No šī mācību gada nevienu skolēnu vairs nevar atbrīvot no skolas sporta stundām. Kas un kāpēc šajā ziņā mainījies, un kāda ir piemērota un pietiekama fizisko aktivitāšu deva bērniem pirmsskolā jeb bērnudārzā? Ģimenes studijā sarunājas Solveiga Vaivode-Kļaviņa, Rīgas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādes „Pūcīte” vadītāja, un Jolanta Brigmane, Babītes vidusskolas sporta skolotāja, otro gadu „Mācītspēks” skolotāja, C kategorijas vieglatlētikas trenere.

Jaunie noteikumi paredz, ka ikvienam bērnam neatkarīgi no veselības stāvokļa vai fiziskajām spējām vērtējumam ir jābūt. Tāpat izmaiņas paredz obligātu sporta stundu apmeklējumu. Sporta skolotājam nāksies pielāgot individuālu programmu bērniem un jauniešiem ar dažādām spējām.

Izmaiņas skaidro Inese Bautre, Valsts izglītības un satura centra "Skola 2030" vecākā eksperte mācību jomā veselības un fiziskās aktivitātes jautājumos.

Kas veido veselīgu sava ķermeņa uztveri un pašapziņu, kā ielikt pamatus pieņemošai un veselīgai attieksmei pret ķermeni jau bērnībā un kāpēc svarīgi bērnam mācīt jau mazotnē savas intīmās ķermeņa daļas nosaukt pareizi un tās iepazīt? Vai kauna sajūta šai iepazīšanas ceļā ir labs vai tomēr nevēlams sabiedrotais? 

Par to Ģimenes studiju runāt iedvesmojusi nesen izdotā grāmata "Tur lejā". Sarunājas grāmatas "Tur lejā" redaktore, bērnu grāmatu ilustratore Elīna Brasliņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe Lāsma Līdaka, pirmsskolas pedagoģe, bloga "Rasa par bērniem" autore Rasa Pakalniņa. 

Ierakstā uzklausām grāmatas "Tur lejā" tulkotāju Signi Višku. Sazināmies ar portāla "LSM.lv" sadaļas "Bērnistaba" redaktori Ināru Antiņu, skaidrojot, kādi materiāli bērnu izglītošanai par sava ķermeņa iepazīšanu pieejami portālā.

"Tā [intīmās ķermeņa daļas] tāda pati ķermeņa daļa kā nervu sistēma, maņas, gremošanas sistēma, arī to var skart dažādas problēmas, slimības, dažādas grūtības un par to var rasties dažādi jautājumi," norāda Lāsma Līdaka. "Manuprāt, jebkurā laikā lielākā misija vecākiem sagatavot bērnu dzīvei. Ja alu laikmetā gatavoja bērnu dzīvei, kur čab krūmi, tur, iespējams, ir lācis, bēdz; ja tev nāk virsū ar loku un bultu, bēdz vai uzbrūc. Tās bija zinības, kas bija svarīgas. Tas, ko paskatāmies realitātē 21. gadsimtā, mums jāsagatavo bērns tam, ka viņam būs nenormāli daudz informācijas un nenormāli daudz iespējas, gribam to vai nē.

Tas, ka vecāki domā, ka viņi pasargās no kaut kādas informācijas daļas un bērns to saņems tikai tad, kad viņš būs morāli pilnīgi gatavs. Vēlu veiksmi! Ja tas izdodas, dalieties, kā tas ir izdevies, gribu zināt. (..) Bērns  ir jāsagatavo atvērtai pasaulei, kur būs ļoti dažādas lietas.

Otrs, ir iespējas. Ir labās iespējas, mēs varam daudz ko izārstēt un daudz ko novērst, ja par to laicīgi runājam un laicīgi atklājam. Ja mēs nepievēršam tam uzmanību, nezinām, kā runāt, mēs neuzzinām no bērna, ka ir kaut kāda vaina, reizēm tas rezultējas ar traģiskām sekām."

Ārsteatzīst, ka gadījumi, ka meitenes kaut ko ir iebāzušas makstī, notiek regulāri, jo vecāki stāsta, ka nevar bāzt mutē un ausīs, tas, ka puiši nav visu ko salikuši, ir pateicoties anatomijai. Viņi ir mazāk apdraudēti.

Izdevniecībā "Pētergailis" izdota N. L. Peifersa, L. L. Blatsa grāmata "Tur lejā", grāmatu ilustrējis J. Kavamura. No vācu valodas grāmatu tulkojusi Signe Viška. Grāmatas košās ilustrācijas un asprātīgie teksti stāsta bērniem par ķermeni un dzimumorgāniem, iemāca, kādos vārdos saukt savas ķermeņa daļas.

Jūs noteikti labi zināt, ka reizēm bērnu jautājumi nāk kā zibens no skaidrām debesīm! Bet labā ziņa – arī pieaugušajiem nav jāzina viss. Un ir pieņemami, dzirdot dažus jautājumus, arī nosarkt. Svarīgi saprast, ka bērni uz dzimumorgāniem raugās citādi nekā pieaugušie. Bērniem  ķermenis ir kā instruments, ar kuru piedzīvot pasauli un sevi pašu. Un dzimumorgāni ar saviem daudzajiem nervu galiem un interesanto izskatu sagādā daudz aizraujošu iespaidu. Tāpēc nav pārsteigums, ka intīmā zona daudziem bērniem šķiet visinteresantākā ķermeņa daļa, kuru viņi – vai nu vienatnē, vai kopā ar citiem bērniem – vēlas izzināt.

Bērni iemācās, kādos vārdos saukt savas ķermeņa daļas. Bez vēdera, elkoņiem un kājām viņiem pienāktos uzzināt arī apzīmējumus intīmajai zonai. Jo tieši tāpat kā bērniem nepieciešami vārdi, lai pateiktu, ka sāp kāja, vajadzīgi arī vārdi, lai pateiktu, ka, piemēram, spēlējoties viņi atsituši savu intīmo zonu. Un tāpat kā bērniem vajadzīgs vārds "roka", lai pateiktu, ka kāds cits bērns viņus skarbāk aizticis, vārdi, kas nosauc intīmo zonu, palīdz atvairīt uzbrukumus vai ļauj pēc seksuālas vardarbības vērsties pēc palīdzības. Līdzās pareizai terminoloģijai mums šajā grāmatā ir svarīgi iedrošināt bērnus pašiem kļūt radošiem un bez kauna, rotaļīgi un patstāvīgi, ar prieku izzināt savu ķermeni.

Ja skolēnam rodas grūtības mācībās, vispirms jautā palīdzību skolotājiem un vecākiem. Reizēm nepieciešamas privātstundas. Cik apjomīgai jābūt vecāku iesaistei bērna mācību procesā, kā tas atšķiras dažādos vecuma un izglītības posmos? Vai mūsu izglītības sistēma vedina uz privātskolotāju pakalpojumu aizvien plašāku izmantošanu? Ģimenes studijā vērtē Juglas vidusskolas matemātikas skolotāja Marina Ancāne, Ziemeļvalstu ģimnāzijas ķīmijas un dabaszinību skolotāja Vēsma Sūna un Egija Vrubļevska, kura pasniedz privātstundas matemātikā.

"Svarīgākais posms ir sākumskola, 1. un 2. klasē, kad vecākiem saviem bērniem ir jāiemāca mācīties. To nevar izdarīt tikai skola, tas ir ļoti atkarīgs no ģimenes, no vecāku iesaistes," vērtē Marina Ancāne.

Vecākiem būtu jāseko līdzi: vai mājasdarbi ir izpildīti, vai viss ir skaidrs. Daudz atkarīgs no bērna, cik viņš ir patstāvīgs.

"Vajag palīdzēt iemācīties mācīties," uzskata Vēsma Sūna. "Bieži pajautājam – vai esi izmācījies, varbūt nezina, ne 1. klasē, ne tad, kad parādās jauni priekšmeti, kā mācīties šajā priekšmetā. Veiksmīgs vecāku piemērs varētu būt, pastāstīt, kā viņi to darīja. Piedāvāt, skatīties, kas bērnam izdodas, jo ne visiem tas derēs."

Daloties savas ģimenes pieredzē, jo Vēsma Sūna ir arī trīs bērnu mamma, viņa atklāj, ka bērniem ir gan palīdzējusi pati, gan meklējusi palīdzību no malas.

"Ja skolēns lūdz palīdzību, ir jāmeklē. Man liekas, ka būs labāks rezultāts, ja bērns pats jutīs vajadzību, vai tās būs konsultācijas skolā, vai palīdzība mājās. Varbūt lielākie brāļi un māsas to var darīt. Noteikti palīdzība jāsniedz visos vecumos. Arī studentiem," pārliecināta Vēsma Sūna

Egija Vrubļevska arī piekrīt, ka ir jāieliek pamati, bet līdz studijām gan nevajadzētu palīdzēt. Viņa atzīst pašvadītu mācīšanos un neuzskata, ka vecākiem jāpalīdz līdz 9. vai 12. klasei.

Šoreiz dodamies ciemos pie Forandu ģimenes Carnikavas novada Gaujā. Ģirts un Marita audzina divus bērnus, pirms laika visi pārcēlušies no Rīgas uz ģimenes īpašumu – bijušo vasarnīcu, un tagad ir aizrautīgi dabas mīļotāji un pētnieki. Protams, arī vērīgi par drošību savā ikdienā, jo abi vecāki jau ilgi strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD).

Nākamgad Forandi svinēs 20 gadu kāzu jubileju un šajā sarunā padalās arī ar savu harmoniskas kopdzīves recepti.

Ģirts ir ugunsdzēsējs jau 23 gadus, šobrīd ir daļas komandieris Ādažos. Brīvajā laikā nedaudz makšķerē kopā ar kādu no bērniem. Arī mājas uzturēšana prasa savu. Viņam patīk būt pie dabas, pārcelšanos no Rīgas pirms astoņiem gadiem nekādā ziņā nenožēlo. Marita piebilst, ka Ģirtam patīk vairāk izbraukt ar laivu izbraukt, nekā makšķerēt. Viņš arī dodas viens dabā un ģimenei sūta skaistas bildes.

Marita VUGD strādā jau 16 gadus. Viņa atzīst, ka vīrs ievilinājis un pēc dēla piedzimšanas mainījusi profesiju, iepriekš bijusi friziere. Arī viņai patīk būt dabā, braukt ar riteņiem, kopā ar pārējiem rīkot piknikus un spēlēt galda spēles. Marita arī labprāt rīko svētkus - sesto gadu rīko Kaimiņu svētkus. Regulāri arī poš un pati dekorē māju, kā arī organizē svētkus mājā.

Daniēls mācās 11. klasē Tālmācības vidusskolā, brīvajā laikā spēlē bungas un nedaudz apgūst trikus ar kārtīm. Viņš cenšas mazāk izmantot datoru, lai neveidojas atkarība un nebūtu grūti apstāties.

Tālmācības skolu dēlam savulaik vecāki izvēlējušies viņa veselības dēļ, bet tagad ir gandarīti, ka puisis var pats plānot savu dienu un mācīties nepieciešamo. Daniēls vērtē, ka tālmācībai ir savi plusi, ir arī mīnusi. Sākumā bijis daudz grūtāk, tagad pats māk mācīties.

Alīne mācās 2. klasē un viņai patīk mācīties. Mīļākā stunda māsai ir latviešu valoda, kur daudz lasa un ir daudz pārbaudes darbu. Divas nedēļas Alīnei ir kāmis Rozīne, kurš vēl neko nav sagrauzis. Alīne atzīst, ka 2. klasē mācīties ir foršāk, nekā pirmajā, jo matemātika ir grūtāka. 

"Ja grūtāk, jācenšas vēl. Ja kļūdās, jāmēģina vēl, vēl. Nedrīkst padoties, jāiet uz priekšu," savu skolotāju Baibu ar pārliecību citē Alīne.

Sarunā bērni dalās ar ģimenes kopīgajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem un aizvadītās vasaras ceļojumu atmiņām. Ceļojums vedis uz Polijas Tatriem. Tētis piebilst, ka jau tagad ģimene plāno nākamo kopīgo ceļojumu.

 

Forandi ir viesojušies arī raidījumā Gudrības pilieni.

Kā ģimenē runāt par pārtikas cenu un komunālo maksājumu sadārdzinājumu, vai tas ir jāzina bērniem? Kā viņiem paskaidrot, ka jāatsakās no kādas aktivitātes vai hobija, jo trūkst naudas. Vai naudas grūtības var nelabvēlīgi ietekmēt attiecības ģimenē? Ģimenes studijā analizē Evija Kropa, „Swedbank” Finanšu institūta eksperte, Jekaterina Ziniča, „Luminor” Biznesa attīstības vadītāja, Elīna Pelčere, finanšu un pārdošanas trenere, un Santa Kazaka, projekta „Skola 2030” mācību satura izstrādes vadītāja. Uzklausām arī vecāku pieredzes stāstus.

Nākamajā nedēļā jau 15. reizi norisināsies "Labo darbu nedēļa", kuras laikā labdarības organizācija "Palīdzēsim.lv" aicina doties uz dzīvnieku patversmi, apciemot vientuļus pensionārus, palīdzot dārza darbos, nodot asinis un darīt citus labus darbus. Cik aktīvi šo iniciatīvu atbalsta ģimenes, tā rosinot jauno paaudzi palīdzēt un brīvprātīgi darīt darbus, interesējamies Ģimenes studijā. Sarunājas Ilze Skuja, labdarības organizācijas „Palīdzesim.lv” dibinātāja un vadītāja, Labo darbu nedēļas autore un īstenotāja, Daira Jonase, ilggadēja „Palīdzēsim.lv” brīvprātīgā, kura iesaistījusi labajos darbos visu ģimeni, uzņēmēja Jogita Pūpola-Some un Vineta Grigāne-Drande, īpašā bērniņa mamma.

Arvien biežāk jaunieši Eiropas Savienībā dod priekšroku iegūt universitātes grādu, nevis izvēlas  tehniskāku profesionālo izglītību. Daudzās profesijās šī iemeslu dēļ trūkst darbinieku. Kā ir Latvijā: kāds ir profesionālās izglītības prestižs mūsu valstī, vai pieaug to jauniešu skaits, kuri pēc pamatskolas beigšanas turpina izglītoties profesionālajās skolās nevis mācās vidusskolā, un vai profesionālo skolu absolventi ir mūsdienu prasībām atbilstoši izglītots darba spēks, kuru ļoti gaida darba devēji? Ģimenes studijā diskutē Rūta Gintaute-Marihina, Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās un pieaugušo izglītības departamenta direktore, Rihards Blese, Latvijas Darba devēju konfederācijas Izglītības un nodarbinātības eksperts, kā arī LR1 raidījuma "Digitālās brokastis" autors, un Solveiga Keistere, Rīgas Valsts tehnikuma Karjeras izglītības centra vadītāja.

Par izvēli apgūt arodu profesionālās izglītības iestādē erakstā uzklausām Rīgas Tehniskās koledžas audzēkņus. Viņu teikto papildina Rīgas Tehniskās koledžas Studiju daļas vadītāja Inta Kotiņa. Pieredzē dalās arī uzņēmēji.

Rosinājums patērēt kultūru skolas laikā vēlāk rada interesi apmeklēt kultūras norises kopā ar ģimeni vai draugiem ārpus skolas. Vai pietiek ar skolas, pašvaldību un programmas "Skolassoma.lv" līdzfinansējumu izglītojošiem pasākumiem? Vai skola var lūgt papildus maksājumus arī vecākiem? Ko darīt situācijā, ja daļa skolēnu vēlas apmeklēt kādu pasākumu, bet daļa nevar ģimeņu to atļauties finansiāli? Ģimenes studijā vērtē programmas „Latvijas skolas soma” vadītāja Aija Tūna, Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijas vecāku padomes priekšsēdētāja Kazimiera Puzo, Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa mūzikas skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ieva Āne-Miķelsone un Nautrēnu vidusskolas direktora vietniece audzināšanas jomā, 3.klases audzinātāja Megija Streļča.

Jau piekto gadu "Latvijas skolas soma" palīdz visiem skolēniem tuvāk iepazīt mūsu kultūras mantojumu, mākslu un vēsturi. Programmas vadītāja atgādina: katru gadu ikviens skolēns  pieredz vismaz vienu kultūras norisi semestrī. Skatoties no kultūras puses tās ir apmēram 10000, pat 14000 kultūras norises katru gadu.

Cik bagātinoša šī kultūras pieredze ir katram Latvijas skolēnam un vai ar to pietiek, lai teikto, ka tā jaunajos cilvēkos veidojas ieradums patērēt kultūru?

Ģimenes studija ciemojas pie Rūtas Milgrāves ģimenes. Rūta jau vairāk nekā 30 gadus vada Āgenskalna Mazo burtiņu skolu, tur viņa jautrā un atraktīvā veidā bērniem māca burtot un lasīt. Un Rīgas Pārdaugavas daļas iedzīvotājus tas tik ļoti uzrunā, ka tie, kuri burtus mācījās pirms gadu desmitiem, tagad uz šo skoliņu ved arī savus bērnus.

Kā 90. gados Rūtai izdevās izveidot tik veiksmīgu un ilglaicīgu biznesu, cik ļoti viņai šajā darbā palīdz ģimene, kāpēc viņai patīk Pārdaugava – tie ir tikai daži jautājumi Rūtai. Sarunā piedalās arī viņas vīrs Andrejs Milgrāvis, meita Maija Rozenfelde un arī mazmeita Anna Milgrāve. Tiekamies dzīvoklī, kur ilgus gadus dzīvoja Milgrāvju ģimene, bet tagad atrodas Āgenskalna Mazā burtiņu skola.

Rūta sevi sauc par Pārdaugavas cilvēku. Viņa ir uzaugusi Iļģuciemā, tad padzīvojusi Ķengaragā, bet atkal iepriecējusies Pārdaugavā. Sirsnīgas un jaukas atmiņas viņu saista ar Daugavas kreiso krastu.

"Pārdaugavai ir īpaša aura," atzīst Rūta.

Viņas burtiņu skola darbojas jau kopš 1990. gada, kad radās iespēja katram darīt kaut ko savu. Viss sācies pašu dzīvoklī.

Andrejs kopš 60. gadiem dzīvo mājā un dzīvoklī, kur Ģimenes studija tiekas ar Milgrāvju ģimeni. Tagad šī vieta vairs nav tā, kas viņa bērnībā.

Rūta stāsta, ka viņu uzaudzināja mammas māsa, kura arī bija skolotāja un caur spēlēm viņai kā mazam bērnam iemācīja lasīt. Tāpēc arī pašai radušās domas par Burtiņu skolu. Par to, vai tas būs viegli vai tomēr sarežģīti, tolaik nedomāja. Vienkārši darīja.

Andrejs vērtē, ka Rūtu īpaši uzmundrināt un iedrošināt nevajag, viņa ir daudz mērķtiecības un uzņēmības. Vīram atliek tikt galā ar cipariem, Rūtai - ar burtiem. Rūta gan atminas, ka sākumā viņai šķitis, ka Andrejs ir piesardzīgs pret ideju. Bet atbalsts ir no visas ģimenes, jo viena to nebūtu iespējusi. Lielajos skoliņas pasākumos iesaistās visa ģimene - abi dēli, meita, mazbērni un vīrs.

"Es milzīgi jūtu ģimenes atbalstu," gandarīta Rūta.

Meita Maija norāda, ka ģimenē ir savā ziņā pēctecība pedagoģijā, bija mammas māsa, ka mācīja mammai, mammai ir Burtiņu skola, arī viņa māca burtus Mākslas akadēmija, tikai no vizuālās puses. 

"Mamma māca burtus lasīt, es - zīmēt un ar tiem strādāt grafikas dizainā," stāsta Maija. Darbā mākslas akadēmijā viņa iesaistījusi arī tēti IT jomā.

"Burtiņu skola vairāk savedusi visus kopā. Ome atradusi interesantu un labu veidu, ka mācīt burtus," vērtē mazmeita Anna, kura arī mācījusies šajā skolā. Rūta atklāj, ka Anna nāk viņai tagad arī palīgā.

Rūta sarunā vērtē, ka savulaik spēlējusi Rīgas pionieru pils (tagad Skolēnu pils) teātrī "Zīļuks", kur režisore Māra Priede daudz iemācījusi un pateicoties viņai šobrīd spēj darīt savu darbu.

"Tas ir mans tāds mini teātris, viena aktrises teātris. Koris un dziedāšana ir devis savu. Tas viss ir kopā salicies," uzskata Rūta.

Teātra studijā Rūta un Andrejs arī satikušies.

Arī mūzika ģimenē vienmēr bijusi klātesoša, ģimenes locekli ne tikai dzied un dziedājuši korī, tētis Andrejs arī spēlē ģitāru un sacer dziesmas.

Nesen pieņemti grozījumi Civillikumā nosaka, ka no 2024. gada jūlija slēgt laulību varēs arī bez liecinieku klātbūtnes. Kāpēc šādas izmaiņas bija nepieciešamas, vai tas nozīmē, ka varēsim arī sagaidīt vairāk laulību reģistrāciju un kāzas? Kāda ir vedēju loma kāzās agrāk un šodien un kādas ir aktuālās precību tendences? Ģimenes studijā diskutē Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Solvita Saukuma-Laimere, kāzu vadītājs un dažādu pasākumu organizators Artūrs Gailītis un sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Klāvs Sedlenieks.

Solvita Saukuma-Laimere skaidro, ka šobrīd likums nosaka, ka laulībās jāpiedalās diviem pilngadīgiem lieciniekiem. Par iespējamām izmaiņām diskutēts jau agrāk, ka būtu vērts no šīs obligātās prasības atteikties

"Šobrīd mēs īsti neredzam tādu juridisku pienesums šim liecinieki institūtam. Varbūt vēsturiski tam ir bijusi juridiska nozīme, kaut vai tāpēc, lai kaut kādos brīžos apliecinātu tiešām, ka laulība ir notikusi. Vai arī laulība notikusi pēc brīvas gribas, tā teikt, labticīgi. Šobrīd lieciniekam vairāk ir tāda simboliska nozīme. Tā ir tāda kā skaista paraža, tradīcija, mēs, protams, negribam pilnībā atteikties no šī institūta. Mēs ļaujam cilvēkam pašam izvēlēties," norāda Solvita Saukuma-Laimere.

No nākamā gada pirmā jūlija, ja cilvēks vēlas, viņš varēs noslēgt laulību arī bez lieciniekiem, bet, ja vēlēsies, varēs pieaicināt ne vairāk kā divus pilngadīgus lieciniekus.