Kā labāk dzīvot

Vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir viegli vai grūti piekļūt kultūras objektiem un cik ļoti par to ir domāts? Par to, kādi uzlabojumi ir nepieciešami un kas vēl jādara, lai kultūru varam baudīt visi, bez izņēmuma, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Vizule un Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO politikas koordinatore un vides pieejamības eksperte Iveta Neimane.

Par pieredzi, atjaunojot kultūras objektus un pielāgojot tas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, stāsti ierakstos.

Nacionālā romantisma pērle - tā dēvē Siguldas Jauno pili, kas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados piederēja Latvijas preses biedrībai. Šai laikā pilī tika izveidots īpaši grezns nacionālā stila interjers, kura izveidē piedalījās tādi pazīstami mākslinieki kā Niklāvs Strunke, Pēteris Ozoliņš, Kārlis Sūniņš un citi. No 2017. līdz 2019. gadam pilī notika restaurācijas darbi un to laikā ēka tika pielāgota arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ēku šobrīd var apskatīt arī tūristi.

Savukārt Valmieras vecpilsētas senākajā daļā - pils teritorijā, līdzās pastāv Valmieras vecākā koka ēka un jauna, moderna arhitektūra - uz pils pamatiem būvēta ēka no stikla un betona. Tajā no šīs vasaras var apskatīt jaunu ekspozīciju par Valmieras vēsturi "De Woldemer". Veicot būvdarbus, ēkas pielāgotas arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Dace Vizule skaidro, ka par kultūras objektu pieejamību jautājums aktualizēts īstenojot projektu "Atrastā Latvija". 

Latvijas reģionos izbūvēti un atjaunoti 60 kultūras un dabas mantojuma objekti – muižas, pilis, baznīcas, torņi, parki, muzeji, estrādes, dabas takas, dārzi, tilti, promenādes, pludmales un citas vietas. Visi šie objekti sarindoti septiņos kultūras un dabas mantojuma ceļos – tūrisma maršrutos, kas caur pagātni palīdz ceļotājam ieraudzīt Latvijas šodienu: Baltijas ceļā, Brīvības ceļā, Gaismas ceļā, Daugavas ceļā, Jēkaba ceļā, Līvu ceļā un Māras ceļā. 

Plašāka informācija pieejama internetā.

Iveta Neimane gandarīta, ka šī projekta ietvaros daudzviet izveidoti interesanti risinājumi piekļuvei cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

"Gan vecas pilis, gan muižas, tādi, kur pirms tam noteikti teica, ka nekas nav izdarāms un nav iespējams neko izdarīt.

Šobrīd daudzās vietās izveidoti ļoti interesanti pieejamības risinājumi. Lielākā daļā no objektiem, ko apskatījām, ir pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Varbūt ne simtprocentīgi un vienmēr ir jāatceras, ka cilvēks ratiņkrēslā tiks pilnīgi visur. Bet tas, kas ir apskatāms, ir pietiekami interesants un skaits, tie ir skaisti parki, tās ir pirmā  stāvā izvietotās ekspozīcijas, darbnīcu vietas," atzīst Iveta Neimane.

"Visvairāk pārsteidza Ludzas pilsdrupas. Visi zināt, kādas ir pilsdrupas, labākā gadījumā var apkārt apstaigāt, pa vidu, klūpot pa akmeņiem pastaigāt. Tur izveidota vienreizēji skaista pieejama platforma, kuras ceļš iziet ārpus pils.

Virs Daugavas, virs Ludzas, augstu gaisā, gandrīz putna lidojumā. Viss pieejami, droši izveidots. Mani tas pārsteidza, jo likās, ka drupās neko nevar izdarīt, var tikai mazu taciņu uztaisīt," uzteic Iveta Neimane. "Vairāki tādi risinājumi. Redzējām daudzus interesantus risinājumus, tiešām pieejamus risinājumus."

Kāpēc tomēr daudzviet vēl tūrisma objekti nav pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem?

"Turaidas pils tornī, visticamāk, kamēr nebūs ratiņkrēsli, kas pārvietosies kā droni, mēs netiksim augšā. Ir kaut kādas vietas, kuras šobrīd neredzam, kur varbūt var pielāgot, bet tas prasa milzīgus ieguldījumus un īpašas tehnoloģijas. Lielākoties ir pārspīlēta doma, ka nevaram kaut ko mainīt. Nepadomājot plašāk, ka mainīt var. Pieņem domu, ka to nevar, tāpēc nedara," vērtē Iveta Neimane.

Iveta Neimane norāda, ka sliktāka nekā vides pieejamība ir ekspozīciju pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tās veidojot, nerēķinās, ka būs arī cilvēki, kas nevar ieskatīties augšējās vitrīnās, vai ar ratinkrēslu ir bīstami piekļūt ekspozīcijai. Viņa mudina domāt par ekspozīciju plašāku pieejamību arī cilvēkiem ar citu invaliditāti - redzes, dzirdes traucējumiem.

Nav svarīgi, kas tu esi, ko tu dari un kāda ir tava forma, svarīgi ir kustēties, lai paliktu vesels. Kas īsti traucē vingrot, skriet, cilāt svarus un kā pārvarēt dažu labu sabiedrībā iesakņojušos stigmu? Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies, kā iespējams integrēt fiziskas aktivitātes un veselīgu dzīvesveidu savā ikdienā, ja darba laiks un grafiks nav normēts, ir nestandarta vai diennakts darba laiks. Sarunājas privātais treneris Kārlis Matisāns, pediatre Dana Isārova, Latvijas Veselības un Fitnesa asociācijas (LVFA) valdes priekšēdētājs Gints Kuzņecovs un uztura speciāliste Laila Siliņa.

Ir daudz stereotipu cilvēkiem par sporta zāli, par sporta zāles apmeklēšanu. Un tas nav saistīts tikai finanšu jautājumiem. Stigmatizācija ir, bet raidījuma viesi mudina to pārvarēt un pievērsties fiziskām aktivitātēm.

Sevi pārvarēt un vispār pievērsties fiziskām aktivitātēm ir grūti, ja tā nav bijusi prioritāte jau no bērnības. Tomēr, kā mudināt cilvēkus vairāk sportot un kustēties?

"Es, būdama slinka savā būtībā, man īsti nestrādā variants, ka viena eju uz sporta zāli, man ātri apnika, man bija garlaicīgi, es īsti nezināju, ko tur darīt. Man likās, ka katru dienu aizeju un daru vienu un to pašu. Neredzēju progresu. Es pārtraucu. Arī Covid sākās. Likās forši, paņemšu pauzīti," pieredzē dalās Dana Isarova. "Tad sapratu, ka man ir jāiet atpakaļ uz sporta zāli. Tam bija vairāki iemesli. Bet es zināju, ka man strādās tikai tad, ja man būs ieplānots treniņš, vai nu grupu, vai ar treneri, kur nevarēšu pateikt nē. Ja esam sarunājuši, man būs jāierodas. Tā es sevi vienkārši spiedu iet treniņus rezervēt vismaz tās trīs nedēļas, kas tiek uzskatīts par laiku, lai vismaz izveidotu kaut kādu ieradumu. Tad pēc laika kļūst vieglāk. Man liekas, ka ir svarīgi sākt kopā ar kādu, nevis vienam pašam. Ja tev nav kam atskaitīties, ļoti ātri padodies."

"Es arī darīju tā, ka aicināju draudzenes, kad viņas iet uz sporta zāli, atsūtīt man selfiju. Viņām vajadzēja motivāciju, ka viņas kāds uzrauga. Tāpēc

man liekas, ka cilvēks iet uz sporta zāli, nofotografējas un liek selfiju Instagramā, ka tā ir forša atskaite pašam sev un arī motivācija citiem aiziet uz sporta zāli. Man liekas, ka jebkas, kas motivē aiziet uz sporta zāli, arī proteīna batoniņš pēc treniņa ir manā skatījumā pietiekami laba motivācija. Ir jāizdomā, kā tu sākumā sevi motivēsi, pēc tam tas kļūst par ieradumu, no kura gūsti milzīgu prieku un gandarījumu," turpina Dana Isarova.

Rezultātu neredzēs arī pēc 21 dienas, tāpēc ir vajadzīgs atbalsts.

"Vai tas uztura speciālists, pie kura regulāri atnāc, kurš paskatās; vai tas ir treneris, kurš stāv blakus un pašam nav jāskaita atkārtojumi un jādomā līdzi; vai tā ir mājās ģimene vai draugi, kuri tevi atbalsta, nevis fonā ēd saldējumu no rīta līdz vakaram. Videi ir liela nozīme," uzskata Laila Siliņa.

Kārlis Matisāns norāda, ka svarīga ir iekšējā motivācija, un nevis, ko es sasniegšu, bet kur negribu būt, ja šo nebūšu izdarījis.

Lēnām, bet, iespējams, neatgriezeniski ūdeņradis sāk ieņemt savu vietu pasaules un arī Latvijas enerģētikā. Par ūdeņraža izmantošanu transporta un enerģētikas nozarē saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas Ūdeņraža asociācijas valdes loceklis un "Hydrogen Europe" izpilddirektora padomnieks Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs Aivars Starikovs, "Latvenergo" pārstāvis, ūdeņraža projekta vadītājs Pēteris Lesničenoks, Jelgavas autobusu parka valdes loceklis Gints Burks. Sazināmies ar ZAOO pārstāvi Mārtiņu Niklasu.

Nozares pārstāvji uzskata, ka ūdeņraža enerģija ir nākotnes enerģija, tāpēc septembrī Rīgā, Valmierā un Jelgavā notiks ūdeņraža – elektriskā autobusa testa braucieni. Ar ūdeņradi darbināmais autobuss atceļos no Lietuvas un tiks iekļauts Valmieras un Jelgavas sabiedriskā transporta sistēmā, kā arī vienu dienu tiks testēts Rīgas lidostas teritorijā.

Savukārt lai diskutētu par ūdeņraža kā enerģijas nesēja ieviešanu enerģētikas, transporta un rūpniecības sektoros 19. septembrī, Rīgā, Rīgas Tehniskās universitātes telpās notiks forums “Ūdeņradis mobilitātei un enerģijai”. Tajā piedalīsies Latvijas enerģētikas un transporta nozares pārstāvji un ūdeņraža enerģijas eksperti.

Noslēdzoties Labklājības ministrijas īstenotajam metodikas aprobēšanas pilotprojektam, sākusies informatīvā kampaņa par sociālo darbu kopienā "Savējais savējiem!". Par darbu ar neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām un pilotprojekta rezultātiem, kā arī to, kādi ir galvenie šķēršļi un izaicinājumi, ar ko saskaras sociālie darbinieki kopienās, sarunājamies ar Ādažu novada pašvaldības Sociālā dienesta sociālo darbinieci kopienā Gunitu Dzeni, Latvijas sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāju, Ventspils Sociālā dienesta vadītāju Unu Lapskalni, sociālantropoloģi Kristīni Rolli un Labklājības ministrijas projekta "Profesionāla un mūsdienīga sociālā darba attīstība" vecāko eksperti Liesmu Osi.

Gunita Dzene norāda, ka sociālais darbs nav tikai strādāt ar vienu konkrētu klientu. 

"Ja es varu iziet kopienā, uzklausīt iedzīvotāju vajadzības, aktivizēt viņus, viņiem norādīt ceļu, kur iet, kā darīt, lai viņi sasniegtu vēlamos rezultātus," atzīst Gunita Dzene.

Darbu ar kopienu raksturo arī Una Lapskalna no Ventspils, stāstot par pieredzi darbā ar bēgļiem no Ukrainas. Oponējot raidījuma vadītājam, kurš bilst, ka parasti priekos esam kopā, bet bēdās katrs pats par sevi, viņa norāda, ka sociālajiem darbiniekiem ir pretēji. 

"Sociālie darbinieki, kad ir tās bēdas, tajā brīdī viņi apvienojas un dara pretēji šim algoritmam. Tajā brīdī, kad ir problēma, mēs kā pingvīni saspiežamies kopā un darām savu darbu cilvēkiem," vērtē Una Lapskalna.

Muzejā "Andrupenes lauku sēta" Jūs nokļūsiet 20.gadsimta sākumā Latgales laukos, kur varēsiet apskatīt simtgadīgu lauku māju, klēti, melno pirti, smēdi, dažādus darbarīkus un sadzīves priekšmetus.

Raidījumam pievienojas un "Kā labāk dzīvot" komandu laipni uzņem muzeja "Andrupenes lauku sēta" vadītāja Skaidrīte Pauliņa, Andrupenes skanīgā balss, Andzeļu Tautas nama vadītāja Karīna Beikule un muzeja darbiniece un Latgales Kulinārā mantojuma recepšu pārzinātāja Lilita Šatilova.

Vai esam novērtējuši to, cik vienkārši ir dzirdēt un cik sarežģīti, ja dzirde tādu vai citādu iemeslu dēļ funkcionē citādi? Mums ir vienam otru jāsadzird un jāsaprot. Kas palīdz to izdarīt un par Latvijas vājdzirdīgo asociācijas jaunumiem spriedīsim raidījumā. 

Ar dzirdi saistītos jautājumos mums palīdzēs iedziļināties Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas priekšsēdētājs Olafs Slūtiņš, Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas valdes locekle Rūta Mežavilka un Nedzirdīgo savienības biedre, "Sadzirdi.lv" dibinātāja Baiba Bicēna.

Civilā aizsardzība ir pasākumu kopums, kurus īsteno valsts un pašvaldību institūcijas un sabiedrība, lai nodrošinātu cilvēku, vides un īpašuma drošību, kā arī īstenotu atbilstošu rīcību katastrofas un katastrofas draudu gadījumā. Un tomēr - vai visos gadījumos mums būtu jāpaļaujas tikai uz atbildīgajām institūcijām? Šo un citus ar civilo aizsardzību saistītus jautājumus šķetināsim raidījumā.

Viesos par tēmu runāt ieradušies Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības sistēmas darbības koordinēšanas nodaļas vecākā inspektore Agrita Vītola un Rīgas Pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks Andrejs Aronovs.

Pašvaldība paplašina atbalstu dzīvojamo māju līdzfinansējuma programmās un rudenī aicina uz informatīvajiem semināriem. Par tēmu uz sarunu aicinājām Rīgas Domes Īpašuma departamenta Būvju sakārtošanas pārvaldes priekšnieci Irīnu Miķelsoni, Rīgas Apkaimju alianses pārstāvi Aliju Turlaju un Rīgas Apkaimju alianses valdes priekšsēdētāju Māri Jansonu.

Eksperti to jau prognozēja sen, ka agri vai vēlu krāpnieki, kas izmanto telefonu un internetu, lai veiktu savas pretlikumīgās darbības, sāks ar saviem upuriem runāt latviski! Nu tas ir noticis! Par to kā šobrīd no Latvijas iedzīvotājiem tiek izkrāptas lielas naudas summas un kā neiekrist krāpnieku nagos? To uzzināsim raidījumā. 

Saruna ar programmētāju, tehnoloģiju entuziastu Elvisu Strazdiņu un CERT.LV kiberdrošības ekspertu Kārli Svilānu.

Ziemai gatavot dārzu vēl ir par agru, bet kādi dārza darbi septembrī  darāmi, to uzzināsim sarunā ar Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktori, bioloģijas zinātņu doktori Viju Rožukalni un dārzkopi, kokaudzētavas "Dzērves" saimnieci Marutu Kaminsku.