Divas puslodes

Bēgļu problēmas

Pirms dažām nedēļām publiskotais ANO Bēgļu aģentūras ikgadējais ziņojums atklāj satraucošu ainu: pārskata gadā sasniegts jauns pārvietoto personu skaita rekords kopš Otrā pasaules kara beigām. Šobrīd pasaulē ir apmēram 68,5 miljoni cilvēku, kurus militāri konflikti, vajāšanas un augsts vardarbības līmenis spiedis pamest viņu pastāvīgās dzīvesvietas. Apmēram 40 miljoni ir iekšējie bēgļi – palikuši savas valsts teritorijā; pārējie – bēguši uz kaimiņvalstīm; reizēm arī uz citu pasaules daļu vai kontinentu. Divas trešdaļas pārrobežu bēgļu nāk no piecām iekšēju konfliktu plosītām valstīm. Sīrijas un Afganistānas iekšējie konflikti gūst vairāk vai mazāk pastāvīgu atspoguļojumu pasaules mediju virsrakstos. Salīdzinoši mazāk pamanīti ir: kopš 2013. gada notiekošais pilsoņu karš Dienvidsudānā, Mjanmas režīma īstenotā rohindžu – musulmaņu minoritātes – vajāšana ar genocīda pazīmēm un jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ilgstošais, šobrīd gan pierimušais pilsoņu karš Somālijā. Starp valstīm, kuras uzņēmušas lielāko bēgļu skaitu, pirmajā vietā ir Sīrijas kaimiņvalsts Turcija ar 3,5 miljoniem, Afganistānas kaimiņvalsts Pakistāna ar 1,4 miljoniem un Dienvidsudānas kaimiņvalsts Uganda ar 1,4 miljoniem. Tāpat pa nepilnam miljonam bēgļu uzņēmušas Libāna, Irāna, Bangladeša, Sudāna un – vienīgā no Eiropas valstīm šai sarakstā – Vācija.

Bēgļu straumi, kas pārplūdināja Eiropu 2015. gadā, šobrīd lielā mērā ir izdevies apturēt. Tomēr šobrīd Eiropas Savienība piedzīvo šīs krīzes izraisītu spēcīgu politisko viļņošanos un, attiecīgi, intensīvi meklē risinājumus savienībā jau nonākušo bēgļu situācijai un līdzīgu risku novēršanai nākotnē.

Vestfālenes miera balva Baltijas valstīm

Nesen atzīmējām 400. gadskārtu, kopš uzliesmoja Trīsdesmitgadu karš – viens no postošākajiem konfliktiem Eiropas vēsturē. Tā noslēgums bija Vestfālenes miers – pirmā starptautiskā diplomātiskā konferencē izstrādātā vienošanās pēc liela kara. Tieši Vestfālenes vēsturiskajā centrā Minsterē pirms 370 gadiem dzima šodien tik pašsaprotamie nojēgumi par valstu suverenitāti un līdzāspastāvēšanu, neiejaukšanos iekšējās lietās. Šo „Vestfālenes garu” iemieso 1998. gadā pirmoreiz piešķirtā starptautiskā balva, kuras dibinātājs ir nevalstiskā organizācija Vestfālenes un Lipes ekonomiskā asociācija. Balvas patrons ir Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers, žūrijā piedalās arī Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, Bundestāga viceprezidents Hermanis Oto Zolmss, Bundesbankas prezidents Jenss Veidmanis, Hoencollernu dzimtas galva Prūsijas princis Georgs Frederiks, vēl vairāki prominenti vācu politiķi un uzņēmēji. Starp agrākajos gados apbalvotajiem ir Vāclavs Havels, Helmūts Kols, Helmūts Šmits, Kofi Annans, Jordānijas karalis Abdula II, vēl vairākas līdzīga līmeņa personības, arī nozīmīgas organizācijas. Šogad Vestfālenes miera balva piešķirta trīs Baltijas valstīm, un 14. jūlijā to no prezidenta Šteinmeiera rokām saņēma prezidenti Daļa Gribauskaite, Kersti Kaljulaida un Raimonds Vējonis. Šis ir pirmais gadījums, kad balva tiek piešķirta valstīm, un tas darīts, atzīmējot mūsu nāciju konsekvento attīstību kopš neatkarības atgūšanas un īpašos centienus, integrējoties Eiropā.

Krievijas prese par Helsinkiem

„Samitu Helsinkos bija vērts noturēt kaut vai tāpēc, lai izbaudītu Rietumu politiķu, ekspertu un mediju ļaužu reakciju. Spriežot pēc panikas un naida kvēles, samits izdevies vareni. Sergejs Lavrovs, atbildot uz jautājumu, kā noritēja Putina un Trampa tikšanās, paziņoja, ka sarunas noritējušas „eleganti”, bet tas, ka amerikāņu politiskā esteblišmenta pārstāvji jau aicina uz militāru puču, lai gāztu „nodevēju Trampu”, tikai apstiprina Krievijas diplomātijas vadītāja sniegtā vērtējuma precizitāti.” Tā izsakās uz Krievijas auditoriju orientētais informācijas resurss РИА Новости.

Studijas viesi: politologs, ES lietu eksperts Daunis Auers un migrācijas pētniece, eksperte par Turciju Agnese Lāce.

Bēgļi un migrācija ES. Trampa un Putina tikšanās rezultāti , kā tas ietekmējis Putina reitingus Krievijā. Vestfālenes Miera prēmija, ko tas nozīmē Latvijai?

Populisms

Populārā līmenī ar "populismu" saprot politiķu izdabāšanu elektorāta gaidām, nerēķinoties ar šādas rīcības sekām. Visbiežāk runa ir par nereāliem solījumiem, cīnoties par varu, vai elektorātam tīkamu, bet sabiedrības ilglaicīgām interesēm neatbilstošu rīcību, esot pie varas. Tomēr šāda populisma izpratne padara robežu starp populistisku un nepopulistisku politiku izplūdušu un grūti konstatējamu, jo rīkošanās saskaņā ar elektorāta prasījumiem ir jebkuras sekmīgas politikas neatņemama sastāvdaļa.

Kā 2017. gadā publicētajā darbā „Ļoti īss ievads populismā” formulē autori Kass Mude un Kristobals Rovira Kaltvasers, tā ir „šauri centrēta ideoloģija, kas uztver sabiedrību kā nepārprotami sašķeltu divās homogēnās un antagonistiskās nometnēs – „krietnajā tautā” un tai pretstāvošajā „korumpētajā elitē” – un uzstāj, ka politikai jābūt tautas vienotās gribas izpaudumam”. No šī formulējuma nepārprotami izriet, ka populisms tīrā veidā var pastāvēt tikai līdz brīdim, kad tā paudēji paši nav kļuvuši par varas nesējiem, respektīvi – par eliti.

Trampa un Putina tikšanās

Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam šī ir ļoti aizņemta nedēļa. „Tātad man ir NATO, man ir Apvienotā Karaliste, kur šobrīd ir drusku juceklis, un man ir Putins,” prezidents klāstīja žurnālistiem pirms došanās uz Eiropu. Kas taps abu harizmātisko personību dialogā aiz slēgtām durvīm Helsinkos? Tad jau redzēsim!

Britu valdības maiņas

Pagājušajā nedēļā tika publiskota Lielbritānijas Ministru kabineta īsā versija par Apvienotās Karalistes izstāšanās nosacījumiem no Eiropas Savienības. Panākta spraigās sarunās, tā apliecināja Terēzas Mejas valdības orientēšanos uz tā dēvēto „maigo Breksitu”: brīvās tirdzniecības līgums starp karalisti un Eiropas Savienību, attiecīga ražojumu standartu saskaņošana, muitas ūnija, joprojām salīdzinoši brīvi šķērsojama robeža starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Tomēr, kā rādīja turpmākie notikumi, kabineta lēmums nebūt nebija vienprātīgs. Pēc plāna publiskošanas savus posteņus Mejas valdībā pameta par izstāšanās procesu atbildīgais kabineta loceklis Deivids Deiviss un arī ārlietu resora vadītājs Boriss Džonsons.

Studijā Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors un žurnāliste Anna Ūdre, kura nese atgriezusies no Vašingtonas. Dzirdēsit arī Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektoru Jāni Kapustānu.

Populisms un tā izpausmes, Trampa un Putina tikšanās un maiņas Lielbritānijas valdībā.

„Eiropa, kas aizsargā”. Šādu saukli savai prezidentūrai Eiropas Savienības padomē izvēlējusies Austrija. Tās prezidentūra sākās nupat 1.jūlijā. Austrija un tās konservatīvā valdība Sebastiana Kurca vadībā par galveno uzdevumu šim pusgadam izvēlējusies Eiropas Savienības ārējo robežu aizsargāšanu no migrantiem. Kāds ir bijis Austrijas ceļš līdz tai, kāda tā kļuvusi šodien, kāda būs tās prezientūra? Tas mūsu raidījuma galvenais temats.

Mēs runāsim arī par Ungāriju un Eiropas parlamenta Pilsonisko brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ierosinājumu pret to iedarbināt bloka līguma 7.pantu, kas atņemtu Ungārijai balsstiesības Eiropadomē. Runa ir ne tikai par likumdošanu, kas skar imigrāciju, bet arī citiem lēmumiem, kas pēc komisijas domām pārkāpj bloka pamatvērtības.

Mēs atgriežamies pie Eiropas Savienības samita, kas notika pagājušās nedēļas nogalē. Arī tur lauvas tiesa uzmanības tika imigrācijas problēmām, lai gan tas, protams, nav vienīgais, kas Eiropai sagādā galvassāpes. Par ko spējuši vienoties Eiropas līderi, par to saruna raidījuma noslēgumā.

Studijā: Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra un  Latvijas Universitātes asociētais profesors, vēsturnieks Raimonds Cerūzis.

Par notikumiem pasaulē: Imigrācijas problēma Eiropā, Ungārijas balstiesības Eiropadomē un ES samita secinājumi.

Kādu izaicinājumu priekšā ir Eiropas Savienība un kādas ir tās nākotnes pastāvēšanas vīzijas? Tas šodien ir mūsu raidījuma galvenais temats. Šonedēļ Briselē notiks Eiropas Savienības samits, kurā būs jārunā gan par atkal saasinājušos bēglu jautājumu, gan Breksita gaitu, arī par attiecībām ar Vašingtonu, pārmaiņām eirozonā un ilgtermiņa budžetu. Cik viegli dalībvalstis spēs vienoties par Eiropas Savienības galvenajiem darbības virzieniem, šim tematam veltīta pirmā puse.

Mūsu otrais temats ir cieši saistīta ar pirmo – tie ir satricinājumi Vācijas valdībā, ko izraisījušas partiju nesaskaņas imigrācijas jautājumā. Kancleres Angelas Merkeles Kristīgo demokrātu savienības un iekšlietu ministra Horsta Zēhofera Kristīgi sociālās savienības starpā ir izcēlušās nopietnas domstarpības par Vācijas robežu aizvēršanu patvēruma meklētājiem, kas reģistrējušies citā Eiropas Savienības valstī. Vai Vācijai draud ārkārtas vēlēšanas, arī par to runāsim šodien.

Raidījuma noslēgumā atkal pievērsīsimies ASV, un šoreiz tās Augstākās tiesas lēmumam, kas atļāvusi īstenot ASV prezidenta Donalda Trampa rīkojumu, slēdzot robežu iebraucējiem no vairākām, galvenokārt musulmaņu apdzivotām valstīm. Tiesa atzinusi, ka Tramps ir rīkojies savu pilnvaru ietvaros.

Studijā būs Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova.

Par notikumiem pasaulē: Eiropas Savienības samitu un izaicinājumiem, satricinājumiem Vācijas valdībā un Trampa rīkojumu slēgt robežas iebraucējiem no musulmaņu apdzīvotām valstīm.

Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu un kādēļ tas nav noticis līdz šim? Tas būs galvenais raidījuma Divas puslodes temats. Arvien no ASV pienāk ziņas par apšaudēm skolās, masu pasākumos, arī traģiskiem notikumiem ģimenēs, kad ierocis nonācis bērna rokās. Un tomēr aicinājumi ierobežot ieroču pieejamību nav raduši pietiekami daudz dzirdīgu ausu.

ASV nākušas klajā ar pavisam citu lēmumu – tās izstājušās no Apvienoto Nāciju organizācijas Cilvēktiesību padomes, uzskatot, ka šī organizācija ir zaudējusi autoritāti un nepilda savus uzdevumus. ASV amatpersonas norāda, ka padome ir pārāk ilgi bijusi neobjektīva un aizsargājusi pārkāpējus. Arī par to saruna raidījumā.

Vēl runājam par prezidenta vēlēšanām Turcijā. Tās notiks 24. jūnijā un pirmo reizi vienā dienā tiks vēlēts prezidents un parlaments. Tās būs ārkārtas prezidenta vēlēšanas un paātrinās pāreju uz jauno prezidentālo sistēmu Turcijā, kas vēl vairāk nostiprinās prezidenta varu.

Studijā būs Vidzemes Augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Juris Kaža. Pa tālruni sazināmies ar žurnālistiem Kārli Streipu un Paulu Justoviču.

Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu

„Tā kā brīvas valsts drošībai nepieciešama labi organizēta milicija, cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas,” pauž Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas 2. labojums, kas pieņemts 1791. gadā. Tajā nepārprotami izpaužas valsts tapšanas vēsture, apbruņotiem pilsoņiem aizstāvot savas tiesības un izcīnot brīvību karā pret koloniālo metropoli, un arī vēl senāka Lielbritānijas un Rietumeiropas tradīcija, kas tiesības nēsāt ieroci saistīja ar brīva vīra statusu.

Lai arī citētais juridiskais formulējums piesauc ieroča glabāšanas un nēsāšanas tiesības tieši milicijas dienesta kontekstā, Savienoto Valstu tiesiskajā praksē tas ticis uztverts kā pamatojums ikviena rīcībspējīga pilsoņa attiecīgām tiesībām. Tas padarījis amerikāņus par bruņotāko nāciju starp Rietumu demokrātijām, kur uz katriem 100 iedzīvotājiem ir teju 90 šaujamieroči un apmēram 40% cilvēku mājās ir šaujamais.

Diskusija par to, cik pareiza ir ieroču iegādāšanās, glabāšanas un – kas vissvarīgākais – nēsāšanas brīvība, amerikāņu sabiedrībā ir teju tikpat sena kā pats Konstitūcijas 2. labojums.

Jau sākot ar 19. gadsimta pirmajām desmitgadēm vispirms štatu, vēlāk arī federālā līmenī ieviesti attiecīgi juridiski ierobežojumi. Kas zīmīgi, nozīmīgākie soļi šai ziņā sperti laikos, kad tāda vai citāda šaudīšanās kļuvusi sevišķi uzkrītoša.

1989. gadā, pēc recidīvista iebrukuma pamatskolā Kalifornijas štata Klīvlendas pilsētā, kurā pieci bērni tika nogalināti un 32 ievainoti, tika aizliegta pusautomātisko šaujamieroču pārdošana privātpersonām (analoģisks aizliegums automātiskajiem ieročiem bija spēkā jau kopš 1986. gada). Tomēr ieroču glabāšanas un nēsāšanas brīvības lobijs joprojām ir stiprs savās pozīcijās, un 2004. gadā panāca minētā pusautomātisko ieroču aizlieguma izbeigšanu. Arī sabiedriskā doma drīzāk sliecas atbalstīt pilsoņu tiesības būt bruņotiem un, attiecīgi, sevi aizstāvēt, nekā striktākus ierobežojumus vispārējās drošības interesēs.

ASV izstājas no ANO Cilvēktiesību padomes

Par Savienoto Valstu izstāšanos no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību padomes 19. jūnijā paziņoja ASV vēstniece ANO Nikija Heilija, motivējot šo soli ar padomes faktiskās darbības principiālu neatbilstību deklarētajiem mērķiem.

Viņa raksturoja šo institūciju kā liekulīgu un pašmērķīgu „politisko aizspriedumu izgāztuvi”, kura „faktiski Ņirgājas par cilvēktiesībām”. No vienas puses šis šķiet kārtējais prezidenta Trampa robustās diplomātijas žests – nākamais virknē pēc izstāšanās no Parīzes Klimata vienošanās, kodolvienošanās ar Irānu, tirdzniecības nolīgumiem. No otras puses nav arī noliedzamas Savienoto Valstu padomei pārmestās vainas – bēdīga cilvēktiesību situācija tādās šīs padomes dalībvalstīs kā Ķīnas Tautas Republika, Kuba un Venecuēla, arī neobjektīvā attieksme pret Izraēlu.

Vēlēšanas Turcijā

Nākamsvētdien, 24. jūnijā, vēlētāji Turcijā dosies uz iecirkņiem, lai balsotu gan par valsts prezidentu, gan par 600 Lielās Nacionālās sapulces deputātiem. Šīs ir ārkārtas, var pat teikt – negaidītas vēlēšanas. Par to sarīkošanu prezidents Erdogans paziņoja tikai 18. aprīlī, lai gan līdz tam kā viņš, tā viņa vadītais politiskais spēks Taisnības un attīstības partija bija pauduši, ka vēlēšanas notiks 2019. gada novembrī. Šīs ir arī pirmās vēlēšanas pēc politiskajiem satricinājumiem un pārmaiņām – 2016. gada apvērsuma mēģinājuma un 2017. gada aprīļa konstitucionālā referenduma, kas Turciju no parlamentāras republikas pārvērš prezidentālā. Pie tam varas koncentrācija prezidenta rokās jaunajā modelī ir tik liela, ka jau liek apšaubīt Turcijas piederību pilnvērtīgu demokrātiju lokam. Attiecīgi, 24. jūnija vēlēšanas tiek uzlūkotas ar bažām un skepsi par to norises godīgumu un ietekmi uz tālāko valsts attīstību.

Galvenais raidījuma diskusiju temats - vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu un kādēļ tas nav noticis līdz šim? Tikmēr ASV nākušas klajā ar pavisam citu lēmumu – tās izstājušās no Apvienoto Nāciju organizācijas Cilvēktiesību padomes. Vēl runājam par prezidenta vēlēšanām Turcijā.