Drīzumā Saeimas deputātiem būs jālemj par grozījumiem Alkohola aprites likumā. Cita starpā arī jālemj par to, vai nepieciešams palielināt vecuma cenzu, no kura ir atļauts iegādāties alkoholu. Vai un kāpēc ir svarīgi, ka jaunieši alkoholam legāli piekļūst vēlāk, Ģimenes studijā skaidro Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, narkoloģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite veselības centrs „Vivendi” Ilze Maksima un atkarību atveseļošanās centra "Sober Way" vadītājs, mentors Jānis Skrastiņš.

Bērnu tuvredzības izplatība strauji pieaug, dati liecina, ka pēdējo 30 gadu laikā Latvijā un arī visā pasaulē bērnu skaits ar tuvredzību ir dubultojies un, kas ir īpaši satraucoši, to konstatē jau pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Kāpēc un kā labāk saglabāt bērna redzi optimālā stāvoklī? Ģimenes studijā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja Guna Laganovska, „Vision Express” galvenā optometriste Jeļena Stūriška un oftamologs, Dr. Lūkina acu klīnikas vadītājs Fēlikss Lūkins.

"Savā praksē esmu redzējis un kā bērnu tēvs varu teikt, ka viss atkarīgs no tā, cik tās viedierīces agri, es uzskatu, tiek dotas, un cik tas tiek limitēts vai nelimitēts.," atzīst Fēlikss Lūkins. "Praksē esmu saskāries ar vairāku paziņu bērniem, kur visos gadījumos bija apmēram viens stāsts principā, ka bērni bija jau kaut kādu vecumu sasnieguši, viņiem bija izsniegti mobilie telefoni, un tad šis telefons ir bez kaut kādiem limitiem lietots. Gada laikā tā tuvredzīgi tad bija no mīnus viens līdz mīnus trīs arī attīstījusies."

"Bet, protams, tas nav pētījums, tā ir prakse, ko esmu pieredzējis. Man viņa liekas ticama, jo pētījumos teikts tuvredzība pieaugušiem cilvēkiem ir korelācijā ar izglītību: ja ir divas augstākās izglītības, ir lielāks procents tuvredzīgo skaits, vienā augstākā - paliek mazāks, vidusskolas izglītība - vēl mazāks, pamatskola - vēl mazāks. Ir saistība ar darbu tuvumā un cik tas ir limitēti, un pareizi tiek darīts," turpina Fēlikss Lūkins.

Elīna Kolāte strādājusi kā vides žurnāliste gan televīzijā, gan Latvijas Radio. Šobrīd no žurnālistikas, kā pati saka, aizvien attālinās. Viņas vīrs Andris Tihomirovs ir šaha entuziasts un skolotājs ar interesi un zināšanām arī par vēsturi. Abi kopā viņi ir piecgadnieka Valtera vecāki un atzīst, ka noteikti var sevi pieskaitīt pie pilnīgi normālām ģimenēm.

Par sadzīvisku ilgtspēju, kāzām, kurās gredzenus jaunajam pārim apliek ap potīti, un to, kā izdzīvot, ja mājās šahists – saruna Ģimenes studijā.

Kas ir pusaudzim drošs pieaugušais? Vai pieaugušais aizvien ir bērna autoritāte un kādu atbalstu no pieaugušā pusaudzim ir svarīgi saņemt, atrodoties starpposmā starp bērnu un pieaugušo pasauli, meklējot savu identitāti, pārbaudot robežas un attālinoties no vecākiem? Kā pieaugušajiem būt līdzās, palīdzot izdzīvot šo sarežģīto dzīves posmu, analizē sertificēta mākslas terapeite, "Pusaudžu resursu centra" mentore Līga Cepurīte, biedrības "Zvannieku māja" valdes priekšsēdētāja Sandra Dzenīte-Cālīte, Open centra vadītājs Edijs Klaišis un Mentor Latvija izpilddirektore Edīte Zvirbule.

Aicinot nepalikt vienaldzīgiem un vēršot sabiedrības uzmanību uz problēmām, ar ko saskaras riskam pakļautie bērni un jaunieši, sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci!" šogad aicinās palīdzēt un dot iespēju bērniem un jauniešiem ar uzvedības problēmām izrauties no nelabvēlīgas vides un veidot motivētu, drošu, garīgi un fiziski veselīga nākotni. Gaidot labdarības maratonu, Ģimenes studijā sarunā, kā palīdzēt pusaudzim sasniegt šos mērķus un kā to var palīdzēt tieši pieaugušais?

Reaģējot uz neseno vardarbības gadījumu Ķekavas vidusskolā, pašvaldība iniciējusi parakstu vākšanu vietnē "Mana balss", lai rastu tiesisku pamatu tam, lai valsts un pašvaldību iestādēm būtu reālas pilnavaras vardarbības apkarošanai Latvijas skolās. Kā samērot bērnu tiesības un citu tiesības uz drošību un veselību, Ģimenes studijā analizē Ķekavas novada domes priekšsēdētājs Juris Žilko, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere un Izglītības un zinātnes ministres padomniece iekļaujošās izglītības jautājumos Nellija Repina.

Ķekavas novada pašvaldība sagatavojusi vēstuli likumdevējiem ar prasību steidzamības kārtā pilnveidot normatīvo regulējumu vardarbības mazināšanai izglītības iestādēs. Šādu prasību aktualizējis nesenais gadījums Ķekavas vidusskolā. Tas nofilmēts, un, visticamāk, daudzi jau to ir redzējuši: viens 9. klases skolēns nežēlīgi sit otru, kāds filmē un pārējie mierīgi noskatās, nesaucot palīdzību.

Vai tiešām jau šobrīd ir izdarīts viss, lai nepieļautu šādu situāciju atkārtošanos izglītības iestādēs un vai risinājumi ir varmācīgā skolēna mācīšana ārpus skolas vismaz kādu laiku, iespēja skolas darbiniekiem aizdomu gadījumā pārmeklēt skolēna somu un vecāku līdzatbildības palielināšana šādos un līdzīgos gadījumos?

Nesen sociālajos tīklos bija vērojama diskusija par to, ka tagad ar mākslīgā intelekta rīku palīdzību būs iespējams uzzināt, ko patiesībā mums vēlas pateikt mazulis ar savu raudāšanu, vai viņš ir dusmīgs, vai viņš ir izsalcis, miegains vai varbūt mazulim kaut kas sāp. Tas radījis bažas, vai šādu rīku izmantošana nemazinās nepieciešamību pēc mazuļa attīstībā tik svarīgā kontakta ar vecākiem? Kādi ir riski un ieguvumi, Ģimenes studijā analizē aģentūras „New Black” vadītājs Artūrs Mednis, Rīgas Tehniskās Universitātes pētnieks Ēvalds Urtāns un attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes profesore Anika Miltuze. Vai mākslīgais intelekts jau šobrīd palīdz vecākiem bērnu audzināšanā - kādas iespējas un riskus tas rada?

Katrs mazulis, nākot pasaulē, var tikt pierakstīts pie sava ģimenes ārsta. Parasti vecāki par to ar ārstu vienojas jau pirms bērniņa nākšanas pasaulē, un mātes pasē ir atzīme par to, kurš būs bērniņa ārstējošais ārsts. Tomēr daļa ģimeņu izvēlas mazulim pediatra uzraudzību. Ko var un nevar pamanīt ģimenes ārsts un vai vecākiem ir pamats satraukumam, ja bērna veselības aprūpi uzņemas vien ģimenes ārsts nevis pediatrs. Ģimenes studijā diskutē Pediatru asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes Rezidentūras studiju fakultātes dekāne Ilze Grope, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras profesore, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas vadītāja vietniece Jana Pavāre, pediatru klīnikas "Rabarbers" pediatre Katrīna Selecka un ģimenes ārste, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja, Saeimas deputāte Līga Kozlovska.

Ierakstā uzklausām kādas mammas pieredzes stāstu par to, kāpēc saviem bērniem izvēlējusies pediatra aprūpi. Nacionālā veselības dienesta Rīgas nodaļas vadītāja Renāte Neimane skaidro, cik pieejami ir pediatri.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Mucenieku ģimenes. Viņi dzīvo Ropažu novadā Zaķukalnu mājās. Solveiga ir sabiedrisko attiecību speciāliste, Arturs mežsargs, bet kopā ar saviem bērniem – deviņus gadus veco Jāni un septiņgadīgo Maiju, viņi ikdienā rūpējas arī par savu lauku saimniecību, tostarp trušiem, kazām, vistām, zirgiem un, protams, arī suņiem un kaķiem.

Solveiga stāsta: tā ir vienkārša dzīve, kuru viņa, kas augusi Rīgā, aizvien mācās. Šajā ziņā Solveigai palīdz Arturs, kurš šajās lauku mājās izaudzis. Bet tieši lauku vide ļauj pilnvērtīgi izbaudīt katru dienu viņiem visiem. Un īpaši jau bērniem.

Solveiga vērtē, ka, dzīvojot laukos, saimniecība ar daudziem dzīvniekiem, nav nekas īpašs. Ir bijušas arī zosis un cūkas.Kā tas sācies? Pats no sevis, kad pārcēlušies dzīvot uz Artura dzimtajām mājām.

"Tev ir zāle, to vajag pļaut, ņemam aitas, varbūt labāk kazas, jo viņas var slaukt. Tu māki slaukt? Nē, bet iemācīšos. Redz, ir piens, tad vajadzētu vistas. Tad jau ir olas. Vēl ir liela pļava, ko darām tur? Tur skaisti izskatītos zirgi. Dzīves apstākļi sakrīt un parādās zirgi..." stāsta Solveiga.

Saimniecības izveide gan nebūtu iespējama, ja Arturs nebūtu savā bērnībā to redzējis un darījis. Arī tagad viņš pārsvarā rūpējās par saimniecību. Arturs gan saka, ka tās nav rūpes, ja tā būtu, noteikti nedarītu. Jautājums, vai uzturēt šādu saimniecību ir rentabli, paliek neatbildēts, bet sarežģīti tas nav. 

Mazā māsa Maija vairāk dzīvo savā fantāziju zemē un mājas darbos iesaistās, ja viņai to liek darīt, Jānis iesaistās, jo grib to darīt. Viņam patīk tīrīt trušu būdas, barot viņus.

Artūrs, kurš ir izaudzis laukos, atzīst, ka viņa paaudzi no dzīves un darbiem laukos atbaida pašu ne visai gaišā pieredze, kad bija jāravē garas kartupeļu, burkānu vai runkuļu vagas, lai arī laiks ir labs un gribas iet uz upi.

"Tas daudzus ir atbaidījis no laukiem. Es gribu ar saviem bērniem šo kļūdu nepieļaut, lai viņus nenobiedētu ar to. Tu viņus nedzen. Redzi, ka viņš negrib, nevajag. Tā jau nav viņa darīšana, ka tas viss te ir. To izlēmām mēs, pieaugušie, viņam nav no tā jācieš, ka ar sakostiem zobiem ies tīrīt trušu būdas. Es redzu, ka viņš negrib, kad gribēsi darīsi, ja nedarīsi, arī nekas notiks. Ja pienāks tāds laiks, ka arī mums tas viss apniks, arī neviens nedarīsim. Arī nebūs slikti droši vien, tāpat labi dzīvosim," analizē Artūrs.

Kāda ir mūsu ikdienas digitālās saziņas specifika, kā tā ietekmē paaudžu saskarsmi un kādas pēdas atstāj mūsdienu jauniešu rokrakstā, ortogrāfijas un interpunkcijas prasmēs, Ģimenes studijā vērtē grafoloģe, neiropsiholoģe Anita Millere, valodniece, raidieraksta "Pieturzīmes" veidotāja Aiga Veckalne un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Daiga Zirnīte. Ierakstā uzklausām skolotāju Eviju Vasku, bet raidījuma ievadā kādas mammas bažas un satraukts viedoklis par to, kā mūsdienu bērni sazinās gan savstarpēji, gan dažādās sarakstēs.

Daiga Zirnīte vērtē, ka mūsdienu jaunieši raksta gana labi. Viņi neizsakās saīsināti, lielākā daļa labi lieto pieturzīmes un veido pat sarežģītas teikuma konstrukcijas. Arī sarunājas nesaīsināti. Vienīgais, ko skolotāja atzīst, ka bieži e-pastu saziņā skolēni mēdz nenorādīt, kas sūtījis, tāpat arī dokumentā nenorādot autorību, vienkārši uzrakstot "mans darbs". Tas rada problēmas atšifrēt, jo skolēni dokumentus nosauc ārkārtīgi dīvaini.

"Bet teikt, ka viņi raksta slikti, noteikti nē. Viņi raksta arī salasāmi," atzīst skolotāja. "Es pieņemu, ka savā sarakstē viņi lieto dažādus saīsinājumus. Tāpat kā pieaugušie, lai cik mēs skaisti runātu Radio vai citur, ir vietas, kur atļaujamies vaļīgi. Viņiem sarakste citam ar citu, ar tuviniekiem arī ir vaļība. Valoda no saīsinājumiem nesagrūs."

Viņai piekrīt Aiga Veckalne, aicinot padomāt, kā izskatītos mūsu "whatsapp" sarakste, ja, piemēram, 1985. gadā tas būtu iespējams.

"Es esmu pārliecināta, ka es un mani draugi, citi bērni un jaunieši, arī rakstītu atšķirīgi nekā literārā valoda. Šāds, no literārās valodas atšķirīgs paveids, vienmēr ir bijis, vienkārši mums nebija piekļuves tādiem digitāliem kanāliem," vērtē Aiga Veckalne. Tāpat viņa norāda, ka valoda mainās, vai tas ir labi vai slikti, vai tā ir attīstība vai nē, būs atkarīgs no tā, kam pajautās.

Veckalne arī norada, ka valodas paveidam, ko šobrīd lieto jaunieši un bērni savos saziņas kanālos, ir jau savs nosaukums "digilekts" - dialekts un digitālā vide. Valodnieki izsaka cerību, ka jaunieši pratīs gan runāt "digilektā", gan uzrakstīt eseju un e-pastu kulturālā valodā. 

Anita Millere arī piekrīt, ka jaunieši spēs sadalīt un saprast, kura valoda kad lietojama.

No šī mācību gada nevienu skolēnu vairs nevar atbrīvot no skolas sporta stundām. Kas un kāpēc šajā ziņā mainījies, un kāda ir piemērota un pietiekama fizisko aktivitāšu deva bērniem pirmsskolā jeb bērnudārzā? Ģimenes studijā sarunājas Solveiga Vaivode-Kļaviņa, Rīgas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādes „Pūcīte” vadītāja, un Jolanta Brigmane, Babītes vidusskolas sporta skolotāja, otro gadu „Mācītspēks” skolotāja, C kategorijas vieglatlētikas trenere.

Jaunie noteikumi paredz, ka ikvienam bērnam neatkarīgi no veselības stāvokļa vai fiziskajām spējām vērtējumam ir jābūt. Tāpat izmaiņas paredz obligātu sporta stundu apmeklējumu. Sporta skolotājam nāksies pielāgot individuālu programmu bērniem un jauniešiem ar dažādām spējām.

Izmaiņas skaidro Inese Bautre, Valsts izglītības un satura centra "Skola 2030" vecākā eksperte mācību jomā veselības un fiziskās aktivitātes jautājumos.