Vai par latvieti top ģimenē? Valsts svētku nedēļā uz sarunu raidījumā Ģimenes studijā aicinām cilvēkus, kas pēdējos gados radījuši saturu, kas ģimenēm ar bērniem varētu rosināt diskusijas par Latvijas vēstures un identitātes jautājumiem. Sarunājas kultūras un tautas mākslas centra "Ritums" vokālās studijas "Knīpas un knauķi" vadītāja Sanita Sējāne, arhitekte, digitālā satura autore Evija Vizule, režisors Dzintars Dreibergs, Latvijas Nacionālās vēstures muzeja pētnieks Mārtiņš Vāveris un "Brain Games" spēļu izstrādātājs Jānis Grunte.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Sproģu ģimenes Cēsu novadā. Kristiāna un Renārs ir trīs bērnu – Elizabetes Marijas (16 gadi), Renāra Adalberta (11 gadi) un Jāņa Eberharda (3 gadi) vecāki. Nu jau trīs gadus viņi dzīvo Renāra vecvecāku mājās 15 kilometrus no Cēsīm.

Attālumu līdz pilsētai, kur vecāki strādā, Renārs tagad atdzīvinot Ruckas muižu un Kristiāna Cēsu 2.pamatskolā mācot dizainu un tehnoloģijas, un kur Sproģu bērniem atrodas gan izglītības iestādes, gan interešu izglītības pulciņi, viņi ik dienu mēro turp un atpakaļ. Bet, kā atzīst Sproģi, šo apgrūtinājumu atsver ieguvumi, dzīvojot īstos laukos. Visi novērtē mieru, klusumu un dabas tuvumu, kas ļauj tā pa īstam atpūsties.

Cēsīs Renāru pazīst arī kā patriotiski noskaņotu pilsētnieku. Un tie nav tikai skaļi vārdi – jūnija beigās Renārs ar domubiedriem rīko Cēsu kauju atceres pasākumu, kā arī nu jau vairāk nekā desmit gadus rūpējas par īpašu svētku noskaņu Cēsīs, Pils parkā, Lāčplēša dienā. 2015. gadā, novērtējot viņa paveikto, Renāru atzina par gada cēsnieku.

Pirmo reizi Cēsu Pils parkā uz trepēm kopā ar māsām Latvijas kontūru no svecītēm Renārs izveidojis pirms 15 gadiem. Cilvēki to pamanījuši, novērtējuši un arvien vairāk iesaistījušies. Kopš 2012. gada viņš sadarbojas ar video mākslinieku Māri Kalvi, kas veido ap piecas minūtes garu stāstu, ko projicē uz pils Ziemeļu torņa.

Šī gada stāsts, kura fragments Ģimenes studijā skan vēl pirms Lāčplēša dienas, ir par latviešu valodu un aizsāk seriālu, kas turpināsies nākamoajos gados par dzimtajām mājām, par tēvu, par māti.

"Pasākums ir tāds, ka patriotismu var izjust līdz kaulam," atzīst Kristiāna. "(..) Bet tas ir tā grandiozi, ka vienmēr raudāt gribas. Sajūties iekšā sirdī - jā, es esmu latvietis!" 

Patriotisms ir reāls vārds ģimenē.

"Grūtības dzīvojot šeit, laukos, tomēr palikt dzimtas mājās, jo mēs esam šeit ceturtā paaudze, bērni būs piektā, tas jau arī patriotisms. Šad tad nāk melnās domas, ka vajag emigrēt, tomēr paliekam un cīnāmies. Tas arī patriotisms. Protams, vēstures mīlestība un Renāra aktivitātes pastiprina," vērtē Kristiāna.

Renārs vērte, ka tas nāk no viņa ģimenes, jo vecāmamma savulaik teikusi, ka šī vieta ir senču tūkstošiem soļu izstaigāta un labu domu izdomāta, te ir labi dzīvot pēctečiem. Bērnībā, kas aizritēja padomju gados, nebija ne Ziemassvētku, ne 18. novembra aiz tumšiem aizkariem, bet "tas ir bijis iekšā".

Māja, kurā šobrīd dzīvo Sproģi, ir uzcelta uz zemes, ko Renāra vecvectēvs saņēma par piedalīšanos Brīvības cīņās. Pats gan māju nepaspēja uzbūvēt, jo no karā gūtiem ievainojumiem mira. Viņa sieva Alma uzbūvējusi māju, kurā tagad dzīvo ģimene. Ēka gan ir piedzīvojusi pārvērtības.

Lai arī ikdienā ir jāmēro ceļš uz Cēsīm, vai kā Elizbetei Marijai, kura nedēļu aizvada Valmierā, kur šobrīd mācās, arī bērni novērtē lauku dzīvi.

Stāstot par iecērēm Ruckas muižā Cēsīs, par kuras nomnieku ir kļuvis Renārs, viņš atklāj, ka grib saglabāt māksliniecisko ievirzi, kāda te bija iepriekš [iepriekšējie nomnieki organizēja mākslas rezidences], kā arī domāt par saimniecisko attīstību. Pavisam drīz viņš dosies uz Austriju, kur doma iegādāties mobilās dzirnavas, domājot par kopā ar partneri audzētu griķu pārstrādi muižā.

Kristiāna atklāj, ka vacbaltiešu kultūru abi ar vīru iemīlējuši jau pirms kāda laika, gribējuši pat kādu muižu iegādāties, bet īsti neviena neiekrita sirdī, vai arī nebija paceļama. Tad pieteicās jaunākais dēls un viņas domas par muižas iegādi atslābušas, bet Renārs arvien bijis iededzies. Kad pasvaldība izsludinājusi konkursu, bijis skaidrs, ka jāpiedalās.

No 2024. gada rudens mācību priekšmetu Valsts aizsardzības mācība pasniegs visās skolās Latvijā. Vai esam tam gatavi un kā šobrīd veicas ar nepieciešamo pedagogu - Jaunsardzes instruktoru piesaisti? Skaidro Jaunsardzes centra direktors, pulkvedis Aivis Mirbahs, Jaunsardzes instruktores - Alīna Valdmane, kura māca otr mācību gadu Rīgas 93.vidusskolā un Rīgas tehniskajā koledžā, un Lelde Mieze, kura Jaunsardzes instruktoriem pievienojās nesen, kopš augusta, un māca Rīgas Valsts tehnikumā.

Patlaban valsts aizsardzības mācība jau ir ieviesta 186 skolās, kas to iekļāvušas savā mācību saturā brīvprātīgi, savukārt no nākamā gada 1.septembra šo mācību priekšmetu realizēs vēl ap 300 skolās visā Latvijā.

Vai no nākamā gada, kad Valsts aizsardzības mācība būs visās skolās, mācību programmas saturs un plāns kaut kā mainās? Šobrīd ir zināms, ka šim mācību priekšmetam būs atvēlētas 112 mācību stundas, katrā pusgadā 56. Kā šo mācību priekšmetu integrēt esošajā mācību apjomā, vai to darīt, samazinot citu mācību priekšmetu apjomu, vai palielināt skolēnu slodzi? Ir izskanējusi arī versija par mācību gada pagarināšanu. Situāciju komentē Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka.

Ģimenes studijā saruna par mūzikas skolām - ko un kā tajās apgūst vairāki desmiti tūkstoši Latvijas bērnu, kāda ir pieeja apmācībai un slodze skolēniem. Vai mērķis ir sagatavot pēc iespējas vairāk profesionālu mūziķu, vai dot bērniem prieku muzicēt, kas ir arī paliekoša vērtība uz visu mūžu? Diskutē Pāvula Jurjāna Mūzikas skolas direktors Viesturs Mežgailis, mūzikas apguves vietnes "Skaņgrams" radītāja, mūzikas un solfedžo skolotāja Iveta Brikmane, mūzikas pedagoģe, lektore, vokālās studijas "Momo" ilggadēja pasniedzēja, šobrīd Nacionālās Mākslu vidusskolas Jāņa Rozentāla mākslas skolas vadītāja vietniece audzināšanas jomā Dace Kravale un tētis, privātās pirmsskolas izglītības iestādes "Mūsu poga" izpilddirektors Dagnis Isaks.

Vai saprotam jauniešus, kas skumst par klimatu? Kas ir klimata skumjas, kāpēc tās rodas un kā izpaužas? Vai tās skar arī jaunus cilvēkus Latvijā un kā tas ietekmē viņu lēmumus par savu dzīvi un nākotni, Ģimenes studijā vērtē klīniskais un veselības psihologs Edgars Haritončenko, psiholoģijas studente Ilze Jēče, kura darbojusies dažādas vides nevalstiskajās organizācijās, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētnieks Elgars Felcis un Babītes vidusskolas 9. klases skolniece Patrīcija Rugāja.

Kad pie Zviedrijas parlamenta sāka regulāri protestēt 15 gadus vecā Grēta Tunberga, pieprasot tūlītējas darbības klimata krīzes mazināšanai, viņu, protams, vērtēja dažādi. Arī kritiski. Tomēr viņas aktivitātes iedrošināja jau plašāku jauniešu kustību visā pasaulē, pulcējoties klimata streikos. Līdzīgas aktivitātes notika arī Latvijā. Vai un kāpēc Latvijas jauniešus uztrauc tāds šķietami globāls jautājums, kā klimata krīze? Kas ir ekotrauksme? Un kā plānot nākotni pasaulē, par kuru daļa jaunieši domā kā par "bojā ejošu"?

Ko jaunais, 2024. gada, valsts budžeta likumprojekts sola ģimenēm ar bērniem? Kur palikuši iepriekšējie solījumi un kādi ir piedāvājumi, lai nākamā gadā atbalstītu ģimenes ar bērniem? Ģimenes studijā diskutē Diāna Jakaite, Laklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece, Elīna Treija, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja, Ilze Rudzīte, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos, un demogrāfe Zane Vārpiņa, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore.

Sazināmies ar Sanitu Janku, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktori.

Latvijas Radio 98. jubilejas nedēļā tiekamies ar ģimeni, kuras stāsts pirms vairāk nekā 50 gadiem sācies Latvijas Radio, jo tieši te iepazinās tobrīd jau leģendārās Mikrofona redakcijas darbinieks Kārlis Grīnbergs un nesen Radio strādāt sākusi jauniņā Zaiga, kas pēc neilga laika arī kļuva par Grīnbergu. Kārlis un Zaiga ir ilggadēji radiožurnālisti, kas dažādos amatos un redakcijās Doma laukuma mājā nostrādājuši vairākus desmitus gadu. Šobrīd abi jau pensijā, pērnajā vasarā Kārlim nosvinēta skaista 90 gadu jubileja. Tagad Latvijas Radio Ziņu dienestā strādā viņu meita Zane Eniņa.

Sarunai Ģimenes studijā pievienoties piekrīt arī Grīnbergu dēls, fotogrāfs Toms Grīnbergs, kā arī vecākais no pavisam trim mazdēliem – Gustavs Zālītis. Trīs paaudzēm radio studijā tiekoties, vienā stāstā savijas gan jaunības un bērnības atmiņas, gan dažu radošu nedarbu epizodes, kas risinājušās tepat, Latvijas Radio. 

Gan Kārlis, gan Zaiga sarunā atklāj, ka darbā Radio nokļuvuši, kad pirmais mēģinājums iestāties augstskolā bijis neveiksmīgs. Kārlis savulaik sācis kā skaņu operators, griezis un līmējis lentes, vēlāk strādājis "Mikrofona redakcijā un bijis Ziņu raidījumu galvenā redaktora vietnieks.

Zaiga sākumā bijusi dokumentu kopētāja.

"Kad biju paralēli pastrādājusi tehniskajā daļā un ieguvusi augstāko izglītību, un drusku bērni jau bija paaugušies, aizgāju uz ziņām par redaktori. Radio esmu strādājusi kādas astoņās darba vietās, kādās 10 telpās un apmēram 10 dažādās pozīcijās," stāsta Zaiga.

Arī abu ģimenes stāsts aizsācies Radio. Tas bijis kāda Radio ballītē 1970. gadā, kad Kārlis uzkrītoši bieži aicinājis Zaigu dejot. Tā abi iepazinušies.

Kā jau tas mēdz gadīties aizņemtiem vecākiem, viņu bērni Zane un Toms ir izauguši Radio.

"Nebija viņiem bērnudārziņu kādu brīdi, viņi nāca uz Radio, viņus laida iekša, tad viņi kaut kur vecāku tuvumā grozījās un par to neviens neuztraucās," atminas Kārlis.

"Kad bija pavisam maziņi, laiku sabalansēt kaut kā ļāva tas, ka tehniskajā daļā varēja strādāt arī naktīs. Tad dienā biju brīva. Tad mēs ar Kārli mainījāmies. Kad ziņas strādāju, bija sarežģīti. Visu laiku tā ir tāda raušanās uz pusē, tev ir ļoti intensīvs darbs, tev ir mājas un bērni, kuriem nevari veltīt tik, cik tu gribētu," bilst Zaiga.

"Es tādu smagumu neatceros, bieži vedāt šurp, uz Radio, un dzīve likās interesanta. Gan tajā daļā, kur teici, kur "laiž gaisā" raidījumus. Tas bija ļoti aizraujoši, tur bija visādas pogas, ko nedrīkstēja spiest. Tad noteikti tās bija jānospiež, un ar to gadījās visādas ārkārtas situācijas," atminas Zane.

"Tad tur bija lenšu gali, kas man likās brīnišķīgi, ar kuriem varēja spēlēties, kas likās visās varavīksnes krāsās. Un tā lenšu līme - kaut kāds brīnišķīgs veidojums. Varēja lentes līmēt un graizīt. Visu laiku bija interesanti cilvēki, kas mūs pieskatīja vai garāmejot ar mums aprunājās. Man radio dzīve likās ideāla."

"Es arī atceros to dzīvošanos pa Radio, kā aizjaujošu padarīšanu.

Mēs ar Zani kopā klejojām no "Mikrofona" redakcijas uz Ziņu redakciju atpakaļ, pa ceļam satikām dažādas estrādes zvaigznes," papildina Toms.

"Tas, ko Zane saka, ka bija interesanti ar lentēm darboties, kad vecāki pielaida pie magnetafona, varēja pagriezt ātrāk skaņu vai lēnāk. Varēja graizīt lentes. Es tādu smagumu neatceros. Mums bija interesanti."

"Tētis bija "Mikrofona" galvenais redaktors, mikrofons rīkoja aptaujas, uz koncertiem biļetes nevarēja dabūt, mēs vienmēr tur bijām. Tas bija prestiži, bet tajā laikā es to tā nenovērtēju, ka tas bija īpaši. Stāstot klases biedriem skolā, ka es būtībā dzīvoju "Mikrofona" redakcijā starp vēstuļu maisiem un redzu, kā cilvēki aizpildījuši anketas, balsojot pa dziesmām, droši vien tas visiem likās dīvaini, bet man tas likās kaut kas normāls. Vienkārši tāda bija man bērnība," turpina Zane.

Zane arī dziedājusi bērnu ansamblī "Dzeguzīte".

Zane "ziņu cilvēks", kas tagad atkal atgriezusies darbā Latvijas Radio, kur arvien strādā daudzi tēta un mammas kolēģi. Žurnālistika un radio žurnālistika vieglākais pretestības ceļš, par savu izvēli stāsta Zane. Toms uzskata, ka vecāku darba ietekmē nav izvēlējies savu profesiju, varbūt viņu iespaidojis tas, ka tētis brīvā laikā daudz fotografējis.

Neliela pieredze ar dzīvošanos Radio ir arī Zanes vecākajam dēlam Gustavam. 

"Izklausās gan, ka manai mammai un onkulim ir bijusi aizraujošāka bērnība, man tik daudz neļāva viskautko graizīt, līmēt un čīkstināt durvis. Man ļāva sēdēt pie datora," atminas Gustavs.

Jautāti par ģimenes kopābūšanas brīžiem, Grīnbergi atzīst, ka ikdienā visi satiekas mazāk, jā, sazinās, bet kopā noteikti sanāk divas reizes gadā - Ziemassvētkos un Lieldienās. Tāpat lielākās jubilejās satiekas, piemēram, Kārļa 90. dzimšanas dienā aizvadītajā vasarā. Šobrīd Gustavs ir aktīvākais ģimenes kopābūšanas mirkļu organizētājs.

Latvijas Radio jau kopš septembra vidus skan raidieraksts "Normāla ģimene". Reizi nedēļā viens pāris stāsta par savām attiecībā. Cik dažādas ģimenes ir mūsu sabiedrībā un kāda ir apkārtējo attieksme pret citādo, varbūt nepierasto, vērtējam Ģimenes studijā. Sarunājas Latvijas Radio raidieraksta "Normāla ģimene" viena no autorēm, pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātē Marta Herca, klīniskā psiholoģe Kristīne Balode un ģimenes sistēmiskais psihoterapeits Gatis Līdums.

Audio saturs bērnu audzināšanā un izglītības procesā - vai bilžu un video laikmetā tam vēl ir vieta? Latvijas Radio dzimšanas dienā Ģimenes studijā diskutējam par iespējām audio saturam dzīvot savu otro dzīvi arī mūsu bērnu ikdienā. Raidījuma viešņas: Ādažu brīvās Valdorfa skolas skolotāju kolēģijas vadītāja, latviešu valodas skolotāja, arī izglītības uzņēmuma "Lielvārds" autore Inga Zemīte, Rīgas Strazdumuižas vidusskolas attīstības centra direktora vietniece mācību darbā Sarmīte Rozīte, izglītības psiholoģe, matemātikas skolotāju un arī privātskolotāju ar ilggadēju pieredzi Dace Bērziņa.

Katrs no mums bērnībā noteikti ir noklausījies vismaz vienu pasaku audio formātā, sekojot līdzi saturam un ļaujot iztēlē atdzīvinātu pasaku tēlus. Vai šāds izstāstīts saturs joprojām ir saistošs arī mūsdienu bērniem un vai tas var būt ne tikai izklaidējošs, bet arī izzinošs?

Ierakstam uzklausām 11.klases skolnieci Alisi Maiju Samsoni, kurai ir disleksijas, kas sagādā lasīšanas grūtības. Viņa dalās pieredzē, kā izmanto audiogrāmatas. Par audiogrāmatu pieejamību stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Audiovizuālā krājuma vadītāja Zane Grosa. Par portālā LSM.lv. pieejamo audio saturu bērniem stāsta LSM Bērnistabas redaktore Ināra Antiņa.

Latvijās Radio no šodienas, 1. novembra piedāvā pasakas, ko ielasījuši Latvijas hokeja izlases hokejisti.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Filipovu ģimenes no Siguldas. Andrejs un Lelde ir trīs dēlu – Dominika, Franča un Lūkasa - vecāki. Vecākie dēli ir skolas, bet pastarītis vēl pirmskolas vecumā, tāpēc vecākiem jāspēj savu darba ritmu salāgot ar bērnu dienas kārtību, jo, piemēram, uz slēpošanas treniņiem dēli ar nepieciešamo inventāru paši nokļūt nespēj. Taču vecāki uzskata, ka aktīvas un noslogotas dienas puišiem vajadzīgas, lai neatliktu laiks darīt kaut ko, kas nav vēlams, un enerģija, ar kuru puiši apveltīti pārpārēm, tiktu izmantota treniņos un jaunu, noderīgu prasmju apguvē, nevis brāļu savstarpējos ķīviņos.

Andrejs ir fitnesa treneris, tāpēc gandrīz vai likumsakarīgi, ka aktīvs dzīvesveids patīk visiem, gan vecākiem, gan viņu bērniem.

Jaunākie brāļi Lūkass un Francis skrituļo, trenējas kalnu slēpošanā, peld, nodarbojas ar vieglatlētiku un uz jautājumu, vai nav par daudz, enerģiski atbild - nē. Mamma koriģē, sporta veidi mainās atbilstoši sezonai, un sporta klubā, kur dēli trenējas, attīsta vispusību. Bet vislabāk viņiem patīk slēpošana. 

Arī mamma mēdz pievienoties puikām treniņos, piedalās velo treniņos, slēpošanas treniņos. Tā vieglāk saprast, kas ir grūti un kas ir forši, kāpēc bērni sūdzas vai ir gandarīti.

Savukārt vecākais dēls Dominiks ir izvēlējies distanču slēpošanu, kas ir arī tētim tuvāka. Tētis stāsta, ka mēdz sportot individuāli kopā ar vecāko dēlu. Viņam patīk un viņš mudina tēti kopā darboties, lai arī Andrejs atzīst, ka reizēm pēc ikdienas ir nogurums.

"Forši, ka viņš izrāda interesei un nebaidās no kustības. mūsdienās tā ir diezgan liela problēma ar sportošanu, kustēšanos," gandarīts Andrejs.

Protams, arī puiši reizēm saka, ka negrib. Reizēm vajag viņus paskubināt, reizēm arī vajag iedot brīvdienu. Lelde stāsta, ka ļauj reizēm bērniem kādas nodarbības izlaist, bet vienmēr cenšas izvērtēt iemeslus, vai tas ir nogurums vai vienkārši slinkums. 

Paralēli sportiskām aktivitātēm visi trīs brāļi nodarbojas arī ar mākslu - Lūkass un Dominiks mācās arī mākslas skolā, bet Francis - mūzikas skolā. 

"Sporta treniņā var uzturēt sevi pie veselības un izlādēties. Uzskatu, ka dēli tāpēc, ka viņiem sports ir ārā, visu cauru gadu ir ārā, viņi maz slimo. Māksla ir vienkārši līdzsvaram, lai arī emocionālā un intelektuāla puse ir piepildīta un viņi var brīvāk izpausties," atzīst Lelde.

Iespējams, ka nākotnē noslodze un nodarbes mainīsies, bet "viņiem patīk, viņi ir ļoti enerģiski čaļi, viņi ir jānodarbina".

Andrejs vērtē, ka ir labs līdzsvars puikām nodarbēs, arī bilst, ka vecākiem nav mērķa veidot viņus par augta līmeņa sportistiem. Galvenais, ka viņš ir kustībā, treniņi ir daudzpusīgi.

Lai daudzpusīgās nodarbes bērniem nodrošinātu, ir rūpīgi sastādīts grafiks, kad un kur katram jābūt. Reizēm, ja nepieciešams, palīdz opis un ome.