Kā labāk dzīvot

Dzīvei jābūt pilnvērtīgai jebkurā vecumā. Kā iešūpoties zelta ritmā un kā aktīvi un jēgpilni pavadīt laiku kopā, smeļoties iedvesmu, noskaidrosim raidījumā Kā labāk dzīvot, gaidot festivālu "Zelta ritmi", kas šogad norisināsies 11. augustā no plkst. 11.00 Rīgā, skvērā aiz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja. Būt aktīviem arī senioru vecumā aicina festivāla "Zelta ritmi" organizatoru pārstāve, "Mammamuntetiem.lv" projektu vadītāja Ella Karele, invalīdu apvienības "Aizvējš" līnijdeju kopas pārstāve Marga Maldava, VEF kultūras pils senioru deju kolektīva "Sendancis" dalībniece Inga Lebede un Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gerontologs Jānis Zaļkalns.

Profesors Zaļkalns mudina seniorus būt atvērtiem un pieņemt jaunās lietas, tajā pašā laikā kritiski izvērtēt, vai man tas patīk un to vēlos, vai tas atbilst manam vecumam un situācijai.

"Viens no atslēgas vārdiem ir nīgruma, noguruma, nevēlēšanās pārvarēšana. Tas ir pats svarīgākais.

Kā tikai tu pieķer, ka sāc domāt nevis, ko darīt, bet ko varētu nedarīt, tas ir signāls pašam, ka ir jārīkojas. Ka ir jārīkojas, ka ir jādarbojas," atzīst Jānis Zaļkalns.

"(..) Nekad nepieņemsim gaidītāja pozu - man pienākas. Nevis dzīvot ar sajūtu, man pienākas, bet dzīvot ar sajūtu, ko es pats pirmkārt varu darīt, lai mani seniora gadi būtu spilgti, jēgpilni un es par to būtu priecīgs un apmierināts."

Mikromenedžments – kā tas ietekmē darbiniekus un kāpēc vadītājiem reizēm no tā ir tik grūti atteikties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante

Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe.

Mikromenedžments - vadītājs ļoti cieši uzrauga savus darbiniekus. Viņš pievērš uzmanību vissīkākajām detaļām, kas saistītas ar uzdevumiem vai lēmumiem komandā vai organizācijā. Šādi vadītāji izvairās deleģēt pienākumus darbiniekiem, šādi vadītāji kļūst par vienīgo lēmumu pieņēmēju, norāda Jana Strogonova.

Pētījumi rāda, ka divreiz biežāk darbinieki, kas saskaras ar šādu pārmērīgu kontroli, jūtas izdeguši.

Raidījuma viešņas atzīst, ka ir jākontrolē darbinieki, bet arī jāciena viņi un jāuzticas viņiem.

Eva Selga vērtē, ka šāda pārmērīga uzraudzība liecina par vadītāja neprofesionalitāti, viņa bailēm, ka cits zinās vairāk. Pastiprināta kontrole noved pie slikta rezultāta.

Agnese Orupe norāda, ka sīkmanība un kontrole mazina darbiniekos motivāciju.

"Nevar teikt, ka nevienam no mums nepatīk kontrole. Ir cilvēki, kuri jūtas ērti situācijā, ka viņiem cieši pasaka, kas tev ir jādara, kad tev ir jādara. Tādi cilvēki vairumā gadījumu nav problēmu risinātāji. Tādi cilvēki ir," bilst Agnese Orupe. 

"Jāsaprot, ja tevi kāds mēģina pārmērīgi kontrolēt, ļoti bieži tas nebūs par tevi pašu. Var gadīties, ka cilvēkā ir problēma, ka kaut kāda iemesla dēļ ir nepieciešama šāda kontrole, bet visbiežāk stāsts nebūs par cilvēku, kuru kontrolē, bet to, kurš kontrolē," skaidro Agnese Orupe. "Ja raugāmies psiholoģiski, tika pieminētas bailes un trauksme, bet viena no emocijām, ko cilvēkiem ir visgrūtāk izturēt, ir bezpalīdzība. Tā parasti ir emocija, ko "monētas otrā pusē" regulē ar kontroli."

Eva Selga atzīst, kā šādā situācija darbiniekam ir grūti vērsties pie vadītāja un teikt, ka šāds modelis viņam nav pieņemams, jo vadītājs ir varas pozīcijā un darbiniekam ir grūti paust savu viedokli, bet tas ietekmē pašpārliecinātību, profesionalitāti un noteikti pašapziņu.

Jana Strogonova šāda situācija mudina iedzert visas "drosmes tabletes" un doties pie vadītāja uz sarunu.

Agnese Orupe norāda, ka šāda saruna var līdzēt, jo cilvēki bieži neizprot, kā citi no malas redz viņa rīcību. Ja tas personības traucējumu līmenī, ja tas ir narcisms, vai nu ar to var sadzīvot, vai diemžēl jāmeklē cits darbs.

Kā pasargāt īpašumu un mantu, lai nerastos negaidīti pārpratumi un zaudējumi, kas reizēm mērāmi ne tikai naudā, bet arī ieguldītajā laikā un enerģijā. Apdrošināšanas nianses pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abašins un Patērētāju tiesību aizsardzības centra Patērētāju tiesību uzraudzības departamenta direktors Andis Priedītis.

Kam būtu jāpievērš uzmanība, kad cilvēks izvēlas apdrošināšanu?

„Pirmais – apskatīties izņēmumus, jo apdrošinātāji saka: mēs apdrošinām pret to, to, to. Bet tur vienmēr ir kāds izņēmums. Un vienmēr ir kaut kādi kaut kādi skaitļi, kuriem jāpievērš uzmanība. Un tie skaitļi ir tas, ar ko apdrošinātāji arī konkurē. Piemēram, kāds vētru definē no 18 kilometriem stundā vai no metriem sekundē, kad apdrošināšana ieslēdzās. Kādam tas skaitlis ir 21 metrs sekundē vēja stiprums. Tās ir atšķirības,” skaidro Jānis Abašins. „Par šiem pašiem nelaimīgajiem plūdiem: kādam apdrošinātājam ir segti tikai plūdi no upes, kāds apdrošinātājs saka, nē, es sedzu arī tos plūdus, kas ir no lietavām. Tā kā šie izņēmumi ir pamatlieta, ar ko vajadzētu sākt. Paskatīties, pret kādiem riskiem es gribu apdrošināties, kādi riski man ir aktuāli.”

„Piemēram, ja es dzīvoju privātmājā, varbūt, ka mani neinteresē, teiksim, kaut kāds trubu plīšanas risks, ja man tur kaut kas notiek, tas nodara skādi tikai sev. Daudzdzīvokļu mājā, es teiktu, šī trubu plīšana, ņemot vērā mūsu dzīvojamā fonda stāvokli, gandrīz obligāts risks.

Pirmais – paskatāmies, pret kādiem riskiem mums ir vērts apdrošināt īpašumu,” turpina Jānis Abašins.

Viņš norāda, ka klasiski ir trīs risku bloki: uguns un dabas stihijas „slapjais bloks” – cauruļu plīšana, ūdeņi, kanalizācija un apkure; trešais bloks ir kriminālais bloks, kas ir attiecīgi zādzības.

„Es teiktu, ka vislielākās nelaimes klasiski, protams, ir no uguns. No tā ir jāuzmanās visvairāk. Uguns un daba. No trubām tā skāde parasti nav liela, bet tās ir biežāk, īpaši daudzdzīvokļu namos. Kriminālais, trešais bloks, to paskatāmies, vai mūsu mājās, vismaz no mūsu viedokļa, ir kaut kas zogams,” norāda Jānis Abašins.

„Pirmais izvēlamies riskus, otrais, aiz šiem riskiem paskatāmies izņēmumus. Kādi ir šie izņēmumi, lai nebūtu pārpratumu. Un gandrīz pats pēdējais ir, paskatīsimies, protams, arī prēmiju jeb cenu. Bet tas ir pēdējais, nevis tā, ka pirmais paskatāmies cenu un paņemam lētāko.”

„Jāsaprot viens - ja OCTA transporta līdzekļiem ir obligātais apdrošināšanas veids, kas ir definēts likuma visā Eiropā, tur apdrošinātāji pārdod visi vienādus pīrādziņus, tad

īpašuma apdrošināšana vai nelaimes gadījuma apdrošināšana, vai brīvprātīgā mašīnu KASKO apdrošināšana - tie nav vienādi pīrādziņi. Tie pīrādziņi ar dažādu pildījumu, katram savs. Paskatāmies drusciņ to pildījumu,” skaidro Jānis Abašins.

„Tas labums ir, ka katram apdrošinātājam, katram produktam ir šis pamatinformācijas dokuments, kur uz vienas A4 jeb pusotras A4 lapas pamatlietas ir uzrakstīts. Nu izlasām vismaz to, tad jau būs daudz.”

Aktivitātes dabā ir aizraujošas, tomēr ir vērts apdomāties, cik droši tas ir un vai esam padomājuši par visu. Kas jāievēro pašiem un par ko ir atbildīgi aktivitāšu piedāvātāji, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro bloga "Dodies dabā"  autors, gids un ģeogrāfs Kristaps Kiziks un Latvijas dabas tūrisma asociācijas valdes loceklis, ūdens tūrisma uzņēmuma dibinātājs un vadītājs Vents Strautmanis. Sazināmies ar Latvijas Krasta apsardzes dienesta pārstāvi Tāli Dzērvi.

Vasara mūs vēl lutinās kādu laiku, bet tad atkal nāksies meklēt siltumu. Kā sagatavoties apkures sezonai un ko vajadzētu izdarīt, vēl pirms sākuši pūst aukstie ziemas vēji, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi skursteņslauķis Māris Bambis un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ugunsdrošības un civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš.

Dabiskā pļava ir ne tikai baudījums acīm un sniedz iespēju no sirds izskrieties rasā, bet tā ir arī nozīmīga ekosistēmas daļa. Kāpēc dabiskās pļavas ir tik svarīgi saglabāt, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Dabas fonda botāniķe, pilsētas pļavu autore un Pļavas festivāla organizatore Rūta Sniedze-Kretalova, Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa. Sazināmies ar farmaceiti, farmācijas doktori, asociēto profesori Viju Eniņu.

„Pļavas festivāls ir lieli svētki pļavai un dabas daudzveidībai,” atzīst Rūta Sniedze-Kretalova.

Jau rīt, 3. augustā, Rīgā, Arkādijas parkā, notiks otrais Pļavas festivāls – izglītojošu un izklaidējošu aktivitāšu programma dabisko pļavu un citu dzīvotņu izzināšanai.

Pasākumā norisināsies dažādas lekcijas un meistarklases, pļavas produktu tirdziņš, kā arī grupas “Rahu The Fool” koncerts. Pļavas festivāla fokusā ir ne tikai dabiskās pļavas, bet arī citas ekosistēmas un dažādi procesi dabā, kurus apmeklētāji aicināti iepazīt, izbaudīt un izzināt kopā ar dabas ekspertiem un dabisko pļavu produktu ražotājiem.

Ar lekciju festivālā piedalīsies arī Vija Eniņa, viņa iepazīstinās, kuri augi aug kuros pļavu tipos.

"Dabiskajā pļavā var atrast visu, ko sirds kāro, bet nekad vienā pļavā nebūs viss," norāda Vija Eniņa.

Viņa stāstīs, kuri augi aug kuros pļavu tipos, jo augi izvēlas augt, kur tiem patīk, kurš sausākā, kurš mitrākā vietā.

Acis ir sarežģīta sistēma, kura prasa uzmanību. Kā parūpēties par to, lai acis ne tikai redz, bet arī saredz, un kā saglabāt acu veselību ilgtermiņā, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot kopā ar oftalmoloģi Andu Balgalvi un "Pasaules optikas" galveno optometristi Kristu Cauni-Bērziņu.

Mežs ir lieliska vieta, kur atpūsties un atgūt spēkus. Tomēr mežā var apmaldīties. Kā nenokļūt šādā situācijā un kā to risināt, ja tomēr nevaram atrast īsto taku, bet vakars teju jau klāt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Rīgas reģiona pārvaldes dienesta nodaļas vecākais inspektors Kristaps Kalvāns, Valsts policijas Prevencijas vadības biroja priekšnieks Andis Rinkevics un ceļotājs, personīgās izaugsmes treneris, glābējs Andžejs Reiters.

Vienkāršākais ieteikums - pirms doties mežā, informēt piederīgos, kurp dodas un kad aptuveni varētu atgriezties. Otra problēma - nav saziņas līdzekļu vai nevar noteikt orientierus, kur atrodas, jo ir apjucis vidē, kur atrodas.

"Tad iestājas sava veida panika cilvēkam. Viss apkārt šķiet vienāds, bet neesam iepriekš pievērsuši uzmanību objektiem, kas ir apkārt - lieli koki, nolūzuši koki, kādas pļavas. Dziļi mežā viss šķiet vienāds," norāda Kristaps Kalvāns.

Andžejs norāda, ka cilvēki mūsdienās ļoti paļaujas uz tālrunī pieejamo GPS sistēmu.

"Tas ir brīnišķīgi, līdz brīdim, kamēr telefons nav izlādējies vai iekritis peļķē. Tajā brīdī ir trakāk nekā būtu bez tā. Ja ir bez telefona, cilvēks pievērš uzmanību mežam, kurā vietā viņš atrodas. Ja viņš ir kaut mazliet pirms tam paskatījies kartē, ir lielākas izredzes pašizglābties, nekā ja paļaujas tikai uz telefonu," atzīst Andžejs Reiters. "Tā bilde ir bēdīga, vienā brīdī ir viss, vienā - nav nekā, tad panika ir baisāka, jo pilnīgi cilvēks nesaprot, kur atrodas."

Andis Rinkevics iesaka jāizdomāt, ko darīs situācijā "x".

"Ejot uz mežu, lielāka daļa nedomā, ko darīs, kad apmaldīsies.

Tas būtu pirmais mājas darbs, izdomāt, ko es darīšu tajā brīdī. Lai cik tas izklausītos absurdi, mēs daļēji šo domu muguras smadzenēs iestādām. Kad mums būs panika un panika būs vienmēr vai stress krīzes situācijā, tad tā informācija, ko miera apstākļos būsim sev ieprogrammējuši, vismaz kaut kādā mērā palīdzēs. Es ieteiktu arī to pārdomāt, ko varētu darīt tajā brīdī, kad apmaldīšos," norāda Andis Rinkevics.

Savukārt Andžejs Reiters norāda, ko būtiski pateikt, sazinoties ar glābējiem

"Vienmēr rēķinos ar viskritiskāko situāciju. Ja ir telefons, pieņemu, ka ir 2% [baterija], nevis ka ir pilns, bet tādā situācijā, ka jāpasaka būtiskākais. Ja tādā brīdī saku - ļoti traki nomaldījos, tas neizsaka neko. Tās ir emocijas, kas neizsaka neko glābējam vai meklētājam. Atrodos tajā un tajā vietā, vārds tāds un tāds, pēdējo reizi iegāju mežā, redzēju to un to, jūtos šobrīd tā un tā. Šīs lietas pirmās, varbūt vārdu var pateikt pēdējo, kaut gan vārds ir būtisks, jo pēc soctīkliem var atrast cilvēka pēdējo atrašanās vietu," skaidro Andžejs Reiters. "Šīs lietas būtiskas vairāku iemeslu dēļ. Tās var būt pēdējās skaņas, ziemā sevišķi telefons var nosalt, cilvēkam var būt slikti un pēdējais, ko varu, ir pateikt - atrodos tajā un tajā vietā. Tas ir visbūtiskākais, jo ar šo informāciju pēc tam strādā."

VUGD ik gadu palīdz meklēt mežā apmaldījušos cilvēkus, biežāk apmaldas rudens pusē, kad cilvēki dodas pēc „loma”. Šogad jau izglābti 19 cilvēki. 2023. gadā palīdzēts 61 cilvēkam, 2022. gadā - 65 cilvēki. Visbiežāk atrod, izmantojot gaismas un skaņas signālus. Diemžēl statistika gadu no gada nemainīga.

Pilsētās bez cilvēkiem ir arī citi iemītnieki - piemēram, putni. Kā iedzīvotājiem sadzīvot ar putniem, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt, lai kaimiņu attiecības ar spārnotajiem draugiem būtu labas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Antra Stīpniece, Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Antra Bormane un "Civinity" Dzīvojamo ēku pārvaldīšanas vadītājs Gatis Roze. Sazināmies ar Rīgas namu pārvaldnieka pārstāvi Initu Kabanovu.

Putniem patīk ievākties māju bēniņos un tur ierīkot ligzdas, it sevišķi, ja bēniņi nav ilgi tīrīti. Gatis Roze stāsta, ka viņa apsaimniekotos namos bēniņus tīra, liek ventilācijas restes, lai putni nevarētu iekļūt un vide nebūtu labvēlīga putniem ligzdošanai. Putni mēdz arī iekrist ventilācijas šahtās, arī rada bojājumus cilvēku īpašumam, tā vācot materiālus ligzdām.

Antra Bormane norāda, ka cilvēkiem, kas tīra bēniņus, jābūt nodrošinātiem ar sejas aizsegiem, lai neiekļūtu elpvados putekļi, kas var izraisīt inficēšanos ar ornitozi, kad cilvēks ieelpo fekāliju daļiņas.

Gan tiem, kas tīra vietas, kur apmetušies putni, tāpat tiem, kas baro zīlītes, obligāti pēc darba jāatceras nomazgāt rokas. Tas pasargās no saslimšanas.

Droša braukšana nav izvēle, tas ir pienākums - pret citiem satiksmes dalībniekiem un pret sevi pašu. Kā iemācīties droši braukt un kā samazināt riskus satiksmē, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Drošas braukšanas skolas direktors, autosportists Jānis Vanks un Ceļu satiksmes drošības direkcijas Rīgas Klientu apkalpošanas centra vadītāja vietnieks kvalifikācijas jautājumos Alberts Krūmiņš.

Dienā, kad vienā daļā Latvijas plosās vētra un daudzviet ir spēcīgas lietavas, ir īstais laiks pārrunāt par drošu braukšanu. Jānis Vanks norāda, ka jebkuros laika apstākļos - šāda lielā vējā un lietu vai ziemā, vai arī lielā karstumā, ja cilvēks nejūtas droši braukt, labāk to nedarīt un izvēlēties citu veidu, kā nokļūt tur, kur nepieciešams nokļūt.

"Šādos laika apstākļos kā šodien ir daudz papildus risku, par kuriem pat ļoti droši braucot, nevaram būt pārliecināti.

Ja tas zars lūzīs un kaut kur lidos, varat braukt, cik droši gribat, ir iespēja, ka nemaz neizdosies izvairīties," atzīst Jānis Vanks. "Ja tiešām ir jābrauc, jāizvēlas maršruts, jābrauc prātīgi, nav pamatojuma skriet. Šādos laika apstākļos, uzskatu, ka pat atļautā ātruma ievērošana nav obligāta. Ir jābrauc tā, ka mēs zinām, ir iespēja nobremzēt, ir iespēja izvairīties no šķēršļa.

Jāskatās, vai iebraucot peļķē, mēs nenodarām kaut kādu ļaunumu citiem satiksmes dalībniekiem." 

Jāsaprot, ka var būt ļoti neparedzami laika apstākļi.

Bieži spēcīga lietus gadījumā auto vadītāji mēdz apstāties ceļa malā.

"Lietus un apstāties ceļa malā – koks ar diviem galiem," uzskata Alberts Krūmiņš. "Ieteiktu skatīties prognozes, ja iespējams, izvairāmies braukt lielā lietū. Ja uz ceļa sākas ļoti stipra līšana, ja meklējam vietu, kur apstāties, vajadzētu nobraukt nost no ceļa. Lai nesanāk muļķīga situācija, ka viens ir apstājies, otrs vēl mēģina kaut ko darīt. Redzamība ierobežota, logi vairāk sāk aizsvīst. Sāk līt, redzu, ka nevarēšu visu kontrolēt, meklēju vietu, kur nobraukt no ceļa. Ideāli būtu kāds stāvlaukums vai degvielas uzpildes stacija ārpus apdzīvotām vietām."