Divas puslodes

Eiropa – vienotāka vai sašķeltāka?

Līdz samērā nesenai pagātnei Eiropas Savienības attīstība tika skatīta kā pastāvīgas izplešanās process, uzņemot savā orbītā arvien jaunas teritorijas un iekļaujot savienības līmeņa vienošanos un regulējumu sistēmā arvien jaunas ekonomiskās un sociālās dzīves jomas dalībvalstīs. Ja 1957. gadā Eiropas Savienību izveidoja sešas dalībvalstis, tad līdz ar Horvātijas uzņemšanu 2013. gadā to skaits sasniedza 28. Vēl nesenā pagātnē arī tādu valstu kā Serbijas, Moldovas un Ukrainas uzņemšana šķita tikai laika jautājums; grūti un ilgi, bet pastāvīgi risinājās iestāšanās sarunas ar Turciju. Daudzos gadījumos pievienošanās Eiropas Savienībai notika pēc tam, kad valstis bija nomainījušas autoritārus vai totalitārus režīmus pret demokrātijām, kas padarīja iestāšanās procesu par sava veida „demokrātijas eksāmenu” un ļāva pārliecināti runāt par Eiropu vienojošām vērtībām un principiem.

Lūzums šajā attīstībā iezīmējās līdz ar 2007. gada globālo finanšu krīzi, kad atklājās, ka dalība Eiropas Savienībā nav panaceja pret ekonomiskiem un sociāliem satricinājumiem. Optimisms Eiropas tālākās ģeogrāfiskās paplašināšanās sakarā strauji plaka kā pašā savienībā tā ārpus tās. Par visa šī procesa vaiņagojumu kļuva 2016. gada referendums Lielbritānijā, kas noteica valsts izstāšanos no Eiropas Savienības jeb Breksitu. Pēc tā savienības nākotne daudziem zīmējās jau gluži drūmās krāsās. Uz šī fona teju vai necerēts cerību stars bija centriskā politiķa Emanuela Makrona uzvara pirms gada notikušajās Francijas prezidenta vēlēšanās.

Tramps un Irānas kodolvienošanās

Vienošanās par Irānas kodolprogrammu ierobežošanu tika panākta 2015. gadā. Vairākas ietekmīgākās pasaules valstis – ASV, Lielbritānija, Francija, Ķīna, Krievija un Vācija – piekrita atcelt pret Irānu vērstās sankcijas apmaiņā pret pēdējās apņemšanos pārtraukt kodolieročiem piemērota urāna ražošanu un pakāpeniski samazināt jau esošos krājumus. Taču otrdien prezidents Donalds Tramps nāca klajā ar paziņojumu, ka Savienotās Valstis izstājas no minētās vienošanās un atjaunos pret Irānu vērstās sankcijas. Kā apgalvo prezidents, vienošanās ir aplama un neattur Irānu no kodolieroču radīšanas. Studijā biedrības „Eiropas Kustība Latvijā” prezidents Andris Gobiņš un LU asociētais profesors Daunis Auers. Telefonintervijā Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka.

Armēnija un Krievija

Kopš pāris dienām Armēnijai ir jauns premjerministrs – bijušais opozicionārs Nikols Pašinjans ieņēma šo amatu pēc tam, kad ilgstoši un arvien pieaugoši masu protesti piespieda piekāpties valsts parlamentu. Tikām protesti pavadījuši arī pirmdien notikušo Krievijas prezidenta Vladimira Putina inaugurācijas ceremoniju. Telefonintervijā kinorežisors, dzimis Armēnijā, Aiks Karapetjans.

 

.

ASV prezidents Donalds Tramps otrdien paziņoja, ka ASV izstāsies no 2015.gadā noslēgtā Irānas kodollīguma. Krievijas jaunais - vecais prezidents un protesti. Armēnijas jaunais, protestu atnestais, premjers. Eiropas kopiena, ES, eiroskepticisms.

Tautu pašnoteikšanās tiesības

Starptautiskajā politikā tautu pašnoteikšanās tiesību princips aktualizējās Pirmā pasaule kara noslēgumā. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Vudro Vilsons, 1918. gada 8. janvārī uzrunādams ASV kongresmeņus, nāca klajā ar saviem „14 punktiem” – scenāriju pēc iespējas līdzsvarotai un taisnīgai kara izbeigšanai. Viens no principiem, kas iedīglī ietverts Vilsona „Punktos”, bet turpmākajā miera procesā un Tautu Savienības veidošanā guva arvien plašāku attīstību, ir nāciju pašnoteikšanās tiesību respektēšana. Tā iedzīvināšana nesaraujami saistīta ar trīs lielo Eiropas austrumdaļas impēriju – Krievijas, Austroungārijas un Osmaņu impērijas – sabrukumu un jaunu nacionālu valstu veidošanās procesu šais teritorijās. Eiropā laiks pēc Pirmā pasaules kara bija nāciju pašnoteikšanās tiesību „zelta laikmets”, kad iedzīvotāju etniskā piederība bija noteicošais pamats valstu tapšanai un robežu novilkšanai. Savukārt pēc Otrā pasaules kara šis process turpinājās ar Eiropas valstu kādreizējo koloniālo valdījumu suverenizāciju. Tajā pat laikā notika arī pretēja rakstura procesi, kas pamatā saistījās ar 20. gs. totalitāro režīmu – boļševistiskās Padomju Savienības, nacistiskās Vācijas, fašistiskās Itālijas – impēriju atjaunošanas projektiem, brutāli ignorējot nāciju pašnoteikšanās tiesības vai ar tām manipulējot.

Starptautiskās politikas prakse pagājušajos simt gados ir pierādījusi, ka nāciju pašnoteikšanās tiesību princips ir fundamentāli svarīgs, ciktāl nacionālā piederība lielāko tiesu ir neatņemama indivīda identitātes daļa. Tomēr šai gadsimtā arī atklājies, cik sarežģīta mēdz būt šī procesa īstenošana starptautiskās politikas praksē.

Sarunā piedalās: APPC izpilddirektors Andis Kudors, LĀI pētniece Elizabete Vizgunova un publicists Otto Ozols.

ASV muitas tarifi

Marta sākumā Baltais nams paziņoja par plāniem piemērot ievedmuitu tēraudam un alumīnijam. Toreiz prezidents Tramps uzsvēra, ka daudzus gadus no ārvalstīm tiek ievestas un pārdotas preces par dempinga cenu. Tas graujot vietējo uzņēmumu konkurētspēju un samazina darba vietu skaitu. Līdz šim panāktas principālas vienošanās ar Argentīnu, Austrāliju un Brazīliju, bet ar Dienvidkoreju tāda jau provizoriski noslēgta. Proti, Dienvidkoreja tiks atbrīvota no tarifiem uz nenoteiktu laiku apmaiņām pret tērauda eksporta samazināšanu uz ASV par aptuveni 30%. Savukārt, vēl mēnesi Eiropas Savienībai, Meksikai un Kanādai nepiemēros paaugstinātos tarifus...Eiropas Komisija norādījusi, ka šāds solis (un vispār šie tarifi) nav atbalstāmi, jo palielina neskaidrību tirgū. Situāciju komentē SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Finansējums Krievijas bruņotajiem spēkiem

Pirmo reizi kopš ekonomiskās krīzes 1998.gadā, Krievija ir samazinājusi finansējumu bruņotajiem spēkiem. Kopš Putina nākšanas pie varas, militārie izdevumi Krievijā pakāpeniski pieauga un pagājušajā gadā tie bija 4.3% no IKP,  bet Kremļa plāns paredz tos piecu gadu laikā samazināt līdz 3% atzīmei. Optimistiskākajā scenārijā to varētu sasniegt iesaldējot militārajai jomai paredzēto summu un samazinājumu panākt ar ekonomisko izaugsmi. Taču izaugsmi Krievijai tuvākajos gados sola gausu un IKP diez vai pieaugs vairāk nekā par 2% gadā. Daudz reālāka ir iespēja, ka to panāks ar drastisku budžeta samazinājumu.To vērtē Krievijas Latviešu Kongresa (KLK) priekšsēde Lauma Vlasova.

Par notikumiem pasaulē: tautu pašnoteikšanās tiesības, norises ASV un Krievijā.

Izmirstošā Eiropa?

Vēstures gaitā Eiropas iedzīvotāju skaits samērā ilgi saglabājis pārējai pasaulei līdzīgu dinamiku, pakāpeniski pieaugot, piedzīvojot atsevišķus krituma periodus, bet paliekot vidēji 15% robežās no pasaules kopējā iedzīvotāju skaita. Nozīmīgākas svārstības šai proporcionālajā ainā vērojamas aptuveni pēdējos piecsimt gados. Līdz ar jauno laiku sākumu tehnoloģiju un sociālo procesu attīstība izraisīja proporcionāli straujāku iedzīvotāju skaita pieaugumu tieši Eiropā, kas sevišķi pamanāms uz pārējās pasaules fona kļuva 19. gadsimtā. Pirms simt gadiem eiropieši veidoja apmēram 28% no planētas iedzīvotāju kopskaita, bet kopā ar Eiropas izcelsmes iedzīvotājiem citās pasaules daļās noteikti pārsniedza trešdaļu. Laikā starp 19. un 20. gs. vidu tieši Eiropa bija lielākais migrācijas resurss pasaulē, šais laikā šķiroties vismaz no 50 miljoniem iedzīvotāju un nodrošinot nozīmīgu iedzīvotāju skaita pieaugumu tādos kontinentos kā Ziemeļamerika un Austrālija. Taču 20. gadsimtā divi postoši pasaules kari un vispārējā dzimstības samazināšanās tendence sociālo un kultūras procesu ietekmē strauji mainīja iepriekšējo gadsimtu tendences. Iedzīvotāju skaits Eiropā zaudēja līdzšinējo pieauguma tempu, kamēr vairākas citas pasaules daļās tas sāka augt straujāk. Sarunā piedalās demogrāfs Ilmārs Mežs, RTU profesors Agris Ņikitenko un žurnālists Aivars Ozoliņš.

Attīstība Armēnijā

Pēdējās nedēļas notikumi Armēnijā iezīmējušies ar strauju un daudziem negaidītu attīstību, un komentētājiem daudzviet pasaulē likuši tos jau pievienot postpadomju telpas „krāsaino” revolūciju reģistram. Ja pagājušās nedēļas vidū šķita, ka bijušajam prezidentam un jaunizceptajam premjeram Seržam Sargsjanam ar parlamenta vairākuma un prezidenta Armena Sarkisjana atbalstu izdosies saglabāt varas pozīcijas par spīti masu protestiem, tad pirmdiena atnesa ziņas, ka premjers Sargsjans atkāpies no amata. Opozīcija svinēja uzvaru, taču pēc pāris dienām sarunas starp pozīciju un opozīciju par jaunās valdības izveidi nonāca strupceļā un ielas atkal piepildījās protestētājiem. Nu jau viņu prasības saistās ar ārkārtas parlamenta vēlēšanām.

Koreju dialogs

Kad pirms nepilniem 65 gadiem noslēdzās Korejas karš, starp abām karojušajām pusēm tika noslēgts tikai pamiera līgums, un teorētiski Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja joprojām ir karastāvoklī. Arī praktiski Korejas pussala ir viens no militarizētākajiem planētas reģioniem ar augstu konflikta potenciālu. Tāpēc paziņojumi pirms rītdien gaidāmās Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna un Dienvidkorejas prezidenta Muna Džeina tikšanās, ka sarunās varētu apspriest mierlīguma noslēgšanu, izraisījuši dzīvu starptautisku interesi. Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieka, politologa Māra Andžāna vērtējums..

Par notikumiem pasaulē: iedzīvotāji Eiropā, notikumu attīstība Armēnijā un iespējamās Koreju sarunas.

Eiropas diktatori, autoritārie līderi un hibrīdrežīmi - Azerbaidžāna, Baltkrievija, Ungārija, Polija...

Gandrīz visām tām nācijām, kuras uzsāka neatkarīgu attīstību pēc padomju sistēmas sabrukuma, demokrātijas pieredze bija neliela. Piemēram, Latvijai un Igaunijai tie bija apmēram 15 gadi starpkaru periodā, Lietuvai un Polijai – vēl mazāk. Tāpēc var šķist pat pārsteidzoši, cik tieši šī kaut nelielā pieredze tomēr reproducējusies attiecīgo valstu šībrīža politiskajā attīstībā. Visas tās Austrumeiropas nācijas, kurās demokrātija ilgāku vai īsāku laiku pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, arī šobrīd ir demokrātiskas. Arī Polijā un Ungārijā, kur pie varas esošie politiskie spēki pēdējos gados manipulējuši ar medijiem, tiesu varu, citām sabiedriskām institūcijām, demokrātijas pamatprincipi joprojām ir spēkā.

Citādi tas ir ar vairumu valstu, kuras laikā pēc Krievijas impērijas sabrukuma piedzīvoja vien salīdzinoši īsus suverena valstiskuma periodus vai netika tālāk par valstiskuma izveides mēģinājumiem. Sarunā piedalās žurnālists Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Vidzemes augstskolas rektors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš.

Notikumi Armēnijā

Teju neviena varas maiņa Armēnijā kopš 1991. gadā nav iztikusi bez protestiem un apsūdzībām par rezultātu nelikumīgu ietekmēšanu. Regulārus opozīcijas protestus pēdējos gados izpelnījies arī Seržs Sargsjans – kopš 2008. gada Armēnijas prezidents, bet kopš aizvakardienas parlamenta balsojuma – premjerministrs. Eiroparlamenta deputāta Arta Pabrika situācijas vērtējums.

Kuba

„Kastro ēras beigas” – tādi virsraksti lasāmi medijos vakar notikušā Kubas Nacionālās asamblejas balsojuma sakarā. Patiešām – pirmo reizi kopš 1959. gada Karību komunisma citadeles oficiālā līdera uzvārds vairs nav Kastro.

Eiropas diktatori, autoritārie līderi un hibrīdrežīmi- Azerbaidžāna, Baltkrievija, Ungārija, Polija...  Notikumi Armēnijā un vēlēšanu rezultāti Kubā.

Kolektīvās drošības organizācijas

Pirms simts gadiem, kad noslēgumam tuvojās Pirmais pasaules karš, vispāratzīta bija doma par līdzīga postoša konflikta nepieļaujamību nākotnē. Uz šiem idejiskajiem pamatiem 1920. gadā tapa Tautu Savienība, kurā iesaistījās vairums tābrīža pasaules neatkarīgo valstu. Tomēr pierādījās, ka kolektīvās drošības principi bieži tiek atbīdīti otrajā plānā, ja tie nonāk pretrunā ar konkrētās valsts ārpolitiskajām prioritātēm. Tautu Savienība izrādījās nespējīga efektīvi pretdarboties vairākām lokālām agresijām un, galu galā, novērst Otrā pasaules kara katastrofu. Pēc šī kara Tautu Savienība netika atjaunota, bet tās vietā 1945. gadā izveidota jauna – Apvienoto Nāciju Organizācija.

Pēckara Eiropā tapa arī organizācija, kuras ideju jau kara laikā bija lolojis britu līderis Vinstons Čērčils. Eiropas Padomei bija jāiemieso brīvo Eiropu vienojošie principi – cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums. Organizācijas tapšanas brīdī 1949. gadā tajā piedalījās vien desmit Eiropas demokrātijas; daudzas valstis pievienojās vēlāk, kad autoritārus vai totalitārus režīmus tajās bija nomainījušas demokrātijas. Nostiprinoties Eiropas Savienībai, daļa Eiropas Padomes darbības virzienu pārgāja šīs daudz ciešāk integrētās valstu struktūras ziņā, taču Eiropas Padome, kurā tagad piedalās visas Eiropas valstis, izņemot Baltkrieviju, joprojām saglabā savu prioritāti cilvēktiesību un brīvību ievērošanas jomā. Sarunā piedalās: Rīgas Stradiņu universitātes docents un Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Stradiņu universitātes Starptautisko attiecību 3. kursa students Toms Ģigulis.

Eskalācija Sīrijā

Ziņas par ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijas pilsoņkarā no valdošā režīma puses pirmoreiz parādījās 2012. gada pēdējos mēnešos. Jau tobrīd NATO valstis apsvēra militāra trieciena iespēju Asada režīmam, taču tobrīd procesā iesaistījās Krievija, uzņemoties garantēt Sīrijas armijas ķīmiskā arsenāla likvidēšanu. Tomēr ziņojumi par ķīmiskiem uzbrukumiem turpinājuši pienākt arī nākamajos gados. Notikumus Sīrijā vērtē Latvijas vēstnieks ANO un pastāvīgais pārstāvis Jānis Mažeiks.

Savienoto Valstu un Ķīnas ekonomiskā pretstāve

Protekcionisms, sargājot Savienoto Valstu iekšējo tirgu ar ievedmuitu palīdzību, ir pašreizējā prezidenta Donalda Trampa ekonomiskās politikas stūrakmens, deklarēts jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Nu tas guvis īstenojumu un draud izvērsties ievedmuitas tarifu karā ar otru spēcīgāko planētas ekonomiku – Ķīnu. Ierakstā dzirdēsit vieszinātnieku Ķīnā - Aldi Buli no Dongbejas finanšu un ekonomikas universitātes.

Kolektīvās drošības organizācijas pasaulē un Eiropā, situācijas eskalācija Sīrījā un ASV un Ķīnas ekonomiskā pretstāve.