģinājums izvietot vēstniecības Itālijā un pie Svētā Krēsla vienā un tajā pašā adresē Romā.

Zviedrija

Riksdāga uzticības balsojums 25. septembrī izbeidza premjera Stēfana Levēna un viņa sociāldemokrātu un zaļo valdības varas periodu, kas ilga kopš iepriekšējām vēlēšanām 2014. gadā. 9. septembra vēlēšanās tapušais Riksdāga sastāvs izskatās pēc „strupceļa parlamenta”, ciktāl galvenajiem konkurentiem – kreisajām partijām un labēji centrisko partiju blokam – ir pa 40% balsu, savukārt atlikušie 20% tikuši labēji populistiskajiem, „Zviedru demokrātiem”. Neīstenojās premjera Levēna plāns piesaistīt līdzšinējai sociāldemokrātu un zaļo koalīcijai divas mazākas partijas no pretējā spārna, liberāļus un centristus, kā arī Kreisās partijas – bijušo komunistu – atbalstu, tādējādi atstājot „aiz borta” savu galveno oponentu – Mēreno partiju. Kreisā partija gatava pievienoties līdzšinējai varas koalīcijai jebkurā brīdī, taču arī šādai kombinācijai nebūtu vairākuma. Tāpat arī labēji centriskā Alianse – Mērenā, Liberālā, Centra un Kristīgo demokrātu partija – var izveidot valdību tikai ar „Zviedru demokrātu” atbalstu, taču atklāta sadarbība ar šo spēku, kuram ir neofašistu reputācija, līdz šim pārējo partiju uzskatīta par nepieņemamu.

Maķedonijas referendums

30. septembrī Maķedonijā paredzētā referenduma jautājums praktiski neatstāj vietu šaubām par tā būtību. Tas skan: „Vai jūs atbalstāt dalību Eiropas Savienībā un NATO, akceptējot vienošanos starp Maķedonijas Republiku un Grieķijas Republiku?” 27 gadus ilga attiecību krīze starp abām valstīm, kuras iemesls bija Maķedonijas nosaukums, kas sakrita ar Grieķijas ziemeļu provinces nosaukumu un tādēļ Atēnās tika uzlūkots kā Grieķijas suverenitātes pārkāpums. Grieķija bloķēja Maķedonijas centienus pievienoties Eiropas Savienībai un NATO, un panāca, ka oficiāli starptautiskajā apritē tika lietots nosaukums Bijusī Dienvidslāvijas republika Maķedonija. Galu galā šī gada jūnijā Maķedonijas premjerministrs Zorans Zajevs un viņa Grieķija kolēģis Alekss Ciprs vienojās par kompromisu: Maķedonija turpmāk dēvēsies par Ziemeļmaķedonijas Republiku, pie tam Grieķija turpmāk neiebildīs pret maķedoniešu valodu kā valsts valodu un to, ka valsts pilsoņus arī turpmāk dēvēs par maķedoniešiem. Svētdienas referendums būs uzskatāms par notikušu, ja tajā piedalīsies vismaz puse balsstiesīgo maķedoniešu. Tam ir konsultatīvs raksturs – galīgais lēmums par attiecīgiem konstitūcijas grozījumiem jāpieņem parlamentam ar 2/3 balsu vairākumu, taču nav domājams, ka tas notiks bez pozitīva referenduma rezultāta.

Notikumi pasaulē: Vatikāna politika, Zviedrijas Riksdāgs un referendums Maķedonijā.

Transatlantiskās saiknes

Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu sadarbības vēsture ir tikpat sena, cik pats Eiropas integrācijas process. ASV bija visai nozīmīga loma pašā šī procesa aizsākumā, kad tās palīdzība karā izpostītajai Rietumeiropai tika mērķtiecīgi vērsta, cita starpā, uz Eiropas valstu ciešāku integrāciju kā garantiju pret postošiem konfliktiem nākotnē. Kopš 1956. gada Savienoto Valstu pastāvīgā misija darbojās pie Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Luksemburgā, kopš 1961. gada – pie Eiropas Kopienas Briselē. Tomēr līdz Aukstā kara beigām galvenās sadarbības platformas bija tās, kuras nodrošināja rietumvalstu „vienoto fronti” pretstāvē Padomju blokam: NATO, Pasaules Tirdzniecības organizācija, kā arī divpusējie sakari starp ASV un atsevišķām Rietumeiropas valstīm.

Jauns laikmets Savienoto Valstu un Eiropas Savienības attiecībās iestājās līdz ar pagājušā gadsimta 90. gadiem. Līdz ar Aukstā kara beigām Eiropas Savienības integrācijas procesi bija sasnieguši stadiju, kad gluži loģiska kļuva zināma akcenta pārstatīšana transatlantiskajā dialogā no divpusējām valstu attiecībām un formātu „Savienotās Valstis – Eiropas Savienība”. Tika radīti tādi fundamentāli dokumenti kā 1990. gada Transatlantiskā deklarācija un 1995. gada Jaunā transatlantiskā dienaskārtība. Kā regulāra prakse tika iedibināta Savienoto Valstu prezidenta tikšanās ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un Eiropas Padomes prezidējošās valsts vadītāju. Pagājušajās pāris desmitgadēs noslēgti vairāki desmiti vienošanos par sadarbību visdažādākajās jomās – tirdzniecībā, transportā, tiesvedībā, izglītībā, policijas un drošības dienestu darbā, datu aizsardzībā u.tml. Laikam gan pats ambiciozākais mērķis, kas definēts 1995. gada Transatlantiskajā dienaskārtībā, bija Jaunā transatlantiskā tirgus izveide. Tiktu radīta nebijuša apjoma brīvās tirdzniecības zona starp šobrīd diviem lielākajiem globālās tirdzniecības partneriem – ASV un Eiropas Savienību –, kuras orbītā iekļautos arī Kanāda, Meksika un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis. Optimisti lēš, ka tas varētu palielināt Eiropas Savienības ekonomikas kopapjomu par 120 miljardiem, ASV – par 90 miljardiem, pērējās pasaules – par 100 miljardiem eiro. Tikām skeptiķi postulē, ka no šādas attīstības iegūšot nevis līgumslēdzējas valstis un to iedzīvotāji, bet gan starpnacionālās korporācijas.

Darbs pie visaptverošās vienošanās – Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības – jau sākotnēji virzījās lēnāk, nekā tika plānots. 2014. gada nogalē, kad bija plānots pabeigt nolīguma sagatavošanu, kļuva skaidrs, ka process varētu prasīt vēl kādus piecus gadus. Tomēr līdz prezidenta Obamas termiņa beigām tas aktīvi turpinājās. Savukārt prezidents Tramps 2016. gada nogalē pārtrauca Savienoto Valstu dalību; viss palika, var teikt, gaisā karājamies. Tā vietā tirdznieciskās attiecības starp transatlantiskajiem partneriem ātri atsala līdz tarifu kara līmenim, kurā gan, cik var spriest pēc pēdējās Donalda Trampa un Žana Kloda Junkera tikšanās jūlijā, šobrīd iestājies pamiers.

Divi katedrālē

Divi labi noauguši dēlieši, mīlīgi satuvinājušies, un teksts burbulī: „Aizbrauksim uz Solsberiju! Es tev parādīšu smaili…” Ar tādiem un vēl pikantākiem jokiem sociālie tīkli reaģējuši uz divu par Sergeja un Jūlijas Skripaļu saindēšanu aizdomās turēto iznākšanu publiskās telpas starmešu gaismā. Septembra ieskaņā premjerministre Terēze Meja paziņoja, ka britu policija tur aizdomās Krievijas pilsoņus Petrovu un Boširovu, domājams, Krievijas militārā izlūkdienesta aģentus. Drīz pēc tam Krievijas prezidents Putins pavēstīja, ka šie abi esot, protams, zināmi, bet neesot nekādi aģenti. Prezidents pauda aicinājumu abiem sazināties ar medijiem. Un – patiešām – pirms nedēļas Aleksandrs Petrovs un Ruslans Baširovs parādījās Krievijas kanāla "Russia Today" ēterā, kur viņus intervēja kanāla darbiniece Margarita Simonjana. Abi esot vidēja līmeņa uzņēmēji, tirgojoties ar pārtikas piedevām, uz Lielbritāniju braukuši izklaidēties. Solsberijā, kur mitinājās un tika saindēti Skripaļi, abi ieradušie, lai aplūkotu katedrāli, izcilu angļu gotikas paraugu. Britu puse jau paziņojusi, ka netic šīm atklāsmēm, tikmēr medijos nopietni tiek apspriesta versija, ka „Solsberijas pārīša” parādīšanās atklātībā ir viņu militārās priekšniecības sods par izgāztu operāciju.

Koreju līderu tikšanās

Nu jau trešā Ziemeļkorejas līdera Kima Čen-una un Dienvidkorejas prezidenta Muna Džē-ina tikšanās otrdien un trešdien Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā turpina viest cerības uz pakāpenisku attiecību normalizēšanos divu sašķeltās nācijas daļu starpā. Daudziem tas vēl nesen varēja šķist neticami, ievērojot, kāda politiska un ekonomiska plaisa šķir abas Korejas. Tomēr – trešdien abi līderi nākuši klajā ar paziņojumiem par apņemšanos attīstīt dialogu, militārās spriedzes mazināšanas pasākumiem un pat kopīgu pieteikumu 2032. gada vasaras olimpisko spēļu rīkošanai. Ievērojot, ka pirmais nopietnais signāls šim attiecību pavasarim bija plaša Ziemeļkorejas dalība ziemas olimpiādē Phjončhanā šī gada februārī ar kopīgu delegāciju izgājienu atklāšanas un noslēguma parādēs un apvienotu sieviešu hokeja komandu, pēdējā iespēja šķiet gana reāla.

Studijā portāla DELFI žurnālists Andris Kārkluvalks un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.

Par notikumiem pasaulē:  par ASV un Eiropu, Skripaļu indētājiem un Koreju līderu tikšanos.

Par notikumiem pasaulē: Junkera pēdējā uzruna. Par Ungāriju. Par ASV un Starptautiskās krimināltiesas attiecībām.Studijā būs Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš.

Junkera atskaite par stāvokli ES

Junkers savu pēdējo atskaiti parlamentam sāka ar to, ka nerunās par padarītajiem darbiem, jo viņa vadītajai komisijai ir vēl gads jāstrādā. Tā vietā viņš vēlējās runāt par vēl  darāmajiem darbiem. Un tādu ir ne mazums. Cīņa ar klimata pārmaiņām, bezdarbu, īpaši jauniešu vidū, ES iespējamā paplašināšanās, pastāvēšana par demokrātiju un brīvo tirdzniecību, protams, būtisks ir jautājums par migrāciju. Junkers norādīja, ka ir ne tikai labāk jāstrādā, lai atgrieztu savās dzimtenēs nelegālos imigrantus, bet arī jāveido legāli ceļi, kā cilvēkiem nokļūt Eiropā. Taču kā būtiskāko šajā jautājumā Junkers uzsvēra valstu solidaritāti un sadarbību.

Kopš 2015. gada ES  ir palīdzējusi glābt vairāk nekā 690 000 cilvēku jūrā. Tomēr dalībvalstis vēl nav atradušas pareizo līdzsvaru starp atbildību, kas katrai dalībvalstij jāuzņemas savā teritorijā un solidaritāti, kas jāizrāda visiem , lai mums atkal būtu Šengenas zona bez iekšējām robežām. Es esmu iebildis un turpināšu iebilst iekšējām robežām. Ja robežas ir atjaunotas, tās ir jānoņem. Nespēja to izdarīt būtu nepieņemams solis atpakaļ šodienas un rītdienas Eiropai.

Mēs nevaram turpināt ķildoties, lai katru reizi, kad ierodas jauns kuģis pie mūsu robežām, būtu jāmeklē jauns risinājums. Pagaidu solidaritāte nav pietiekami laba. Mums ir vajadzīga ilgstoša solidaritāte - šodien un uz visiem laikiem.

Ne mazāk svarīgi par migrācijas jautājumu sakārtošanu ir tas, ka Junkers vēlas mainīt balsošanas kārtību ES Padomē, lai atsevišķus, taču ne visus lēmumus varētu pieņemt ar vairākumu, nevis vienbalsīgi. Šādā veidā ES daudz ātrāk spētu risināt dažādas liela mēroga problēmas.

Situācija Ungārijā

Trešdien Eiropas Parlaments pirmo reizi vēsturē nobalsoja par Lisabonas līguma 7. panta 1. daļas iedarbināšanu, kas var maksāt Ungārijas balsstiesības ES līmenī.

Zaļo un brīvās Eiropas grupas deputātes Juditas Sargentini gatavotajā ziņojumā par stāvokli Ungārijā apgalvots, ka Viktora Orbāna valdības rīcība novedusi pie nopietnas situācijas pasliktināšanās likuma varas, demokrātijas un pamattiesību ievērošanas jomā. Dokumentā atzīts, ka Ungārijā esot nopietni apdraudēta tiesu neatkarība, runas, mediju un akadēmisko institūciju brīvība, kā arī norādīts uz korupciju valsts līmenī un vēršanos pret nelegālajiem imigrantiem un patvēruma meklētājiem, kā arī organizācijām, kas viņiem cenšas palīdzēt.

Ungārijas valdība, gaidot debates un balsojumu Eiropas Parlamentā, izdeva savu 109 lappuses garu atbildi, kritizējot Sargentini ziņojumu, norādot, ka tas ir balstīts uz, viņuprāt, novecojušu un vienpusēju informāciju. Tāpat uzsvērts,ka uz Ungāriju nav sūtīta oficiāla delegācija, kas pārbaudītu pieejamos faktus, bet gan Sagrentini ceļojusi uz Ungāriju neoficiāli. Gan ziņojumā, gan debatēs, gan arī preses konferencē uzsvērts arī tas, ka Ungārijai nav bijusi iespēja sevi aizstāvēt ziņojuma tapšanas laikā.

Šāda iespēja gan bija debašu laikā otrdien.  Orbāns aizstāvības runā norādīja, ka EP grasās sodīt nevis valdību, bet gan valsti un tautu, kā arī norādīja uz Ungārijas vēsturiskajām cīņām.

„Jūs plānojat nosodīt Ungāriju, kas ir palīdzējusi veidot  Eiropas dižo  vēsturi ar smagu darbu un izlietām asinīm, kad tas bija nepieciešams. Jūs dēmonizējat Ungāriju, kas sacēlās un ņēma rokās ieročus, lai cīnītos pret pasaules lielāko armiju, padomju armiju, un lēja asinis par brīvību un demokrātiju. Un kad pienāca laiks, atvēra robežas saviem austrumvāciešu draugiem, Ungārija ir cīnījusies par brīvību un demokrātiju, un es šodien šeit stāvu un redzu, ka tie, kas apsūdz Ungāriju, ir tie, kas demokrātiju ir mantojuši, nevis personīgi riskējuši, lai iegūtu brīvību.”

Komentējot pārmetumus gan par preses un akadēmisko brīvību, gan migrantu stāvokli Ungārijā,viņš norādīja, ka vēlēšanu rezultāti parāda to, ka ungāri šos soļus atbalsta. Orbāns arī norādīja, ka Ungārijas politika attiecībā pret migrantiem ir ne tikai ungāru interesēs, bet ir arī sargā Eiropu. Orbāna runa izsauca ovācijas no galēji labējā spārna.

Viens no retajiem Orbāna aizstāvjiem bija ” Brīvības un tiešās demokrātijas Eiropas grupas līderis Naidžels Farāžs.

„Orbāna kungs, paldies Dievam ir vismaz viens Eiropas valstu līderis, kas ir gatavs pastāvēt par savu viedokli, savu kultūru un savu tautu, tik ekstrēmas iebiedēšanas priekšā. Paldies Dievam, jūs esat šeit. Es domāju, ka daudziem zināma vecuma  ungāriem šis pasākums atsauc tumšas atmiņas. Jūs esat atnācis uz paraugprāvu, kur daudzi ceļas kājās, kliedz un izbauda šo naida pēcpusdienu.  (…) Orbāna kungs, jūs esat šodien apvainots, jūsu tauta šodien ir apvainota, ir laiks loģiskākiem lēmumiem- pievienojieties Brexit klubam, jums patiks!”

Orbāns gan vairākas reizes uzsvēra, ka Ungārija ir un paliks daļa no ES.

Jāpiemin, ka parlamenta debatēs tika norādīts ne tikai uz situāciju Ungārijā, bet arī pārkāpumiem Polijā , Rumānijā un Slovākijā. Ziņotāja Judita Sargentini atbildēja, ka Rumānija ir nākamā sarakstā un ka deputāti tuvākajā laikā arī apmeklēs Slovākiju un Maltu - sakarā ar korupcijas skandāliem un žurnālistu slepkavībām.

ASV un Starptautiskā krimināltiesa.

Starptautiskā Krimināltiesa ar sēdekli Hāgā ir starptautisks tribunāls, kura funkcija ir izmeklēt un sodīt personas par noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un genocīdu gadījumos, kad nacionāla līmeņa tiesu vara nespēj vai nevēlas īstenot kriminālvajāšanu. 1998. gadā pieņemtos Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus šobrīd ratificējušas 123 valstis, tai skaitā Latvija. Amerikas Savienotās Valstis balsoja pret statūtu pieņemšanu, tomēr sākotnēji tos parakstīja, gan neuzsākot ratifikācijas procesu. Atzīstot Romas statūtu pamatā esošos tiesiskos principus, ASV alla˛ paudušas bažas, ka tiesas mehānismus pret amerikāņu militārpersonām u.c. starptautiskajās operācijās iesaistītajiem varētu izmantot Savienotajām Valstīm nedraudzīgi spēki. Krasi negatīva nostāja iezīmējusies kopš šī gada aprīļa, kad par prezidenta Trampa padomnieku kļuva sens Starptautiskās Krimināltiesas noliedzējs Džons Boltons. 10. septembrī ASV valdība ar viņa muti pauda, ka gadījumā, ja krimināltiesa turpinās izmeklēšanu pret amerikāņu karavīriem un izlūkdienestu darbiniekiem par viņu darbībām Afganistānas kara laikā, Trampa administrācija vērsīsies pret Starptautiskās Krimināltiesas tiesnešiem, liedzot iebraukšanu valstī, arestējot viņu aktīvus ASV un pat uzsākot pret viņiem tiesvedību. Boltons deklarēja: „Mēs nesadarbosimies ar SKT. Mēs nesniegsim atbalstu SKT. Mēs nepievienosimies SKT. Mēs ļausim SKT nomirt vienatnē. Galu galā, mums SKT, patiesībā, jau ir mirusi.”

Par notikumiem pasaulē: Junkera pēdējā uzruna. Par Ungāriju. Par ASV un Starptautiskās krimināltiesas attiecībām.

Gaidāmās Zviedrijas parlamenta vēlēšanas.

Pusgadsimtu pēc Otrā pasaules kara Zviedrija šķita nesatricināma sociālās labklājības citadele. Valsts īstenoja savu tradicionālo neitralitāti, nepievienojoties NATO, distancējās arī no Rietumeiropas integrācijas procesiem un turpināja būvēt labklājības sabiedrību, kuras pamati bija likti jau pirmskara periodā. Pie valsts stūres piecdesmit gadus nemainīgi bija Zviedrijas Sociāldemokrātiskā partija, un tās līderis Tāge Erlanders palika premjerministra amatā veselus 23 gadus. Tikai paretam „sociāldemokrātu paradīzes” mieru iztraucēja kādas radikāli kreiso sarīkotas nekārtības vai Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos nekaunīgi iepeldējusi padomju zemūdene. Pirmie simptomi, kas liecināja par šī „zelta laikmeta” beigām, parādījās 1976. gadā, kad uz ekonomiskās izaugsmes apsīkuma fona pie varas nāca liberāli konservatīvā koalīcija, kura kopš tā laika kļuva par sociāldemokrātu galveno sāncensi Zviedrijas politiskajā arēnā. Kā nozīmīgākais spēks šai spārnā izvirzījās Mērenā jeb Moderātu partija. Pirmais labējo uznāciens gan izrādījās nepārliecinošs, mēģinājumi īstenot liberālāku ekonomisko politiku atdūrās pret vareno zviedru arodbiedrību pretestību, un 1982. gada vēlēšanas atgrieza pie varas sociāldemokrātus ar Ulofu Palmi priekšgalā. 1986. gadā Ulofs Palme tika nodurts Stokholmas centrā, un šī tā arī neatklātā slepkavība tiek piesaukta kā smagākā trauma pēckara Zviedrijas sabiedrībai.

Tad nāca 1990. gads ar ekonomikas pārkaršanas izraisītu krīzi – strauji augošu bezdarbu, patēriņa cenu kāpumu un zviedru kronas kursa lejupslīdi. Labējo koalīcijas valdība ar Karlu Biltu priekšgalā iecerēto reformu vietā savus pūliņus pamatā veltīja izmisīgiem un dārgiem finanšu sektora glābšanas pasākumiem.

Krīze mainīja zviedru ierasti skeptisko nostāju pret Eiropas Savienību, un Zviedrija pievienojās savienībai 1995. gadā, kad pie varas jau atkal bija sociāldemokrāti ar Jeranu Pēšonu priekšgalā.

Jaunajā gadsimtā Zviedrijas valsts vadībā viens otru vēl pa reizei nomainījuši labēji un kreisi ievirzīti kabineti, pie tam kopš 2010. gada tās bijušas mazākuma valdības, kuru pastāvēšanai ir labvēlīga Zviedrijas politiskā sistēma. Pēc 2014. gada vēlēšanām ap Mēreno partiju centrētās „Alianses Zviedrijai” valdība, Frēdrika Reifelta kabinets, nodeva varas stafeti sociāldemokrāta Stēfana Levēna mazākuma kabinetam. Sociāldemokrātiem – pirmo reizi pēckara vēsturē – nācās dalīt varu ar koalīcijas partneri, Zaļo partiju. Tikmēr uz Zviedrijas politikas skatuves uznācis jauns agresīvs spēks – partija „Zviedru demokrāti”, kuras saknes meklējamas pagājušā gadsimta Zviedrijas fašistu kustībā. Ar antiimigrācijas un nacionālisma retoriku un pamatīgu populisma devu šī partija arvien kāpinājusi savu ietekmi. Riksdāgā „demokrāti” gan līdz šim bijuši striktā izolācijā, taču tradicionālo zviedru partiju arvien rūkošā ietekme pēdējā desmitgadē liek jautāt – vai tā tas paliks arī pēc 9. septembra vēlēsanām? Priekšvēlēšanu aptauju dati sola „Zviedru demokrātiem” jaunu ietekmes lēcienu; tāpat savu vietu skaitu Riksdāgā varētu kāpināt Kreisā partija – bijušo zviedru komunistu mantiniece.

Lielāka autonomija Katalonijai?

Spānijas premjerministrs Pedro Sančess pirmdien ierosinājis sarīkot Katalonijā referendumu par lielāku reģiona autonomiju, bet noraidījis iespēju sarīkot tautas nobalsošanu par Katalonijas neatkarību.

Sančess pēc stāšanās prezidenta amatā jūnijā ir centies mazināt spriedzi, ko radījuši Katalonijas neatkarības centieni. Kad šāds referendums varētu notikt, Sančess pagaidām neatklāj.

Katalonijai tika piešķirta autonomija ar Spānijas 1978.gada konstitūciju, kas tika pieņemta trīs gadus pēc ilggadējā diktatora Fransisko Franko nāves. Savukārt, 2006. gadā Katalonijas autonomija tika paplašināta. Katalonijas autonomijas statūtus apstiprināja gan Spānijas, gan Katalonijas parlaments, tomēr  2010. gadā Spānijas Konstitucionālā tiesa noraidīja vairākus statūtu punktus, kas kļuva par pagrieziena punktu reģiona centienos pēc neatkarības.

Vai pēdējā cīņa Sīrijā?

Sīrijas Ziemeļrietumos esošā Idlibas province ir pēdējais nemiernieku kontrolētais apgabals Sīrijā. Šobrīd tajā dzīvo ap 3 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem aptuveni trešdaļa ir nemiernieki un viņu ģimenes, kas tikuši evakuēti no dažādām Sīrijas daļām, pateicoties virknei ar Sīrijas valdību noslēgtu vienošanos.

Šobrīd pieaug bažas, ka Sīrijas prezidentam Bašaram al Asadam lojālie spēki sāks pilna mēroga uzbrukumu pēdējam lielākajam nemiernieku anklāvam Idlibā. Pēdējās dienās aktīvisti ziņo par Krievijas veiktiem uzlidojumiem, kuros miruši arī vairāki civiliedzīvotāji. Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs norādījis, ka Idlibas liktenis būs skaidrs pēc piektdien gaidāmā Teherānas samita, kur tiksies Sīrijas, Krievijas un Irānas līderi.

Tikmēr ANO un citas organizācijas brīdina, ka uzbrukums būs katastrofa un asinspirts, jo Idlibas provinces iedzīvotājiem nav kur mukt- robeža ar Turciju ir slēgta un cita bēgšanas ceļa nav. ASV sola, ka tā ātri un pienācīgi reaģēs, ja Sīrijas valdība veiks uzbukumu, savukārt, eksperti norāda, ka Bašars al Asads neapstāsies nekādu šķēršļu, tai skaitā civiliedzīvotāju upuru, priekšā, lai atgūtu kontroli pār visu valsts teritoriju.

Notikumi pasaulē. Vēlēšanas Zviedrījā. Notikumi Katalonijā un Sīrijā.

Raidījumā Divas puslodes diskusija par Pasaules tirdzniecības organizāciju. Kāda jēga no Pasaules tirdzniecības organizācijas, ja plašumā vēršas tirdzniecības kari un godības tirdzniecības neesot, tā sūdzas ASV prezidents Donalds Tramps, draudot pamest organizāciju vispār. 1

Ko gaidīt no militārajām mācībām Krievijā? No 11. līdz 15.septembrim Krievija rīkos militārās mācības "Vostok - 2018". Svarīgākais ir vēriens, ar kādu tās tiek rīkotas – tādas neesot bijuša kopš Padomju Savienības laikiem

Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu paziņojis, ka mācībās piedalīsies 300 000 karavīru, 36 000 tanku  un vairāk nekā tūkstotis kaujas lidmašīnu un helikopteru. "Vostok" tulkojumā no krievu valdos nozīmē "Austrumi", un mācības tiks rīkotas Krievijas centrālajos un austrumu apgabalos.

Amerika šajās dienās atvadās no senatora Džona Makeina, viņš Latvijai bijis liels atbalsts un iedrošinājums. Būdams ar savu konsekventu nostāju, Makeins ir iemantojis gan daudzu cieņu, gan arī ienaidu.

Raidījuma viesi Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis un šī institūta pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes vieslektors Aldis Austers.

Pasaules tirdzniecības organizācija

Ekonomiskās attiecības bijušas viens no galvenajiem konfliktu cēloņiem visā pasaules vēstures gaitā, tāpēc, veidojot globālo drošības sistēmu pēc Otrā pasaules kara, kā viens no tās stūrakmeņiem tika paredzēta arī starptautiska tirdzniecības organizācija. Bet – kas ir zīmīgi – tādu izveidot tobrīd neizdevās. Tika gan izstrādāta Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību, kuru 1947. gadā parakstīja 23 valstis. Vienošanās kalpoja kā galvenais starptautisko tirdzniecību regulējošais instruments līdz pat 1994. gadam, kad no jau 123 dalībvalstis izveidoja Pasaules Tirdzniecības organizāciju – globalizētajai ekonomikai atbilstošāku sadarbības mehānismu. No pašreizējām 193 ANO loceklēm 164 ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalstis, un vairums pārējo – novērotājvalstis, kas vairumā gadījumu atrodas iestāšanās sarunu procesā. Šobrīd nekādu attiecību ar PTO nav vienīgi Ziemeļkorejai, Eritrejai un vēl dažām sīkvalstiņām.

Pasaules Tirdzniecības organizācijas galvenās funkcijas ir pārraudzīt starptautiskajos nolīgumos fiksēto tirdzniecības normu ievērošanu, sniegt atzinumus un nodrošināt sarunu platformu nesaskaņu gadījumos, arī sniegt kvalificētu pārskatu par globālās tirdzniecības procesiem un atbalstu attīstības valstīm nacionālās likumdošanas izstrādē un ieviešanā. Vispārpieņemtie principi, kurus pārstāv un uztur PTO, ir nediskriminējoša tirdzniecības politika no katras dalībvalsts puses pret visām pārējām dalībvalstīm, vienādu prasību piemērošana pašmāju un importētiem ražojumiem, pušu savstarpējs izdevīgums nolīgumos, pilnīga atklātība tirdzniecības noteikumos, dalībvalstu tiesības uz kompensējošiem pasākumiem tām neizdevīgu tarifu gadījumā un tiesības uz ierobežojumu noteikšanu ar ekoloģijas, veselības aizsardzības un līdzīgiem motīviem. Pasaules Tirdzniecības organizācija sevi definē kā „normās balstītu, dalībvalstu kopīgi vadītu organizāciju”, kurā dominē konsensa princips.

Pēdējā laikā Pasaules Tirdzniecības organizācijas lielākā problēma ir tās ekonomiski spēcīgākās dalībvalsts – ASV – administrācijas kategoriskā nostāja. Prezidents Tramps ir izteicies, ka Amerikai būtu jāpamet šī organizācija, kas esot radīta „lai pārējā pasaule varētu čakarēt Ameriku” – „to screw America”. (Šādu prezidenta izteikumu kāds anonīms avots citējis ziņu resursam Axios.) Savienoto Valstu aiziešana no PTP gan ir maz ticama, un to nolieguši arī Baltā nama pārstāvji, taču Savienotās Valstis pašreiz bloķē jaunu locekļu apstiprināšanu organizācijas apelācijas tiesā. Šādi ASV cenšas panākt ātrākas reformas, kuras, kā uzskata daudzi eksperti, organizācijai tiešām nepieciešamas. Atsaucoties uz ASV prasībām, Eiropas Savienība apņēmusies septembrī nākt klajā ar savu PTO reformu plānu. Kā izteicies Eiropas Parlamenta Tirdzniecības komitejas priekšsēdētājs Bernts Lange, tas liks Amerikai atklāt kārtis un pierādīt, vai tā patiešām vēlas nopietnu reformu procesu, vai arī blefo.

Militārās mācības „Vostok 2018”

No 11. līdz 15.septembrim Krievija rīkos militārās mācības "Vostok - 2018". Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu paziņojis, ka mācībās piedalīsies 300 000 karavīru, 36 000 tanku  un vairāk nekā tūkstotis kaujas lidmašīnu un helikopteru. "Vostok" tulkojumā no krievu valdos nozīmē "Austrumi", un mācības tiks rīkotas Krievijas centrālajos un austrumu apgabalos. Vienā no militāro mācību etapiem paredzēts iesaistīt arī Ķīnas un Mongolijas bruņoto spēku apakšvienības. Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs izteicies, ka vērienīgās militārās mācības esot "attaisnojamas", ņemot vērā "agresīvo un nedraudzīgo" attieksmi pret Krieviju. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu salīdzināja "Vostok-2018" ar Padomju Savienības vērienīgākajiem manevriem "Zapad-81", kuru ietvaros tika simulēts uzbrukums NATO.

Senators Džons Makeins

25. augusta rītā aizsaulē devās ASV senators Džons Makeins.

Makeins dzimis militārā ģimenē un sekojis sava tēva un vectēva pēdās, studējot ASV Jūras kara flotes akadēmijā un iestājoties armijā. Vjetnamas karā Makeins bija viens no pilotiem, taču viņa lidmašīnu 1967.gada 26.oktobrī notrieca un pašu Makeinu- sagūstīja. Lai arī viņš bija lauzis kaulus gan glābjoties no krītošās lidmašīnas, gan sagūstīšanas brīdī, viņa gūstītāji atteicās sniegt medicīnisko palīdzību. Tā vietā notika vardarbīga pratināšana, lai no viņa iegūtu informāciju.

Slimnīcā Makeins nonāca tikai tad, kad viņa sagūstītāji uzzināja, ka viņa tēvs ir ASV armijas admirālis. Kad 1968.gadā Džons Makeins vecākais kļuva par ASV armijas komandieri, vjetnamieši piedāvāja Makeinam jaunākajam biļeti uz mājām, taču viņš uzstāja, ka prom dosies tikai tad, ja tiks palaisti arī visi pārējie amerikāņu gūstekņi. Protams, ka šāda vienošanās netika izskatīta un Makeins vjetnamiešu gūstā kopumā pavadīja piecarpus gadus. Armijā viņš turpināja kalpot līdz 1981.gadam. 1982.gadā viņš kļuva par ASV Pārstāvju palātas locekli, bet 1986.gadā tika ievēlēts par ASV senatoru, kur pārstāvēja Arizonu līdz savai nāvei. Makeins bija republikānis un 2008.gadā cīnījās par prezidenta krēslu, bet zaudēja Barakam Obamam.

Būdams senators, Makeins atbalstīja Baltijas valstis, Ukrainu un Gruziju, kur ieradās vizītēs, un mudināja īstenot stingru nostāju pret Vladimira Putina vadīto Krieviju. Iepriekš minētais kalpojis par iemeslu, lai Krievijas mediji Makeinu sauktu par rudofobijas simbolu, bet Putins izteicies, ka gūsta laikā Makeinam aizbraucis jumts. Savukārt, Baltijas valstīm Makeins ir bijis draugs, īpaši drošības jautājumos.  

Makeina bēru dievkalpojums Vašingtonas Nacionālajā katedrālē notiks sestdien. Senators tiks apbedīts svētdien ASV Jūras kara flotes akadēmijas kapsētā Anapolisā.

Diskusija par Pasaules tirdzniecības organizāciju. Ko gaidīt no militārajām mācībām Krievijā - no 11. līdz 15.septembrim Krievija rīkos militārās mācības "Vostok - 2018". Vēl arī stāsts par ASV senatoru Džonu Makeinu, kurš 25. augustā devās aizsaulē.