Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas pedagogi vēstulē valsts augstākajām amatpersonām norādījuši uz rupjām kļūdām projekta "Skola 2030" izstrādē un lūguši apturēt tā realizāciju matemātikas apguvē, atzīstot, ka projekts ir kļūda. Kāds ir citu matemātikas skolotāju viedoklis par šī mācību priekšmeta mācīšanu šobrīd un vai matemātika vairs nav īsta matemātika, Ģimenes studijā vērtē Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas matemātikas skolotāja Dace Andžāne, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes lektors Gatis Lāma, kurš arī pats strādājis par matemātikas skolotāju, un privātās vidusskolas "Patnis" matemātikas un fizikas skolotājs Aleksandrs Vorobjovs.

Atgādinājumi par to, cik būtiskas ir labas matemātikas zināšanas pat tad, ja darba dzīve netiek saistīta ar eksakto zināšanu padziļinātu apguvi, skan aizvien biežāk Arī cik ļoti darba tirgus gaida speciālistus, kuri izvēlējušies apgūt kādu no Stem jomām. Tomēr centralizēto eksāmenu rezultāti parāda, ka matemātikā gadu no gada ir vissliktākie rezultāti.

Piemēram, pērn 9. klases beidzēju vidējais vērtējums matemātikā bija 51%, turklāt matemātikas eksāmenā bija arī vislielākais izkritušo skaits, proti, 826 skolēni. Savukārt vidusskolas absolventi šajā mācību priekšmetā aizvadītajā mācību gadā vidēji ieguva vērtējumu 35%, bet nepieciešamo 10% vērtējumu neieguva vairāk nekā 8% skolēnu.

Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolotāji uzskata, ka tā vairs nevar turpināties, tāpēc rakstījuši vēstuli valsts augstākajām amatpersonām, uzsverot, "šobrīd tiek veikta mērķtiecīga matemātikas izglītības līmeņa degradācija un graušana un pašreiz ir izveidots izglītības programmu saturs, kurš labākajā gadījumā veido viduvēju skolēnu masu, tāpēc projekta "Skola 2030" radītās kļūdas nav jālabo, bet jāatzīst, ka projekts ir neveiksmīgs, jāizmet un jāatgriežas pie iepriekšējiem mācību līdzekļiem ar izstrādātu, pārbaudītu metodiku matemātikas apguvē". Vai šim apgalvojumam piekrīt arī citi matemātikas skolotāji un vai tiešām matemātika, kuru pašreiz māca skolās, vairs nav īsta matemātika?

Privāto un pašvaldības dārziņu nākotne: vai pašvaldībai vajadzētu būvēt jaunus bērnudārzus, vai arī veicināt sadarbību ar privātajām pirmsskolas izglītības iestādēm? Ko vispār šobrīd nozīmē laba pirmsskola un vai mēs to saviem bērniem varam nodrošināt? Ģimenes studijā diskutē Latvijas privāto pirmsskolu biedrības pārstāvis, privātās pirmsskolas izglītības iestādes "Bebe.lv" valdes loceklis Juris Stikāns, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes vadītājs Ivars Balamovskis un Rīgas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādes "Dzīpariņš" vadītāja Annija Vilde.

Ierakstā uzklausām Izglītības kvalitātes dienesta pārstāvi Maksimu Platonovu.

Latvija ar katru gadu aizvien sarūk dzimstības rādītāji, nevienam tas nav nekāds pārsteigums. Diemžēl par iepriekšējo gadu jau esam sasnieguši šajā ziņā jaunu antirekordu - jaundzimušo esot mazāk nekā 15000. Tāpēc pēdējā laikā tieši plašsaziņas līdzekļos aizvien biežāk lasām vai dzirdam virsrakstus un diskusijas par to, kā  demogrāfiskā situācija ietekmē izglītības nozari un kā tas varētu vēl nākotnē viss izskatīties. 

Ģimenes studijā padziļināti lūkojam tādu, varētu teikt, gadiem nokaitētu situāciju ar pirmsskolas izglītības iestāžu pieejamību galvaspilsētā. Tā tas ilgstoši ir bijis. Kādas šobrīd ir rindas uz vietām bērnudārzos Rīgā? Vai var teikt, ka problēma ir atrisināta vai atrisinājusies pati no sevis? Varbūt pateicoties tam, ka samazinās bērnu skaits, vai arī palielināts pirmsskolu skaits, uzcelti jauni dārziņi, atvērtas papildu grupas jau esošajos?  Un kā situācija ar pirmsskolu pieejamību varētu attīstīties arī nākamajos gados, kad izglītojamo skaits, kā saprotams, vēl kritīsies?

Ģimenes studija dodas ciemos pie Praškeviču ģimenes. Jana un viņas puikas – 11 gadus vecie Toms un Edžus dzīvo Gulbenē. Abi ir bērni ar īpašām vajadzībām un Jana viņus audzina viena. Tā kā puišiem ik dienas gan jāmācās, gan jāstiprina sava veselība, Jana stāsta, ka viņas laiks ir agrie rīti, kad tiek noskrieti 5-7 km un tagad arī dziedāšana korī. Bet tieši sports ir tas, kas pašai ļauj pārvarēt dzīves grūtos brīžus un puišiem sports ir ceļš uz patstāvīgu dzīvi nākotnē, kad viņi būs jau pieauguši.

Tāpēc nav pārsteigums, ka svinīgajā Trīs Zvaigžņu balvas ceremonijā, kad tika godināti aizvadītā gada sporta dzīves izcilnieki - sportisti, komandas, treneri, federācijas un citi ar sportu saistītie, arī Praškeviču ģimene izpelnījās balvu kā Gada ģimene sportā. Tās piešķīrēji uzsvēra – dzīves ceļā liktajiem izaicinājumiem mamma Jana Praškeviča pretī stājas ar paceltu galvu un pierāda to, ka sports tik tiešām ir spēka avots.

Abi brāļi mācās 5. klasē, un raksturojot ģimenes ikdienu, mamma Jana stāsta, ka no rīta ir jāpalīdz puikām saģērbties, it sevišķi Edžum, kuram ir ortozes. Toms ir  patstāvīgāks. Viņi visi kopā dodas uz skolu. Stundu laikā viņa ir brīvāka un var veltīt kādu mirkli sev vai tikt galā ar darba pienākumiem, viņa ir lietvede kādā uzņēmumā.

Ieplānot laiku sev gan nav iespējams, uz to nevajag cerēt. Jana stāsta, kad jūt, ka sāk pavisam gurt, sarunā mammu palīgā, aizbrauc kaut kur atpūsties.

Ikdiena ir ļoti dažāda, parasti ir skola, tad dažādas nodarbības - baseins, fizioterapija, vingrošana, mājās vēl jāizmācās un tad atliek nedaudz brīva laika. Tas ir dienās, kad lietvedes dzīvo mājās Gulbenē, kad nav rehabilitācijas kursi medicīnas iestādē.

Mamma atzīst, ka strīdi ir tikai mājās un varbūt reizi vai divas nedēļā, bet tas var būt no tā, ka visu laiku ir režīms un puikas ir nodarbināti, kad atgriežas mājās, viņi grib atpūsties, bet katrs pa savam. Parasti viņa ļauj arī pašiem savu kašķi atrisināt.

Dvīņi ir dzimuši priekšlaicīgi, un Jana atzīst, ka nav viegli runāt par visām veselības problēmām, kas bijušas. Viņa neslēpj, ka situācija bijusi smaga un brīžam ārsti pat nav devuši cerības. Pēc pirmajiem mēnešiem slimnīcā daudz bijis jāstrādā pašiem ar  bērniem. Un arī visus šos 11 gadus viņiem bijusi vajadzīga i rehabilitācija vai mediķu atbalsts.

"Viss ir pakārtots viņiem," atzīst mamma Jana. "Lielākiem augot, paliek grūtāk skolas dēļ. Skolā vieglāk nepaliek. Apvienot visu ar terapijām, nodarbībām, vēl arī mājās jāvingro."

Visam, ko darījuši, ir vajadzīga liela plānošana un radoša pieeja.

"Nevaru atbildēt, vai esmu pieņēmusi, vai nē. Ir tā, kā ir un, domājot par to, pieņemt vai nepieņemt, tas tikai bremzēs. Mums ir jāiet uz priekšu, ir jādzīvo šodienā, ir jādara tas, ko mums nozīmē. Sapņot par to, kā būtu, ja būtu, nav nozīmes. Tas var tikai sāpināt. Vairāk vai mazāk, ātrāk vai lēnāk nonāksim pie rezultāta, uz ko ejam," vērtē Jana.

Viņas mērķis ir, lai puiši varētu dzīvot neatkarīgu dzīvi. Lai mammai būtu laiks sev. Šobrīd viss ir pakārtots viņiem. Šobrīd jau puiši var palikt vieni uz dažām stundām, piemēram, kamēr mamma dodas uz kora mēģinājumiem vakaros.

Tikmēr puikas bieži izmanto laiku datorspēlēm. Mamma bilst, ka cenšas neļaut, jo tas ietekmē dēļus emocionāli, viņi kļūst ļoti nervozi, it sevišķi Toms, ja zaudē.

Jana dēlus audzina viena, jo tētis aizgājis bojā nelaimes gadījumā, kad puikām bija pieci gadi. Viņa neslēpj, ka pie zaudējuma nav pieradusi, bet ir tik daudz visā kā, ko darīt, nav laika domāt. Tikko sāc domāt, viss atkal sabrūk.

„Mūsu dzīve saliekas, katra diena, katra minūte saliekas tā, ka nav laika domāt par to, kā būtu, ja būtu, vai arī par to, kas bijis un vairs nav. Ir laiks domāt tikai par to, kas tajā brīdī jāizdara,” bilst Jana

Ikdienā cenšas pati ar visu tikt galā, bet kad ir kāda ārkārtas situācija, kad vajadzīga palīdzībā, šķiet, ka var paļauties uz jebkuru.

„Man ikdienā ir apkārt tik daudz labu cilvēku, kas ir gatavi palīdzēt, pat sveši. Es nevienu mirkli neesmu jutusies viena vai pamesta, ka nebūs, kas palīdzētu,” atzīst Jana.

Sportošana visu triju dzīvē ienākusi pakāpeniski. Tagad Praškeviči piedalās "Stirnu buka" skrējienos, "Rimi" maratonā, arī slēpo.

Pirmās romantiskās attiecības pusaudža vai jaunieša dzīvē. Vai vecākiem tām jāpievērš uzmanība un kas jāņem vērā. Kā komunicēt ar bērnu par seksuālās veselības jautājumiem, vaicājam speciālistiem Ģimenes studijā. Sarunājas bērnu un pusaudžu ginekoloģe, dzemdību speciāliste Bērnu kliniskajā universitātes slimnīcā un Rīgas Dzemdību namā Laura Lūse, organizācijas "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle un klīniskais psihologs, Pusaudžu resursu centra programmu virsvadītājs Emīls Ūdris.

Runājam par bērniem un mājdzīvniekiem un mājdzīvnieka lomu ģimenē. Kad pakļauties bērna kvēlajai vēlmei - gribu sunīti, gribu kaķīti vai citu mājas mīluli. Kā dalīt atbildību un rūpes, ko dzīvnieka klātbūtne mājās sniedz bērnam un ka darbojas kanisterapija? Ģimenes studijā sarunājas kinoloģe Laine Kupča un Juglas dzīvnieku patversmes "Labās mājas" vadītāja Astrīda Kārkliņa.

Uzklausām arī kādas mammas stāstu par to, kā ģimenē ir ienākuši suņi un kā viens no viņiem grūtā brīdī arī palīdzējis ģimenes pusaudzim atgūt dzīvesprieku.

Tagad Bērnu slimnīcā mazajiem pacientiem atveseļoties palīdzēs kanisterapijas speciālisti un apmācīti suņi. Jau pagājušajā gadā Bērnu slimnīcā pilotprojekta veidā tika uzsāktas kanisterapijas nodarbības mazajiem pacientiem. Kanisterapija Latvijā ir zināma vairākus gadus, bet 2024. gadā tā pirmo reizi oficiāli ienāk slimnīcā. Suņi pie Bērnu slimnīcas pacientiem nāks visu gadu,

Par kanisterapijas izmantošanu slimnīcā ierakstā uzklausām Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas projektu vadītāju Ričardu Pavlovski.

Ģimenes studija arī uzprasījās ciemos Bērnu slimnīcā būt klāt kādas mazas meitenes kanisterapijas sesijā. Mazās Billes palātā kopā ar Monu un Stellu strādā Austra Dzimtā-Zemīte.

Pamatīga slodze skolā un vēl ārpusstundu aktivitātes var veicināt arī izdegšanu. Kā izdegšana izpaužas bērnam vai pusaudzim un vai tā atšķiras no vienkārša ziemas noguruma? Kā palīdzēt savām atvasēm izdzīvot gada tumšo laiku un vīrusu sezonu, vaicājam speciālistiem Ģimenes studijā. Analizē klīniskā un veselības psiholoģe Aija Krišjāne un pamatskolas "Rīdze" medmāsa, sertificēta ārsta palīdze Iveta Ivančika.

Ierakstā uzklausām Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārsti, pediatri Allu Silovu.

Bieži vecāki sarunu grupās internetā diskutē par bērnu slimošanu, publicē analīžu rezultātus un pat attēlus ar slimības izpausmēm, kam seko jautājumi - kā ārstēties? Pieredzes apmaiņa ir vērtīga, tomēr kādos gadījumos nevajadzētu nodarboties ar sava bērna veselības pašdiagnostiku un pašārstēšanos, skaidrojam Ģimenes studijā. Analizē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, pediatre Alla Silova un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents, ģimenes ārsts Ainis Dzalbs.

Auzarēju-Auzeru ģimenē aug trīs bērni un visi mammas uzraudzībā un vadībā mācās mājmācībā. Tētis Kaspars pats uzcēlis māju, kurā ģimene mitinās, bet mammas Elīnas aizraušanās ir Montesorri mācību materiālu gatavošana. Gadu gaitā to kļuvis tik daudz, ka tētim pienācis pasūtījums izbūvēt telpas, kur visu izvietot. Rezultātā tapusi, iespējams, lielākā privātā Montesorri skola Latvijā. Pagaidām gan tajā mācās tikai viņu pašu bērni. Kāpēc tāda izvēle, kas pieskaitāms pie ieguvumiem un ko šāds dzīves modelis no prasa ikdienā? 

Kaspars strādā ar informācijas tehnoloģijām saistītā jomā. Elīna ir mājmācības mamma, mājskolotāja saviem trim bērniem, lai no piepildītās un bērniem veltītās ikdienas atpūstos, vajag savu hobiju, ilgus gadus tā ir Montesorri materiālu gatavošana

Ģimenē aug Henrijs, Robins un Līna. Abiem puikām diena ir piepildīta ar mācībām, treniņiem un dažādiem pulciņiem.

Lūgti nosaukt lietas, kas raksturo ģimeni, Kaspars min, ka abiem vecākiem patīk pašiem kaut radīt savām rokām, to arī bērni redz.

Kaspars nesen bijis līdz jaunākajam dēlam uz automodelisma pulciņa nodarbību, kur aizdomājies, ka varbūt ir slikti vecāki, jo nepērk mašīnītes bērniem. Bet tajā pašā laikā tas ļauj viņiem pašiem būvēt. Tāpēc vecāki mēģina nodrošināt vidi, lai var darīt paši. Tētis ir gatavs nopirkt instrumentu, bet ne gatavu mašīnīti.

Mājās nav arī televizora un tas dod laiku bērniem domāt un darboties. Nav jau tā, ka bērniem ir liegts ekrāns, bet internetu izmanto, lai lietderīgi pavadītu laiku, iepazītu kaut ko, ko paši pēc tam var būvēt vai veidot.

Vecāki skaidro bērniem, kāpēc nevajadzētu spēlēt dažādas spēlītes un stāstus pamato arī ar psihologu atziņām.

"Darboties - tas mūs raksturo tik spēcīgi, ka citam varbūt laika neatliek," uzskata Elīna. Vēl viņa min, ka ir aktīva ģimene, labprāt pavada laiku ārā kopā ar bērniem. Arī vecāki uz randiņiem dodas dabā.

Viens no iemesliem, kādēļ bērniem izvēlējušies mājmācību, bijušas vecākā dēla veselības problēmas. Elīna aizrāvusies ar Montesorri, to arī studējusi, un kad puikam bija jāuzsāk skolas gaitas, arī finansiālais aspekts bijis noteicošais par labu mājmācībai, nevis mācībām skolā, kur izmanto Montesori metodi.

Elīna atzīst, ka Montesorri metodi apgūt nav grūti, bet tam ir jāpatīk, jo ir nepieciešami daudz materiālu, ja tos nepatīk pašam gatavot, tas ir ļoti dārgi. Elīnai vismaz puse materiālu ir pašu gatavota.

Šā gada sākumā pastrādātie noziegumi Rēzeknē, kur trīs pusaudži nogalināja divus vīriešus, bet vienu ievainoja, un Jūrmalā, kur pusaudzis uz ielas nodūra vienaudzi, ir atsevišķi kliedzoši gadījumi, tā janvāra vidū intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta Panorāma" norādīja Valsts policijas priekšnieks Armands Armands Ruks. Vienlaikus viņš piebilda - šie gadījumi ir signāls, ka ir jāstrādā ar bērniem, kam ir uzvedības traucējumi un kuri neaug labvēlīgā vidē.

Ģimene studijā meklējam atbildes uz jautājumu, kā speciālisti šobrīd strādā ar jauniešiem, kuri pārkāpj likumu un jau ir policijas redzeslokā šobrīd, kad valstī nav neviena sociālās korekcijas iestādes. Diskutē Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Anda Smiltēna, Valsts Probācijas dienesta vadītājs Imants Jurevičius, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme, Jūrmalas sociālo pakalpojumu centra "Kauguri" vadītāja Sarmīte Grope un Jūrmalas Labklājības pārvaldes vadītāja Laima Grobiņa.

Psihologi atgādina, ka viens no galvenajiem bērnu audzināšanas mērķiem ir izaudzināt bērnus, kas varēs valdīt par savām emocijām, lai veiksmīgi iejustos sabiedrībā un vēlāk arī spētu veiksmīgi audzināt savus bērnus. Kā to vislabāk izdarīt? Speciālistu ieteikumi Ģimenes studijā. Diskutē ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģe Dace Čible, centra "Dardedze" psiholoģe Madara Grandāne un Saldus sociālā dienesta daudzfunkcionālā centra "Jumis" sociālā pedagoģe Anita Hļevicka.