Divas puslodes

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par Eiropas Savienības armijas nepieciešamību. Jautājums vai Eiropai vajag savu armiju ir aktuāls jau ilgāku laiku un šobrīd ideja kļūst arvien populārāka. Kādi ir par un pret un vai šāda sadarbība ārpus NATO un paralēli NATO ir lietderīga.

Augustā Grieķija saņēmusi pēdējo – 15 miljardu eiro – maksājumu no astoņus gadus ilgušās valsts glābšanas programmas. Jau jūnijā Eirozonas valstu finanšu ministri vienojās noslēgt Grieķijas glābšanas programmas. Trešo un pēdējo glābšanas programmu pašlaik finansiāli atbalsta Eiropas Savienības valstis, un tā noslēdzās 20.augustā. Kas šo astoņu gadu laikā ir noticis, kāda ir situācija tagad Grieķijā un ko nozīmē ziņa par programmas pabeigšanu?

Pirmdien, 20.augustā, Čehijā un Slovākijā pieminēja 50. gadadienu kopš "Prāgas pavasara" kustības apspiešanas.

Pirms 50 gadiem, 1968. gada naktī no 20. uz 21. augustu, Čehoslovākijas robežas šķērsoja apmēram 300 tūkstošus liels Padomju Savienības un dažu citu Varšavas līgumvalstu karaspēks. Tā PSRS režīms reaģēja uz Čehoslovākijas vadības tā brīža īstenoto politiku, kas ieguvusi Prāgas pavasara nosaukumu. Kāpēc toreiz Prāgai nācās piekāpties un kas ir mainījies cilvēku noskaņojumā šodien. Čehijas prezidents Milošs Zemans piemiņas pasākumus ignorēja.

Eiropas armija

Pagājušā gadsimta 90. gados, attīstoties Eiropas Savienības integrācijas procesam, tajā iezīmējās arī kopējas aizsardzības politikas aspekti. Koordinējot ar NATO, tika definēta Eiropas drošības un aizsardzības politika, kas ļāva kopējos militāros projektos un misijās piedalīties arī valstīm, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ nebija NATO locekles, kā arī izmantot savienības valstu militāros spēkus tur, kur to nevēlējās darīt NATO. Notika zināma konkrēta militārā attīstība, piemēram, 1987. gadā dibinātā Francijas-Vācijas apvienotā brigāde 90. gadu pirmajā pusē tika pārveidota par Eirokorpusu, iesaistoties vairāku citu valstu kontingentiem. 2000ajos gados apvienoti Eiropas valstu kontingenti īstenoja vairākas miera uzturēšanas un policijas spēku misijas bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Centrālāfrikas Republikā, Čadā. Kopējās aizsardzības un drošības politikas galvenais akcents bija miera un kārtības uzturēšana, humānās un dažāda veida palīdzības misijas ārpus savienības robežām. Fundamentālie Eiropas aizsardzības jautājumi palika NATO pārziņā. Vēl pagājušajā gadā Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers nodēvēja Lisabonas līgumā piesaukto savienības valstu pastāvīgu strukturētu militāro sadarbību par „dusošo daiļavu”.

Taču nu jau kādu laiku nelāgs troksnis pie pils mūriem kliedē šīs Ērkšķrozītes sapņojumus. Ja 2008. gada Krievijas iebrukums Gruzijā daudziem nešķita pietiekams iemesls uztraukumam, tad 2014. gads ar Krimas aneksiju un Austrumukrainas destabilizāciju lika skatīties patiesībai acīs: nu jau kādus padsmit gadus Krievija konsekventi kāpina savu militāro kapacitāti un vēl straujākā tempā uzpumpē impēriskās ambīcijas. Ar sākotnēju entuziasmu Eiropā uzņemtais „Arābu pavasaris” nesa ilgstošas jukas Lībijā un nežēlīgu pilsoņu karu Sīrijā, radot pateicīgu cīņas arēnu teroristiskajai organizācijai „Daīš” un citām līdzīgām grupām un izraisot 2015. gada bēgļu krīzi. 2016. gadā ievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps sāka saviem Eiropas sabiedrotajiem pārmest parazitēšanu uz Savienoto Valstu militārās kapacitātes rēķina. Un bez Trampa izkāpinātā subjektīvisma ir objektīvā realitāte: pēdējās desmitgadēs Ķīna vairākkārt palielinājusi savus militāros izdevumus, līdz ar to ir skaidrs, ka Savienoto Valstu uzmanību turpmāk arvien nozīmīgāk saistīs Klusā okeāna reģions un Eiropai vairāk jāpiedomā par pašas spēju sevi aizstāvēt.

Un Eiropa ir sākusi domāt. Pagājušā gada novembrī 23 savienības valstis nāca klajā ar deklarāciju par pastāvīgu strukturētu sadarbību drošības un aizsardzības jomā. Ārpus šīs grupas palika Dānija, Malta un savienību pametošā Lielbritānija. Jaunais savienības daudzgadu budžeta projekts paredz no 2020. gada ik gadus pusotru miljardu 2017. gadā dibinātajam Eiropas Aizsardzības fondam. Viena trešdaļa no šīs summas paredzēta izpētes projektiem, divas trešdaļas – spēku uzturēšanai un attīstībai. Iniciēta vesela virkne programmu, kurās iespēju robežās piedalās visas pastāvīgās sadarbības dalībvalstis.

Grieķijas palīdzības programma

Pirmdien Briselē nekopojās ar Grieķijai adresētiem apsveikuma un uzslavas vārdiem, noslēdzoties 2010. gadā aizsāktajai Grieķijas stabilizācijas un atbalsta programmai. Tās ietvaros globālās ekonomiskās krīzes smagi skartā valsts, kuras ārējā parāda likme 2012. gadā sasniedza 30%, saņēmusi kopumā 288,7 miljardus eiro, no tiem 256,6 miljardus piešķīrusi Eiropas Savienība, pārējo – Starptautiskais Valūtas fonds. Aizdevuma nosacījumi bija līdzīgi tiem, kādi vēl visnotaļ svaigā atmiņā arī Latvijai: strikti taupības pasākumi un reformas administratīvās sistēmas efektivitātes uzlabošanai, sociālās un ekonomiskās vides sakārtošanai. Rezultātā pagājušajā gadā Grieķijas ekonomikas sasniegusi pieticīgo 1,4% pieaugumu, likvidēts fiskālais deficīts, bezdarbs gan vēl joprojām saglabājas visai augstā līmenī – teju 20%.

Prāgas pavasara atcere

Pirms pusgadsimta – 1968. gada naktī no 20. uz 21. augustu – tobrīd vienotās Čehoslovākijas valsts robežu no vairākiem virzieniem pārgāja apmēram 200 000 liels Varšavas līguma valstu militārais kontingents. Operācijā bez Padomju armijas piedalījās arī Polijas, Ungārijas un Bulgārijas bruņotie spēki. Tā padomju režīms reaģēja uz „Prāgas pavasari” – toreizējās Čehoslovākijas valsts un partijas vadības mēģinājumu būvēt „komunismu ar cilvēcīgu seju”, respektīvi – liberalizēt sabiedrisko un ekonomisko dzīvi, izbeigt ideoloģisku cenzūru, atļaut plašāku privāto uzņēmējdarbību un rietumu kapitāla ienākšanu valstī, brīvāku pilsoņu izbraukšanu no valsts. Nebija runas par Čehoslovākijas izstāšanos no Varšavas līguma vai citu radikālu saišu saraušanu ar līdzšinējiem sabiedrotajiem. Tomēr minētās pārmaiņas PSRS vadībai šķita pietiekami draudošas, lai liktu lietā tankus.

Diskutējam par Eiropas Savienības armijas nepieciešamību. Grieķija saņēmusi pēdējo maksājumu no astoņus gadus ilgušās valsts glābšanas programmas. Čehijā un Slovākijā pieminēja 50. gadadienu kopš "Prāgas pavasara" kustības apspiešanas.

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par to, kāda ir šobrīd situācija kara plosītajā valstī Sīrijā. Šo valsti daudz piemin ziņas. Mēģinām veidot tādu kā Sīrijas profilu, meklējot atbildi uz jautājumiem, kāpēc šo teritoriju skārusi tāda traģēdija un līdz ar to, kāda ir tālākā Sīrijas perspektīva.

Saspringta situācija pēdējā laikā ir Rumānijā. Valdošo politiķu drosme uzsākt cīņu pret korupcijas apkarotājiem ir raisījusi plašas demonstrācijas, kuras vairāki simti cilvēku ir cietuši. Gan vietējie iedzīvotāji, gan no ārvalstīm atbraukušie diasporas pārstāvji pieprasa valdības atkāpšanos un cīņas pret korupciju pastiprināšanos.Korupcija jau ilgstoši ir liela sērga šajā valstī un diemžēl situācija šobrīd ir kļuvusi sliktāka.

Turcijā iestājusies valūtas krīze.Turcijas lira strauji zaudējusi vērtību, bet tas ietekmējis akciju cenas visā pasaulē. Notikumus provocējusi politiskā spriedze, kas izvērsusies starp Turciju un Amerijas Savienotajām Valstīm. Analītiķi brīdina, ka notiekošais ar laiku būs jūtams arī citās valstīs, Eiropā, tajā skaitā, acīmredzot arī Latvijā.

Raidījumā diskutē portala TvNet autors, Tuvo Austrumu drošības politkas pētnieks Toms Rātfelders un Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka.

Turcijas finanšu krīze

Nu jau nepilnu nedēļu Turcijas valūta – lira – piedzīvo strauju kursa kritumu un kopš gada sākuma ir zaudējusi 45% no savas vērtības. Konkrētais iemesls nepārprotami ir attiecību atsalums starp Ankaru un Vašingtonu, kas saistīts ar Turcijā apcietinātā un palīdzībā kurdu separātistiem apsūdzētā amerikāņu mācītāja Endrjū Kreiga Bransona likteni. Pēdējais pavērsiens šajā pretstāvē bija prezidenta Trampa 10. augusta paziņojums par ievedmuitas tarifu dubultošanu turku tēraudam un alumīnijam.

Tomēr liras kursa kritumam ir arī dziļāki ekonomiski cēloņi, tai skaitā bažas par investīciju klimatu Turcijā, kur vara arvien aktīvāk iejaucas valsts bankas darbībā un ekonomiskajos procesos. Tikām Turcijas prezidents Radžips Taips Erdogans reaģējis ar kaismīgiem izteikumiem par „dūrienu mugurā” un draudiem pārtraukt amerikāņu elektronikas noietu Turcijā.

Diemžēl visas pazīmes liecina, ka liras krīze nepaliks tikai Turcijas problēma. Pastāv bažas par vairāku Spānijas, Francijas un Itālijas banku stabilitāti, kuru kredītportfeļos nozīmīgu daļu veido aizdevumi Turcijai, un šīs bažas jau ietekmējušas eiro kursu. Tāpat tiek spriests par iespējamu ķēdes reakciju citās t.s. attīstības ekonomikās – pēdējās dienās kursa kritumu piedzīvojusi arī Indijas rūpija, Dienvidāfrikas rands un Argentīnas peso.

Protesti Rumānijā

Masu protesti Rumānijā pēdējos gados kļuvuši par teju vai ierastu parādību. 2015. gada rudenī protestētāju tūkstoši panāca ilggadējā sociāldemokrātu līdera Viktora Pontas vadītā koalīcijas kabineta atkāpšanos, un vairāk nekā gadu valsti vadīja bezpartejiskā Dačana Čološa valdība. Pēc 2016. gada decembra parlamenta vēlēšanām pie varas atgriezās iepriekšējā politisko spēku kombinācija ar sociāldemokrātiem kā vadošo spēku un Liberāļu un demokrātu aliansi kā mazāko koalīcijas partneri.

2017. gada janvārī, vien pāris nedēļas pēc jaunās premjera Sorina Grindjanu valdības apstiprināšanas, simtus tūkstošu plašus protestus izraisīja valdošo spēku mēģinājums amnestēt daudzus par korupciju notiesātos un dekriminalizēt vairākus ar korupciju saistītus nodarījumus. Mītiņi notika ne vien Bukarestē, bet arī citās Rumānijas pilsētās un arī citur Eiropā, kur dzīvo lielākas rumāņu kopienas. Kopš tā laika zināms skaits protestētāju Bukarestes Uzvaras laukumā pulcējas vai ik dienas, savukārt pie varas esošie nav atmetuši mēģinājumus izdabūt cauri antikorupcijas likumdošanu mīkstinošās izmaiņas.

Pašreizējo protestu vilni, kas uzbangoja 10. augustā, izraisījusi pirms mēneša notikusī Nacionālā antikorupcijas direktorāta ģenerālprokurores Lauras Kodrucas Koveši atstādināšana no amata.

Kara plosītā Sīrija

Sīrija ir valsts ar raibu iedzīvotāju sastāvu. Lielākā etniski reliģiskā grupa ir islamticīgie arābi sunnīti, kuri apdzīvo pamatā plašos Sīrijas iekšzemes apgabalus, attīstītākajās Vidusjūras piekrastes teritorijās dominē šiītu virziena musulmaņi alavīti un ismailīti. Plašas teritorijas Sīrijas ziemeļos apdzīvo kurdi, tāpat ir liela turku izcelsmes minoritāte, ievērojama kristiešu kopiena un liels skaits mazāku etnisku un reliģisku grupu.

Jau 1946. gadā, kad Sīrija no Francijas mandātteritorijas kļuva par neatkarīgu valsti, bija skaidrs, ka vienotas un, vēl jo vairāk, demokrātiskas nācijas veidošanās būs ļoti apgrūtināta. Toties šī bija auglīga vide dažādām radikāla nacionālisma, sociālisma un reliģiska fundamentālisma ievirzēm. Politiskā nestabilitāte un pastāvīga militāra pretstāve ar Izraēlu noteica armijas būtisku ietekmi, un militāri apvērsumi pirmajās Sīrijas valsts pastāvēšanas desmitgadēs kļuva par regulāru varas maiņas instrumentu.

 1963. gadā kārtējā apvērsumā pie varas nostiprinājās Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija, bieži saukta „Bāas” – „Atdzimšana”. Kā jau liecina nosaukums, partijas ideoloģijas stūrakmeņi ir arābu nacionālisms un sociālisms. Sešdesmitajos gados notika vēl vairākas varas pārdalīšanas „Bāas” režīma ietvaros, līdz 1970. gadā varas virsotnē nostiprinājās aviācijas ģenerālis Hafezs Asads. Par viņa varas balstiem kļuva partijas nomenklatūra un drošības struktūras, kurās dominēja alavītu kopienas pārstāvji, pie kuriem piederēja arī pats prezidents. Tika veidots arī izteikts vadoņa kults.

Pamatos gan saglabājās Sīrijas sociālistiskā orientācija un, attiecīgi, arvien ciešākās saites ar Padomju Savienību, Sīrijai kļūstot par PSRS stratēģisko partneri reģionā. Asads vecākais ar stingru roku vadīja Sīriju līdz savai nāvei 2000. gadā. Par viņa varas mantinieku bija paredzēts kļūt vecākajam dēlam pulkvedim Basilam Asadam, kurš 1994. gadā gāja bojā autoavārijā, un tā nu valsts priekšgalā pēc tēva nāves stājās mediķa izglītību ieguvušais jaunākais dēls Bašars. Sākotnēji jaunais prezidents centās īstenot zināmu liberalizāciju, taču līdz ar to izpaudās dzelžainā autoritārisma līdz tam slāpētā sabiedrības vairākuma neapmierinātība ar „Bāas” nomenklatūras un alavītu minoritātes dominējošo lomu. Situāciju vēl vairāk sarežģīja neražas no 2006. līdz 2010. gadam, kas burtiski sagrāva Sīrijas lauksaimniecību, pārvēršot vairāk nekā miljonu laucinieku pilsētu nomaļu trūkumcietējos.

2011. gadā, pāri reģionam veļoties „Arābu pavasara” revolūciju vilnim, arī Sīrijā uzliesmoja plaši nemieri. Varas zaudēšana līdzšinējai nomenklatūrai varēja maksāt pārāk dārgi, un revolūcija pārauga nežēlīgā pilsoņu karā, kas ar laiku kļuva par „visu cīņu pret visiem” ar kaimiņvalstu, pasaules lielvaru un starptautisko teroristisko organizāciju piedalīšanos. Tiek lēsts, ka konfliktā dzīvību varētu būt zaudējuši pat pusmiljons sīriešu, apmēram 12,5 miljoni devušies bēgļu gaitās, no tiem apmēram pieci miljoni pametuši valsti.

Kāda ir šobrīd situācija kara plosītajā valstī Sīrijā? Rumānijā notikuši pret valdību vērsti protesti - cilvēki pieprasa valdības atkāpšanos un cīņas pret korupciju pastiprināšanos. Turcijas liras kursa kritums ietekmē Eiropas finanšu situāciju.

Nacionālisms

Vēsturiski nacionālisms ir samērā jauns fenomens. Nacionālās kopības elements, protams, jau izsenis bijis klātesošs ļaužu identitātes apziņā, taču visai ilgi palika tas lielākoties sekundārs, salīdzinot ar citiem, – ticību, lojalitāti valdniekam, teritoriālo vai kārtas piederību. Sākot ar 18. gadsimtu, apgaismības un romantisma ideju ietekmē veidojās priekšstats par nāciju – cilvēku kopumu, kuru vieno kopīga valoda, teritorija, vēsture, emocionālā piesaiste kopīgiem simboliem un mītiem.

Apgaismības gadsimta nogalē Lielā Franču revolūcija pasludināja nāciju par suverēnās varas nesēju gāztā monarha vietā un apliecināja ap nacionālo ideju konsolidētas tautas iespējas. No vienas puses, pretojoties Napoleona Francijas ekspansijai, no otras – uzlūkojot to kā atdarināmu piemēru, veidojās kaimiņu nāciju apziņa. Procesu veicināja šajā pašā laikā notiekošā industriālā revolūcija un pilsoniskā emancipācija, liekot topošajām nācijām nozīmīgāk apzināties savu ekonomisko un politisko interešu kopību. Septiņas desmitgades starp 1848. gada Tautu pavasari un Pirmā pasaules kara izskaņu bija nacionālisma zelta laikmets, kas noslēdzās ar tautu pašnoteikšanās principa triumfu starptautiskajā politikā. Šai laikā Eiropa piedzīvoja Vācijas un Itālijas apvienošanos, Balkānu nāciju atbrīvošanos no Osmaņu impērijas virskundzības, visbeidzot – Polijas valstiskuma atjaunošanu un veselas jaunu valstu plejādes parādīšanos Eiropas austrumdaļā, sabrūkot Hābsburgu un Romanovu impērijām. Šajā procesā nacionāla valsts kļuva par valstiskuma standartformu mūsu pasaules daļā un ir tāda joprojām. Arī latviešu nācija visnotaļ iekļāvās šajā procesā, no piesardzīga kultūras nacionālisma 19. gs. vidū strauji nobriestot līdz pilnvērtīgam valstsgribas īstenojumam 1918. gadā.

Tomēr 20. gadsimts lika apzināties arī nacionālisma ēnas puses. Jauno nacionālo valstu tapšanas procesā nereti bija grūti vilkt robežas etniski jauktos apgabalos un nodrošināt minoritāšu tiesības – radās jaunu konfliktu aizmetņi. Ekstrēms nacionālisms savu izpausmi piedzīvoja vairākos pagājušā gadsimta vidus totalitārajos režīmos, sevišķi – vācu nacismā. Ievērojot šo bēdīgo pieredzi, pēckara pasaulē tikušas konsekventi veidotas valstu nacionālās intereses līdzsvarojošas starptautiskas struktūras un nolīgumi, kuru spilgts piemērs ir Eiropas Savienība. Savukārt Eiropas austrumiem Otrais pasaules karš nesa padomju totalitārisma desmitgades, kad nacionālisms šajā ģeopolitiskajā telpā ieguva neizbēgami negatīvo apzīmējumu „buržuāziskais”, tātad – tika traktēts kā konsekventi skaužama pagātnes palieka. Totalitārisma sabrukums nesa postpadomju telpai jaunu pozitīva nacionālisma vilni, kas izpaudās kā Vācijas atkalapvienošanās, Baltijas valstu neatkarības atjaunošana, bijušo padomju republiku pārtapšana suverēnās valstīs. Tajā pašā laikā bijušajā Dienvidslāvijā un arī šur tur bijušās PSRS teritorijā totalitārisma sistēmas iesaldētās nāciju nesaskaņas pārauga asiņainos konfliktos.

Mūsdienās nacionālisms joprojām ir viena no ietekmīgākajām idejiskajām ievirzēm, kas lielā mērā nosaka Eiropas un pasaules politisko domāšanu. Šodienas  globalizētā ekonomika un informācijas telpa gan rada arvien vairāk problēmu, kuru risinājums iespējams tikai pārnacionālā līmenī.

Krievijas protesti

Līdz šim Krievijā bija spēkā pensijas vecuma slieksnis, kas ticis noteikts tālajā 1936. gadā, Staļina pārvaldītajā Padomju Savienībā. Reforma, par kuru nesen nobalsoja kaimiņvalsts parlaments, paredz pensijas vecuma paaugstināšanu vīriešiem par pieciem gadiem, savukārt sievietēm par veseliem astoņiem, nosakot, attiecīgi, pensionēšanos 65 un 63 gadu vecumā. Uz vispārējā pēdējos gados piedzīvotā iedzīvotāju ienākumu līmeņa fona šāds straujš lēciens ir Krievijas varai visai riskants. Līdzšinējā sabiedrības reakcija ir prezidenta Putina reitingu lejupslīde līdz zemākajam līmenim kopš 2011. gada – 38%. Protesta mītiņu lozungos lasāmas prasības par valdības atkāpšanos un sarkastiski aicinājumi: „Palīdzi valstij – nomirsti pirms pensijas!”

Ar Staņislavu Radkeviču, politikas zinātņu doktoru, kompānijas „PR 3000” ģenerāldirektoru sarunājas Eduards Liniņš:

- Vai, jūsuprāt, šīs pensiju reformas pamatā ir objektīvi priekšnoteikumi – kā dzīves ilguma rādītāju pieaugums? Attiecīgi – vai pašreizējos protestus nosaka tas, ka pats politiskais risinājums ir neadekvāts, vai tā ir vairāk varas nespēja šo risinājumu adekvāti komunicēt?

S. Radkevičs: Ja turpināt iet to ceļu, kuru mēs ejam tagad, tas ir – turpināt būvēt tādu kroplu resursus iegūstošu un eksportējošu kapitālismu, tā vietā, lai attīstītu mazo un vidējo biznesu, turpināt ierobežot pilsoņu tiesības, ierobežot demokrātiju, tad ir visnotaļ loģiski vēl arī mēģināt ielīst kabatā tiem, kuri nespēj aizstāvēties, un izvilkt no turienes vēl kādus miljardus rubļu budžeta uzturēšanai, karadarbībai ar ne sevišķi saprotamiem mērķiem, u.t.t. Ja, savukārt, modelis tiktu mainīts, tad šeit, protams, nav nekādas loģikas. Šai naftu, gāzi, zeltu, dimantus iegūstošajai valstij pilnīgi pietiktu resursu, lai pensijas vecumu nepaaugstinātu, pat ievērojot to, ka uz mūsdienu sabiedrībā notiekošo demogrāfisko procesu fona šāds pensijas vecuma paaugstinājums pat šķistu visai loģisks.

- Ja runājam par pašreizējiem protestiem, vai tie savā apjomā un kvalitātē atšķiras no tiem, kas notikuši Krievijā agrāk?

S. Radkevičs: Man nav precīzu skaitļu, taču es pieļauju, ka gala rezultātā mēs iegūsim intensīvākus protestus nekā tie, kas notika 2011. gadā pēc neveiksmīgi īstenotās Medvedeva un Putina rokādes. Tad nokritās „Vienotās Krievijas” reitings, tas atspoguļojās Valsts Domes vēlēšanu rezultātos, tika mēģināts īstenot netīras vēlēšanas, sekoja „balto lentīšu” kustības demonstrācijas. Kopš tā laika, es teiktu, nav bijis tik plašu un, es teiktu, saskaņotu protestu, kādi ir vērojami tagad, pret mēģinājumiem paaugstināt pensijas vecumu. Es vēl nezinu, kādu saasinājumu šīs akcijas sasniegs. Šobrīd Krievijā notiek priekšvēlēšanu process pirms 9. septembrī gaidāmajām daudzu reģionu vadītāju vēlēšanām, un pilnīgi visi opozīcijas spēki noteikti izspēlēs šo pensijas vecuma paaugstināšanas tēmu, izmantos to savās priekšvēlēšanu kampaņās.

- Kādi ir iespējamie pastāvošās varas uzvedības modeļi, ja pieņemam, ka protesti varētu kļūt vēl intensīvāki un sākt radīt konkrātas problēmas?

S. Radkevičs: Vara jau šobrīd nepārprotami šauj drusku pār strīpu. Par to liecina Putina paziņojums, ka viņam pensiju reforma nepatīkot. Vara mēģina īstenot intensīvu un, es teiktu, pietiekami kvalitatīvu PR kampaņu, kas vērsta uz protesta noskaņojumu mazināšanu. Tiek izmantoti tādi jaudīgi propagandas instrumenti kā, teiksim, pasta serveris mail.ru, izplatot mērķētas reklāmas, kas gluži acīmredzami vērstas uz protestu kvēles slāpēšanu. Vai šis sarežģītais process ietekmēs pašu lēmumu pieņemšanu pensiju reformas sakarā – redzēsim. Es domāju, ka līdz 9. septembra vēlēšanām pilnīgi noteikti nekādu nopietnu izmaiņu nebūs. Ja kas notiks, tad tas būs, visdrīzāk, septembra beigās, oktobra sākumā.

- Kā jūs vērtējat iespēju, ka popularitātes kritumu Krievijas iekšienē prezidents Putins varētu mēģināt kompensēt ar kādām ārpolitikas akcijām, līdz ar to no Krievijas var sagaidīt kādus nepatīkamus pārsteigumus?

S. Radkevičs: Skatoties uz analogiem, tas ir neapšaubāmi ticami. Apstiprinājums, starp citu, bija jau nākamajā dienā pēc tam, kad „Vienotā Krievija” burtiski izstiepa likumprojektu pirmajā lasījumā cauri valsts Domei. Sekoja visnotaļ organizēta un koordinēta un, es teiktu, asa PR kampaņa, vērsta pret kādām „jaunām NATO bāzēm, kuras tikšot veidotas apkārt Krievijai", no kurām gan pagaidām nav ne miņas, un dabā tādas nav vērojamas. Vēl Putinam, protams, ir rezerves svira – tas ir Donbass. Esošajos apstākļos tur jebkurā brīdī var saasināt situāciju un izmantot to ļaužu uzmanības novēršanai no valsts iekšienē notiekošā. Un galu galā ir jau arī vēl Sīrija. Nav grūti izdomāt ko tādu, kas varētu kalpot kā tehnisks iemesls teleskatītāju masas uzmanības pārslēgšanai uz to, kas notiek ārpus valsts.

Venecuēla

Nesen pasaules medijus aplidojusī ziņa par atentāta mēģinājumu pret Venecuēlas līderi Nikolasu Maduro, domājams, nevienu īpaši nepārsteidza. Venecuēla jau kopš 2010. gada atrodas ekonomiskā krīzē, kuras negatīvie rādītāji pārspēj Savienoto Valstu Lielo depresiju pagājušā gadsimta pirmajā pusē un situāciju 90. gadu Krievijā. Hiperinflācija un ekonomikas apjomu straujš sarukums tiktāl pazeminājis sabiedrības dzīves līmeni, ka tiek lēsts – 75% no iedzīvotājiem nepietiekama raciona dēļ piedzīvojuši neveselīgu svara samazinājumu. Krīzes iemesls ir radikāli populistiskā politika, kuru nu jau teju 20 gadus īsteno režīms, kura radītājs ir prezidenta Maduro priekštecis, 2013. gadā mirušais pulkvežleitnants Ugo Čavess. Šī politika bija sekmīga tikām, kamēr pasaules tirgus konjunktūra ļāva novirzīt sociāliem mērķiem no Venecuēlas naftas pārdošanas iegūtos resursus. Naftas cenām pasaulē krītoties, „Čavesa sociālisms” atklāja savu ekonomiski neadekvāto dabu, taču varas virsotnē nonākušie sociālistiski orientētā militārista sekotāji nebūt negrasās to pamest ar labu.

Studijā politologs Ivars Ījabs un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis.

Notikumi pasaulē: nacionālisma izpausmes, Krievijas protesti un totikumi Venecuēlā.

Klimata izmaiņas un politika

Regulāri klimatiskie novērojumi pasaulē tiek veikti kopš 1880. gada, un šobrīd uzkrātie dati liecina, ka šajā laika periodā mūsu planētas vidējā gaisa temperatūra ir pieaugusi aptuveni par vienu celsija grādu. Process ieguvis apzīmējumu ‘globālā sasilšana’. Sevišķi straujš vidējās temperatūras kāpums piedzīvots laikā kopš 1980. gada, ko vairums pētnieku saista ar cilvēka darbības rezultātiem. Fosilā kurināmā intensīva izmantošana ražošanā, sadzīvē un transportā un arvien intensīvāka lauksaimniecība ir izraisījusi pastiprinātu oglekļa dioksīda, metāna un slāpekļa oksīda nonākšanu atmosfērā. Ir pētījumi, kuros apgalvots, ka pašreizējai oglekļa dioksīda koncentrācijai atmosfērā nav analogu ne vien cilvēces vēsturē, bet arī izpētei pieejamajā planētas pastāvēšanas periodā, kas aptver pat miljonus gadu. Minētās gāzes rada siltumnīcas efektu, respektīvi – kalpo kā mūsu planētas siltuma izolators. Kā brīdina daudzi klimata pētnieki, turpinoties esošajai tendencei, uz Zemes pieaugs tuksnešu platības, palielināsies postošu negaisu un plūdu draudi, karstuma viļņu biežums; polu ledāju kušana izraisīs zemāko piekrastes rajonu applūšanu. Būtiski mainīsies augu un dzīvnieku valsts daudzos planētas reģionos, tāpat arī dažādām lauksaimniecības kultūrām piemērotās teritorijas un audzēšanas periodi. Šādas pārmaiņas neizbēgami mainītu daudzu miljonu cilvēku ierasto dzīves kārtību, daudzkārt palielinātu migrācijas tendences, varētu notikt pat militāri konflikti dzeramā ūdens un lauksaimnieciski izmantojamas zemes dēļ. Tiesa, ir arī pētnieki, kuri uzskata, ka vērojamais planētas sasilšanas process nav tieši saistāms ar pēdējo pāris gadsimtu globālo industrializāciju. Viņi norāda, ka dati tiek apkopoti salīdzinoši īsu laika periodu, joprojām nav izsmeļoši un vākti ar pārlieku atšķirīgām metodēm.

Līdz ar vērojamajām klimata izmaiņām ir auguši arī starptautiskās sabiedrības centieni mazināt cilvēka potenciāli postošo ietekmi uz Zemes ekosistēmu. Kopš 1992. gada pastāvošā ANO vispārējā konvencija par klimata izmaiņām iezīmē virzienu, kādā pasaules nācijām jāsadarbojas klimata izmaiņas izraisošo izmešu daudzuma samazināšanai. Kopš konvencijas pieņemšanas pagājušajās desmitgadēs panāktas vairākas vienošanās, uzstādot konkrētākus mērķus. Pēdējā no tām – 2015. gadā pieņemtā Parīzes vienošanās, kas paredz dalībvalstu centienus ierobežot izmešu daudzumu tā, lai planētas sasilšana nepārsniegtu divus, bet vēlams – pusotru celsija grādu, salīdzinot ar pirmsindustriālo laikmetu. Diemžēl nesen Parīzes vienošanās saņēma nopietnu triecienu: Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps, kā jau solījis priekšvēlēšanu kampaņā, paziņoja par savas valsts izstāšanos no vienošanās. Viņaprāt vienošanās kaitē ASV ekonomikai un ir izdevīga tās konkurentiem. Var piebilst, ka Savienotās Valstis ir šobrīd otrs lielākais siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emitents pasaulē ar vairāk nekā 14% planēta kopapjoma, savukārt Ķīna rada nepilnus 30% šo izmešu.

Studijas viesi: VARAM Klimata pārmaiņu un adaptācijas politikas nodaļas vadītāja Elīna Baltroka un žurnālists Andis Sedlenieks.

Pakistānas vēlēšanas

„Dievs man devis iespēju nākt pie varas, lai īstenotu tās idejas, ar kurām es sāku pirms 22 gadiem.” Tā dienu pēc 25. jūlijā Pakistānā notikušajām vēlēšanām paziņoja tajās uzvaru guvušās „Pakistānas Taisnīguma kustības” līderis Imrans Hans. Sācis savu politisko karjeru no nulles, bijušais kriketa čempions tagad aizvedis savu politisko spēku līdz uzvarai – vēlēšanās iegūtie nepilni 32% balsu, pateicoties Pakistānas vēlēšanu sistēmas īpatnībām, praktiski nodrošina „Taisnīguma kustībai” iespēju veidot valdību. Partija tiek pozicionēta kā centrisks spēks, un tās līderis sola valstij jaunu demokrātijas attīstības posmu, skaužot korupciju, ieviešot sociālās reformas, mazinot reliģisko minoritāšu diskrimināciju un laužot iesīkstējušās politikas tradīcijas. Tiesa, šim cerīgajam sižetam ir savas ēnainās aizkulises: politiskie pretinieki vaino Hanu un „Taisnīguma kustību” pārlieku ciešās saiknēs ar Pakistānas bruņotajiem spēkiem, kuri esot iejaukušies vēlēšanu gaitā. Tas var būt iemesls bažām, ciktāl no 71 gada, kurus pastāv Pakistānas valsts, 32 pie varas tajā bijušas militāras diktatūras.

Manaforta prāva

Kopš 31. jūlija Aleksandrijā, Virdžīnijas štatā, risinās tiesas process, kurā tiek izskatītas kriminālapsūdzības pret bijušo prezidenta Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītāju Polu Manafortu. Apsūdzības par izvairīšanos no nodokļu nomaksas nav saistītas ar Manaforta darbošanos Trampa kampaņā, bet gan ar viņa darbošanos Ukrainā no 2011. līdz 2013. gadam, stiprinot tābrīža līdera Viktora Janukoviča tēlu. Tomēr minētie fakti nākuši gaismā, ASV īpašajam prokuroram Robertam Milleram izmeklējot iespējamo Krievijas iejaukšanos pēdējās Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu procesā. Tas piešķir prāvai politisku jutīgumu. Žurnālistikas resurss „Politico” citē bijušo Trampa runasvīru, komunikāciju ekspertu Marku Korallo:

Spriedums sacels troksni, no kura ausis kritīs ciet. Ja Manafortu attaisnos, Trampa atbalstītāji bliezīs pa īpašo prokuroru, pa visu izmeklēšanas procesu, pieprasot īpašā prokurora biroja likvidēšanu, izmeklēšanas izbeigšanu u.t.t. Ja notiks pretējais, kreisie un citi Trampa pretinieki nebalsī kliegs pēc Trampa impīčmenta.

Klimata izmaiņas un politika. Pakistānas vēlēšanas. Manaforta prāva.

Mūsu lielais temats šonedēļ – Eiropas Savienības sociālā politika. Lai gan dalībvalstis cenšas veidot kopīgu vīziju par bloka sociālo attīstību, tomēr situācija dažādās Eiropas Savienības valstīs ir ļoti atšķirīga, sākot jau ar vidējo ienākumu līmeni un beidzot ar pensiju un pabalstu apmēru. Vai atšķirībām ir tendence izlīdzināties? Vai Eiropai izdosies saglabāt esošo labklājības līmeni? Par to sarunā raidījumā.

Ko nozīmē "Breksit" bez vienošanās starp ES un Lielbritāniju? Lielbritānijas jaunais ārlietu ministrs Džeremijs Hants šonedēļ brīdināja, ka Eiropas Savienības ieņemtās stingrās nostājas dēļ Apvienotā Karaliste no bloka varētu izstāties bez vienošanos par abu pušu nākotnes attiecībām. Cik tas ir ticami un ko tas nozīmētu praktiski, sarunā arī par to.

Vājināt un paralizēt Eiropas Savienību – šāds mērķis ir politiskai organizācijai, ko izveidojis bijušais ASV prezidenta Donalda Trampa politiskais stratēģis Stīvens Banons kopā ar britu eiroskeptiķu līdera Naidžela Farāža bijušo vecāko palīgu Rahimu Kasamu. Šī organizācija būs koordinācijas centrs populistu un nacionālistu kustībai Eiropā, - stāsta tās dibinātāji. Vai šai organizācijai gaidāmi panākumi, par to raidījuma noslēgumā.

Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Telefoniski sazināsimies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes dekānu Gundaru Bērziņu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski.

Brexit bez vienošanās

„Kravas konteineru grēdas uz robežas, pārtraukti lidojumi, ellīgas pasu kontroles rindas, medikamentu trūkums, kāpjoši parādu apkalpošanas izdevumi un pikējošs valūtas kurss,” – tādu dramatisku ainu iespējamajam Lielbritānijas izstāšanās scenārijam, nepanākot vienošanos ar Eiropas Savienību, zīmē aģentūras "Bloomberg" autore Terēza Rafaela aizvakardienas publikācijā „Brexit bez vienošanās? Neprātīga doma, kas var īstenoties”. Runājot skaitļu valodā, tā paša Bloomberg analītiķi Dens Hensons un Džeimijs Marrijs lēš, ka šāda aiziešana no savienības Lielbritānijai varētu maksāt septiņus procentus no iekšzemes kopprodukta ik gadus līdz pat nākamās desmitgades beigām jeb 290 miljardus mārciņu. Arī Eiropas Savienība ne tuvu netiktu cauri sveikā: kā prognozē Starptautiskais Valūtas fonds, savienības ekonomika varētu sarukt par pusotru procentu jeb vairāk nekā 200 miljardiem eiro. Īrijā, kuru ar Lielbritāniju saista visciešākās ekonomiskās saites, ekonomikas kopapjoma kritums varētu sasniegt četrus procentus. Vai tiešām politiķi abās Lamanša pusēs varētu pieļaut šāda scenārija īstenošanos?! Līdz šim viņi ar šo iespējamību manipulējuši, cenšoties panākt pretējās puses lielāku piekāpšanos. Nenāktos aizmirst, ka līdzīga riskanta taktika savulaik noveda arī līdz Brexit kā tādam, kaut arī šo iespēju daudzi uzlūkoja kā nesavietojamu ar veselo saprātu.

Stīva Bennona iniciatīva

„The Movement” – „Kustība”. Tā dēvēšoties bijušā Donalda Trampa galvenā stratēģa, bijušā radikāli labējā interneta resursa Breitbart News vadītāja un redaktora, kādreizējā investīciju baņķiera un Holivudas producenta Stīva Bennona projekts, kuru viņš kopš dažām dienām pieteicis starptautiskajā mediju telpā. Tas būšot fonds, kas sniegšot aptauju, izpētes un analīzes, stratēģiskās plānošanas un komunikācijas atbalstu izteikti labējās ievirzes partijām pirms nākamā gada maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Jau līdz šim Bennonam bijusi sadarbība ar veselu virkni šādu organizāciju, tai skaitā Marijas Lepēnas „Nacionālo fronti” Francijā, Viktora Orbana „Fideš” Ungārijā, „Alternatīvu Vācijai”, Austrijas Brīvības partiju un „Ziemeļu līgu” Itālijā. Kā zināms, vairāki no šiem politiskajiem spēkiem ilgāku vai īsāku laiku ir pie varas savās valstīs, un arī to izredzes Eiroparlamenta vēlēšanās tiek uzlūkotas kā visai nopietnas. Stīva Bennona deklarētais taktiskais mērķis ir izveidot monolītu Eiropas Parlamenta utralabējo bloku, kas sagrautu līdzšinējo uz konsensu orientēto Briseles politiku, pārvēršot to cīņas arēnā pret „Davosas partiju” – uz tālāku Eiropas un globālo integrāciju orientētajiem liberālajiem spēkiem. Aizokeāna nacionālisma karogneša stratēģiskā vīzija ir Eiropas Savienības sabrukums, sadaloties nacionālās valstīs, kas, viņaprāt, arī ir pareizā lietu kārtība mūsu pasaules daļā.

Intervijai par ES sociālo politiku

Aptuveni pēdējā pusgadsimta laikā Eiropa ir kļuvusi par īstu sociālā nodrošinājuma gigantu. Dāsnas vecuma pensijas, adekvāti bezdarbnieku pabalsti un citas sociālās garantijas tiek uztvertas kā pašsaprotamas vismaz vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Taču modernie attīstības procesi pasaulē izvirza līdzšinējai Eiropas sociālajai politikai jaunus izaicinājumus. Ne vien kapitāls un informācija, bet arī darbaspēks un ražošanas uzņēmumi mūsdienās pārvietojas daudz straujāk nekā vēl pirms dažām desmitgadēm. Ne visi un ne visur spēj pietiekami ātri pielāgoties šiem procesiem. Līdz ar jaunām tehnoloģijām rodas jauni uzņēmējdarbības veidi, kuri īsti neietilpst tradicionālajās nodokļu aprēķināšanas shēmās. Šim problēmu spektram veltīta Eduarda Liniņa intervija ar Eiropas Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vicepriekšsēdētāju, deputāti no Nīderlandes Ahnesu Junghreiusu.

Eiropas sociālā politika. Eiropas novecošanās. Cik ilgi būs iespējams saglabāt esošo labklājību?