Jāņa un Leldes Liepiņu ģimenē aug divas meitas ar mazu vecumu starpību, tādēļ viņu ikdiena ir ļoti dinamiska. Abi vecāki strādā, pie tam Leldei savu pagaidām pusslodzes darbu izdodas savienot gan ar bērnu audzināšanu, gan mācībām kādā jomā, kas nepavisam nav saistīta ar viņas līdzšinējo izglītību vai profesiju – stjuarte.

Visbiežāk sanāk, ka tad, kad tētim ir brīvdienas, tad jāstrādā mammai, un otrādi. Nereti viņu plānus ietekmē vēl arī abu bērnudarznieču slimošana. Par spīti tam Liepiņi paši vērtē, ka ģimenes ikdienu izdodas līdzsvarot un, piemēram, visiem četriem doties pat kādā garākā ceļojumā. Tā pagājušajā gadā, Madlēnai un Adelei vēl tikai pusotru un trīs gadus vecām esot, viņi mēnesi ar mugursomām plecos pavadījuši Āzijā. Arī Leldes un Jāņa iepazīšanās stāsts atgādina romantiskas filmas scenāriju.

Lai arī meitām ir neliela vecuma starpība, bet abas ir atšķirīgas, atzīst Lelde, vecāka meita Adele ir mierīga, bet mazā māsa Madlēna ir "spridzeklītis".

Lai dzīvotu tik dinamiski, Liepiņiem palīdz arī omes un opji, bet Lelde arī vērtē, ja dari to, kas patīk, viss ir viegli.

Lelde ar entuziasmu stāsta, kā pēc lidojumiem ir ieguvusi enerģiju, ko dot savējiem. Un kāds brīnums, ka arī abi iepazinušies lidmašīnā. Jānis saka, ka pēc lidojuma izlēmis uzrunāt stjuarti, kura šķitusi simpātiska. Lelde stāsta, ka viņa uzreiz pamanījusi īpaši smaidīgo pasažieri, kuram pasniegusi kapučino "ar kaudzīti", bet kolēģe piebildusi - ar mīlestību. 

Lelde smej, ka pasažieriem ir dažādi paņēmieni, kā viņi mēģina iepazīties, viens no tipiskākajiem - viņi kāpj pēdējie ārā no lidmašīnas...

Vai ārpusskolas aktivitātes mūzikā, mākslā vai sportā, vai arī darbošanās kādā nevalstiskā organizācijā var palīdzēt pusaudzim izaugt veselam un darbīgam, neiekrītot atkarību vai bezmērķīga laika pavadīšanas gūstā, diskutējam Ģimenes studijā, gaidot sabiedrisko mediju labdarības maratonu "Dod pieci!". Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes profesore, psiholoģe Baiba Martinsone, „Ghetto Games” aizsācējs Raimonds Elbakjans, Vidzemes novada pārvaldes Jaunsardzes instruktors Gatis Ceriņš un grafiti mākslinieks Matīss Maksimovs.

Ventspils zinātnes centram "Vizium", nesen atvērtajam zinātkāres centram "Futurimo" Rīgā un šoruden darbu sākušajam Kosmosa izziņas centram Cēsīs viens mērķis - izglītot un ieinteresēt bērnus un jauniešus par STEM jomu - zinātni, tehnoloģijām, inženierzinātni un matemātiku. Vai tas izdodas un vai šie centri varētu kļūt par centriem, kur skolēni iegriežas regulāri,  kur notiek citādas mācību stundas gan skolēniem, gan arī pedagogiem? Un vai sasniegt šo mērķi varētu palīdzēt arī "Skolas soma" ar savu finansējumu?

Ģimenes studijā diskutē programmas Latvijas skolas soma vadītāja Aija Tūna, Rīgas 34. vidusskolas ķīmijas un dabaszinību skolotāja, Rīgas Stradiņa universitātes medicīniskās ķīmijas docētāja Karina Kalerija Kostrjukova, Ventspils digitālā centra "Vizium" vadītāja Elīna Kroņkalne. Ierakstā uzklausām Cēsu kosmosa izziņas centra vadītāju Miku Dzeni, kā arī fizikas skolotāju Lauri Freimani.

Gaidot sabiedrisko mediju labdarības maratonu "Dod pieci", runāsim par pusaudžu vecumu, lai izprastu, kādas ir šī vecuma posma īpatnības un kāpēc tieši pusaudži visbiežāk nonāk problēmbērnu statusā? Ģimenes studijā diskutē Pusaudžu resursu centra sadarbības projektu vadītāja, dialektiski biheiviorālās terapijas speciāliste Romija Krēziņa un attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes profesore Anika Miltuze.

Vai un kāpēc pusaudžu vecums ir sarežģītākais vecums cilvēka dzīvē?

"Domāju, ka tas ir izaicinošs laiks. Nezinu, vai tas ir grūtākais laiks. Man liekas, mums katram dzīves gājumā ir savi grūtākie laiki un grūtākie posmi," vērtē Romija Krēziņa. "Daudzi pusaudža gadus atceras ar labu un pozitīvu sajūtu."

Viņa atzīst, ka viennozīmīgi negribētu piekrist uzskatam, ka pusaudža vecums ir sarežģītākais cilvēka dzīvē.

Anika Miltuze domā līdzīgi.

"Nevar teikt, ka ir visgrūtākais, jo katrā vecuma posmā var atrast gan savu grūtumu, gan pozitīvismu. Jā, izaicinājumu pilns laiks, gan pašiem pusaudžiem, gan vecākiem," uzskata Anika Miltuze.

Ja bērns daudz slimo, nereti vecāki izskata iespēju operēt kakla vai aizdegunes mandeles. Kā rīkoties un uztvert situāciju, ja atvasei nepieciešama mandeļu operācija? Kādas ir jaunākās atziņas par mandeļu nozīmi cilvēka organismā un pie kādiem nosacījumiem no tām jāatbrīvojas, Ģimenes studijā skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ortolaringologs Kristaps Dambergs un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatre Sanita Mitenberga. Ierakstos uzklausām vecāku pieredzes stāstus.

Kas izraisa pēcdzemdību depresiju sievietei un kā atpazīt tās aizmetņus? Kas jāzina tuviniekiem un kādas palīdzības iespējas ir pieejamas, Ģimenes studijā vērtē psihiatrs, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs Elmārs Rancāns, Veselības centru apvienības Ginekoloģijas dienesta vadītāja, RSU pasniedzēja Karlīna Elksne un PEP mamma Elīna Kļaviņa.

Notikušais ar jauno māmiņu Annu, kas kopā ar mazuli novembra sākumā pazuda un zīdainītis pēcāk tika atrasts miris, liek arī mums kā sabiedrībai saausīties un pievērst uzmanību tam, kas ir pēcdzemdību depresija. Cik tā ir reāla parādība un kā aptvert, ka vieglākā vai smagākā formā no pēcdzemdību depresijas cieš konkrēts skaits sieviešu? Daudz stāstu un pieredžu pēc notikušā uzvirmoja arī sociālajos tīklos. Cilvēki, it kā jūtot līdzi notikušajam, šķiet, mazāk kautrējas dalīties ar to, ko paši ir piedzīvojuši. Kādas mācības būtu jāgūst un kādi secinājumi jāizdara, vēl jo vairāk tāpēc, ka šāda nelaime nav pirmā Latvijas pieredzē. Kādi ir pēcdzemdību depresijas simptomi, kam tie jāpamana, kas par to visu ir jāzina tuviniekiem, un galu galā, ko mēs vispār varam darīt preventīvi, paturot prātā, cik liels ir tieši psihiskās veselības speciālistu trūkums Latvijā?

Elmārs Rancāns norāda, ka pa pasaules dati liecina, ka 10% sieviešu pēcdzemdību periodā - pirmo divu mēnešu laikā vai pat pirmā pusgada laikā - varētu attīstīties depresija. Konkrētu datu par Latviju nav, bet ņemot vērā šos datus, Latvijā gadā ir 16000 dzemdību, 10% ir 1600 sievietes.

"Jautājums, kur tās mammas paliek? Kas viņas redz, ierauga, algas pamana, jo depresija pēcdzemdību periodā var izpausties ļoti dažādos veidos, un svarīgi ir saprast arī sievietēm pašam un apkārtējiem, kā tas izpaužas. Depresija pastāv, būtiskākais jautājums, vai tas tiek pamanīts un, ja netiek pamanīts, kāpēc? Te mēs varam skatīties daudzos līmeņos, sākot no sievietes pašas, viņas tuvākais loks, tad tālāk būs tie profesionāļi, kas varētu šo mammu saskarties periodā pēc dzemdībām un tad ģimenes ārsts, vecmāte, dūla vai PEP mamma, ginekologs. Kā notiek tā, ka caur šo it kā, no vienas puses, diezgan intensīvu sietu, tomēr šīs sievietes izkrīt cauri, un mēs uzzinām par tiem traģiskajiem notikumiem, kas ir publiskā telpā. Bet mēs nezinām par tiem daudziem, es teiktu, pat simtiem sieviešu, kas iet tam cauri tā, kā viņam sanāk. Es ceru, ka daļa no viņām arī saņem palīdzību, bet valsts dienestā mēs neredzam viņus tik daudz, kā varbūt varētu sagaidīt."

Valsts svētku priekšvakarā tiekamies ar Patjanko ģimeni no Rīgas. Tajā aug četri dēli – Kārlis, Jānis, Alberts un Gustavs. Viņu vecāki, Oskars un Māra, strādā IT nozarē, taču iepazinušies folkloras kopā un joprojām ir aktīvi šīs kustības dalībnieki, kas folkloru dažādos veidos praktizē arī savā un ģimenes ikdienā. Šai sarunā arī par latviskumu, patriotismu un muzikālās izglītības saistību ar matemātiku.

Vecākais brālis Kārlis apgūst čella spēli. Reizēm, gan tas nepatīk. Bet mamma atklāj, ka Ziemassvētkos paplašinātā ģimenē bērni kopā muzicē. Tāpat šogad Dziesmu svētkos kopā ar Oskara brāli un māsu piedalījušies kā Patjanko kapela. Ir motivāciju un uz ko tiekties

Jānis, kuram ir 10 gadi drosmīgi bilst, ka skolā viņam nepatīk, jo tur viņu moka, it sevišķi ar latviešu valodu. Mamma atzīst, ka mājas Jānis ir loģistikas un iepirkumu menedžeris.

Albertam ir astoņi gadi, viņš tāpat kā vecākais brālis trenējas alpīnismā un tāpat kā vidējais brālis apgūst vijoli un darbojas folkloras kopā "Kokle", kur savulaik arī vecāki iepazinuši un iemīlējuši folkloru, kā arī ieraudzījuši viens otru. 

Izrādās, ka tieši Alberts bijis tas, kurš brāļus iesaistījis kāpšanā.

Pastarītim Gustavam ir pusotrs gadiņš.

Vaicāti par tradīcijām, kā ģimene atzīmē 18. novembri, Oskars atzīst, ka visi sanāk kopā pie galda. 

"Ļoti tādu redzamu tradīciju, kā citi iet ar lāpām, vai rīko pasākumus, tādu mums nav. Esmu dziļi pārliecināts, ka patriotisms ir tāda lieta, ko vajag ikdienā praktizēt. Kā tu attiecies pret savu valsti, kaut vai tas, ka strādā un maksā nodokļus, nelamā valdību, bet saproti, ka visas problēmas ir sarežģītas, tās nevar vienkārši atrisināt, ka rīt nebūs visiem nauda un visi ceļi būs labi. Atbildīga sajūta pret savu dzīvi un citiem, manuprāt, ir lielākais, ko mums vajadzētu darīt," uzskata Oskars Patjanko.

"Dzīves steigā es tādas ārišķīgas lietas neizdaru, nepiespraužu lentīti. Bet tā lentīte man ir tur, iekšā, sirsniņā. Kad mamma mani gaidīja, viņa lasīja tautasdziesmas. Viņa zināja, ka būs meita Māra, man arī tā sajuta, ka esmu šeit piedzimusi, šī ir mana Latvija, es šeit dzīvoju un daru to labāko, ko varu izdarīt, sākot ar sevi, savu māju, savu ģimeni. Tad ejot ārpus," atzīst Māra Patjanko.

Kā tas, kā mēs audzinām bērnus mazotnē un sākumskolas posmā, ietekmē to, kādi viņi būs pusaudži? Kā un kāpēc daži kļūst par "problemātiskajiem jauniešiem"? Meklējam atbildes uz šo jautājumu, gaidot sabiedrisko mediju labdarības maratonu "Dod pieci", kurā aicināsim palīdzēt riskam pakļautiem jauniešiem un bērniem. Ģimenes studijā sarunājas psihiatrs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcās Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītājs Ņikita Bezborodovs un resursa uzvediba.lv vadītāja Līga Bērziņa.

Kā no maza, mīļa, nevarīga mazuļa izaug jauns cilvēks, kuram ir lielas problēmas iekļauties sabiedrībā, pieņemt tās uzvedības normas un arī apkārtējos cilvēkus.

Kad bērns slimo, ja nav citas iespējas, vecāki spiesti ņemt "slimības lapu", lai būt kopā ar mazo slimnieku. Pirmsskolas vecuma bērni var slimot pat astoņas līdz 12 reizes gadā, un lai kārtīgi izveseļotos, bieži ir nepieciešamas 14 dienas, kurās bērns nevar apmeklēt izglītības iestādi. Cik atbalstoši ir darba devēji un kolēģi, kuriem nereti jāstrādā vairāk, kad darbinieku bērni slimo? Ģimenes studijā vērtē Latvijas Brīvo arodbiedrību jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Pabalstu metodiskās vadības daļas vecākā eksperte Solvita Zirnīte.

Ierakstā uzklausām ģimenes ārsti Līgu Soidu Olaines novadā. Viņa atzīst, ka vecāki nereti izmanto slimības lapas, bet nereti šādās reizēs vecāki izjūt spiedienu gan no ārstiem, no darba devēju puses, arī no izglītības iestādes.

Viedokli izsaka Latvijas darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite.

Kāpēc viņš ar mani vairs nedraudzējas? Es arī nedraudzēšos. Un tad atkal draudzēšos! Nesen apgāds "Liels un mazs" izdevis Agneses Vanagas un Annas Vaivares komiksu "Sirdslietas", kura varones ir divas sirdis - būtnes ar atšķirīgiem raksturiem, kas meklē draudzību un cenšas saprasties. Tas nav vienkārši, tāpat kā maziem un lieliem cilvēkiem. Vai un kā palīdzēt bērnam atrast un kopt draudzību? Ģimenes studijā sarunājas bērnu grāmatu autore Agnese Vanaga, māksliniece, grāmatu ilustratore Anna Vaivare un Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas ārste psihoterapijā un psihosomatiskajā medicīnā Lelde Smilte-Breča.