Slimību kontroles un profilakses centa apkopotie dati vēsta, ka 2021. gadā Latvijā vien 20,9 % bērnu sešu mēnešu vecumā tikuši ekskluzīvi zīdīti. Vai par to vērts uztraukties? Kā veicināt zīdīšanu un kāda ietekme uz zīdīšanu ir mākslīgā piena maisījuma mārketingam?

Raidījumā par "Mana balss" iniciatīvu pret agresīvo mākslīgā piena maisījuma mārketingu.

Sarunājamies ar Piena mammas pārstāvi un vienu no iniciatīvas iesniedzējām Jūliju Vanku, ģimenes ārsti Katerinu Bulavkinu un ginekoloģi, dzemdību speciālisti Elīnu Voitehoviču.

Bērniņa gaidīšana ir īpašs laiks katras sievietes dzīvē. Kas ir tās ikdienas prakses un aktivitātes, no kurām jāatsakās, gaidot bērniņu?

Sarunājamies ar Rīgas Dzemdību Nama ginekoloģi, dzemdību speciālisti, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidenti Viju Veisu un Rīgas Dzemdību nama vecmāti, Latvijas Vecmāšu asociācijas vadītāju Lindu Veidemani.

Skolas sākums nešaubīgi ir liels pārbaudījums topošajam pirmklasniekam. Kā palīdzēt bērnam sagatavoties pārmaiņām? Ko iepriekš pārrunāt, kādas jaunas rutīnas ieviest un kā palīdzēt iedraudzēties ar citiem?

Sarunājamies ar Latvijas Skolu psihologu asociācijas valdes locekli, izglītības psiholoģi Sanitu Paulu, pamatskolas "Rīdze" 1. klases audzinātāju Ilutu Asermani un Āgenskalna sākumskolas psiholoģi Guntu Milleri.

Jaunā mācību gada gaidīšanas vai varbūt negaidīšanas stress bērniem - kā to atpazīt? Vai to izjūt visi bērni un kā palīdzēt mierīgāk uzsākt skolas gaitas, Ģimenes studijā vērtē sertificēta mākslas terapeite, "Pusaudžu resursu centra" mentore Līga Cepurīte, Rīgas 64. vidusskolas psiholoģe Daina Žurilo un ārste-rezidente psihoterapijā, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja Aleksandra Gromova.

Stress piemeklē gandrīz visus bērnus, kuri uzsāk vai atsāk skolas gaitas. Stress ir arī arī viņu vecākiem. Pēc garās vasaras sākas atkal cita dzīve ar agriem rītiem, mācīšanos gan skolā, gan arī mājās, braukšanu uz nodarbībām interešu izglītības centros un citur, kas vasaras laikā visbiežāk izpalika. Kā vecākiem saglabāt mieru sevī un pārliecību, ka viss būs labi, un palīdzēt savam bērnam pārvarēt stresu, sākot vai atsākot skoloties?

Dzīvojam pasaulē, kur izteiktāks ir distress. Lielākais risks ir, ka bērni vai pieaugušie to pārdzīvo ilgākā laika periodā," atzīst Daina Žurilo. "Mūsu ķermenis savā ziņā ir mehānisms, viņš labi iesāk funkcionēt vienā veidā. Ir grūti tik no šī stresa prom. Tad ir svarīgi, ka apkārt ir cilvēki, kuri spēj to pamanīt, palīdzēt ilgstoši nedzīvot šāda stresa situācijā."

Skolas vide ir viena no vietām, kur bērni varētu būt ilgstoši pakļauti stresam.

Prakse rāda, ka 1. klase ir tā, kurā mazais cilvēks pārdzīvo vienu lielākajiem stresiem. 

"Tā ir pilnīgi cita sociālā situācija, tā ir pilnīgi cita vide, tās ir citas prasības. Ir jābūt spējai koncentrēties, izpildīt uzdevuma noteikumus... Ir tik daudz bērna kompetences vajadzīgas un ne visiem šīs kompetences ir," turpina Daina Žurilo.

Bērnam ir jāspēj tikt ar sevi galā un lai tā būtu, ir daudz uzdevumu, kas jāizpilda vecākiem mājās.

Cik pieejami jaunajā mācību gadā ir pašvaldību "dārziņi" un kā saprast rindas un citus noteikumus? Vecāku viedokļi un speciālistu atbildes Ģimenes studijā. Skaidro Rīgas domes Izglītības departamenta Pirmsskolas nodaļas vadītāja Iveta Nagla, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības jautājumos Ināra Dundure un Rīgas 213. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Liene Jurgenberga.

Viens no pirmajiem darbiem vecākiem, kad bērns nāk pasaulē, ir piereģistrēt viņu rindā uz pirmsskolas izglītības iestādi. Taču, ja ģimene dzīvo Rīgā vai Pierīgā, vai kādā no lielajām pilsētām, nav nekādu garantiju, ka bērnam būs vieta bērnudārzā, sasniedzot pusotra vai divu gadu vecumu, kad parasti mammai jāatgriežas darbā. Vai rindas uz bērnudārziem pēdējos gados samazinās? Ko pašvaldība var darīt lietas labā un kā vecākam, kura bērns gaida rindā, izprast rindas virzību un noteikumus, kas to regulē? 

2023. gada pavasarī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija norādīja, ka rindas veidojas 21 Latvijas pašvaldībā un kopumā Latvijā rindā uz savu bērnudārzu gaida aptuveni 7000 bērnu. Vai tagad, pirms jaunā mācību gada sākumu, var teikt, ka skaitļi mainījušies un rinda sarukusi?

Bērnudārzu pieejamību ietekmē dzimstība un iedzīvotāju mobilitāte, to visvairāk izjūt Pierīgas pašvaldības. Savukārt attālākās vietās ir pašvaldības, kur nav nekādu problēmu ar vietām bērnudārzos.

Jaunā mācību gada tuvošanās rosina daudzus vecākus aizdomāties, kā nodrošināt pilnvērtīgu ēšanu saviem bērniem arī skolās laikā. Vai, sākoties skolai, ir jāpārskata ģimenes ēdienkarte? Kā to labāk darīt? Cik liela nozīme ir skolēna brokastīm? Vai un ko likt skolēna pusdienu kastītē? Un ko būtu labi sagādāt un turēt ledusskapī, lai jaunais cilvēks pēc stundām arī viens pats sev varētu pagatavot pusdienas?

Par šiem jautājumiem Ģimenes studijā sarunājas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uztura speciāliste Lizete Puga, veselīgu recepšu bērniem veidotāja Renāte Pelcberga un bloga "Garšu karuselis" autore, divu skolnieku mamma Olga Elste.

Saskaņā ar dažādās valstīs veikto novērtējumu un izmantotajiem kritērijiem, līdz 10 procentiem skolēnu uzskatāmi par apdāvinātiem un viņiem būtu jāpiedāvā tāda izglītība, kas pilnībā ļaut attīstīt viņu spējas. Vai un kā mūsdienu izglītības sistēma Latvijā palīdz nepazust un attīstīties apdāvinātākajiem bērniem, Ģimenes studijā analizē izglītības eksperte, Latvijas Universitātes padomes locekle Mārīte Seile, Apdāvināto bērnu fakultatīvā skolas pasniedzēja Marika Melne, Latvijas Universitātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas pētniece Liena Hačatrjana.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Evitas un Mārtiņa Rozentaliem. Viņi ir astoņus gadus vecā Miķeļa un sešgadīgās Elīzas vecāki. Miķelis ir bērns ar īpašām vajadzībām un Evita savus ikdienas priecīgos un arī izaicinošos brīžus atspoguļo sociālajos tīklos. Tā nav žēlošanās vai izmisuma pilni stāsti. Arī sarunā raidījumā Evita un Mārtiņš savā stāstā izceļ nevis izmisuma pilnos brīžus, kādi viņu ģimenē, protams, ir. Bet stāsta, kā viņi kopā darbojas un atpūšas, cik tuvas ir viņu bērnu attiecības un cik krāsaina var būt dzīve, arī respektējot un rūpējoties par Miķeļa īpašajām vajadzībām.

Evita tieši tāpēc dalās ar savu stāstu sociālajos tīklos, kā arī piekrīt intervijām, lai stāstītu, ka dzīve ar īpašo bērnu nav tikai sēras un bēdas, raudāšana un grūtības, ir arī ļoti daudz jauku un mīļu brīžu.

"Ja spēj saskatīt arī citas lietas, ne tikai grūtības, dzīve ir daudz balansētāka un priecīgāka, mēs jau negribam dzīvot visu dzīvi tikai sūdzoties un bēdājoties, mēs gribam būt laimīgi. Tas veids, kā vari būt laimīgs, ir priecājoties, kad ir viegli un labi un izbaudot to. Kad ir grūti, saņemies, saspied rokas dūrēs un ej cauri tiem brīžiem. Pēc tam atkal būs labi, jo viss ir viļnveidīgi. Tā es sev saku, ja šodien ir slikta diena, rīt, pavisam iespējams, būs laba diena," atzīst Evita.

Ģimenē ir sadalīts - Mārtiņš ir galvenais pelnītājs, Evita vairāk rūpējas par māju, bērniem, dārzu. Evita atzīst, ka darbošanās dārzā viņai vairāk ir kā terapija, reizēm kopā ar bērniem, reizēm kāds arī palīdz pieskatīt bērnus. Mārtiņš vērtē, ka dzīvesveids ir balansēts, viņš gan strādā, gan atvēl laiku ģimenei. Kopā mājās visi četri pavada daudz laika. 

Pēc pāris nedēļām ģimeni gaida liels notikums - Miķelis sāks skolas gaitas speciālajā skolā. Tas būs jauns dzīves posms, ko gaida ar lielām cerībām, ka būs labi un tas arī kaut ko mainīs ģimenes ikdienas ritmā.

Miķelis ir nācis pasaulē priekšlaicīgi un viņam ir smagi funkcionālie traucējumi un arī epilepsija. Miķelis nestaigā, pats nevar ilgi stabili nosēdēt, ir augsts muskuļu tonuss, kas traucē veikt ikdienas darbības. Viņam ir arī valodas traucējumi. Mamma atzīst, ka pēdējo trīs gadu laikā ir liels progress, bet arvien runa ir neskaidra un vislabāk viņu saprot mamma. Miķelim ir nepieciešama nepārtraukta aprūpe un asistēšana ikdienā. 

"Visā viņam ir vajadzīga palīdzīga roka un mana ikdiena ir būt šai viņa rokai, viņu cilāt, nest" atzīst Evita. 

Mārtiņš ir uzņēmies "nakts darbus", jo naktī var sākties epilepsijas lēkme. Uzraudzība ir nepārtraukta. Miera mirkļos Evita padara savus darbus. Diena ir sadalīta posmos. 

Neskatoties, ka Miķelis prasa nepārtraukti uzmanību, vecāki atzīst, ka arī Elīzai velta daudz uzmanības un mīlestības. Evita uzskata, ka abu bērnu savstarpējās attiecības ir ļoti empātiskas, Elīza labi saprot un izjūt Miķeli. Arī Miķelis saprot, ja māsa dusmīga. Viņi kopā pavada daudz laika un viņiem spēcīga savstarpējā saite.

Nesen kā iznākusi filma "Bārbija" mudinājusi arī Ģimenes studiju atgriezties pie lellēm. Vai un kā ar tām jāspēlējas? Vai ir atšķirība, bērns spēlējas ar lelli vai kādu citu priekšmetu? Un galu galā, vai puišiem ir jāspēlējas ar lellēm? Tāpat arī runāsim par to, kādu stāstu par sievietes lomu agrāk un tagad mums stāsta popkultūras ikona - Bārbija? Raidījumā sarunājas mammas: publiciste Agra Lieģe-Doležko, Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane un ārste-psihoterapeite Laura Valaine.

Nesen publiskotā viedokļrakstā Laura Valaine norādījusi, ka spēlēšanās ar mīkstajām mantām bērniem aktivizē smadzeņu daļas, kas atbildīgas par sociālo mijiedarbību un empātiju, bērns var iejusties dažādās lomās, piedēt lomas rotaļlietai un attīstīt fantāziju.

Līdzīgi viņa norāda arī par spēlēšanos ar lellēm.

"Spēlēšanas ar lellēm vēl dod papildus stimulus smadzenēm no tā, kādi smadzeņu apgabali aktivējas," skaidro Laura Valaine. "Pētījumi norāda, ka, spēlējoties ar lellēm, bērniem aktivizējas smadzeņu reģioni, kas atbildīgi par emocijām, par vēlmēm, par dažādām komunikatīvām prasmēm. Šī reģionu aktivācija ir līdzīga tam, kā vairāki bērni spēlējas kopā."

"Spēlēšanās ar lellēm bērniem iedod mijiedarbības pieredzi. (..) Lelles vairāk aktivē tieši mijiedarbību un komunikāciju, nekā cita veida rotaļlietas. Jo tās izskatās līdzīgākas cilvēkiem, spēlējoties ar lellēm, bērns identificējas ar savu vecāku, viņš uzņemas mammas vai tēta lomu, tas savukārt ļauj atdalīties no vecāka, bērns paņem atbildību savās rokās - es varu parūpēties par lelli, par sevi. Attīsta autonomiju un arī intimitāti, kas ir mūsu pamatspējas attiecību veidošanā tālāk dzīvē," turpina Laura Valaine.

"Domājot par to, cik ilgi spēlēšanās ar lellēm ir vai nav normāla, būtībā līdz agrīna pusaudža vecumam spēlēšanās ar lellēm ir akceptējama. Ja tas turpinās ilgāk, 13 - 15 gados, ir jāvērtē no tā, kādi ir apstākļi un cik bieži. Dabiski bērniem pusaudža vecumā būtu jāpāriet uz komunikāciju ar saviem vienaudžiem."

Runājot par rotaļlietu izvēli savu bērnu, Laura Valaine atklāj, ka nedala pēc dzimumiem, mājās ir dažādu rotaļlietu klāsts un ar laiku izkristalizējas, kas patīk labāk un kam bērns dod priekšroku. Mājas daudz mīksto rotaļlietu, kuras bērns gan neizmanto, bet nav no tām vēl gatavs šķirties. Aktuālās ir citas mantas

Marita Zitmane atzīst, ka viņas bērnam mantu periods ir pagātnē, bet atskatoties, vērtē, ka mārketinga un reklāmas ietekme bijusi visai liela uz to mantu izvēli, kuras izraudzījies pats bērns. 

Agra Agra Lieģe-Doležko atzīst, ka viņas uzstādījums ir, ka nedala rotaļlietas vai apģērbu izteikti pēc dzimumlomām, bet cenšas ieviest minimālisma principus, vispār pērkot pēc iespējas mazāk. Daudz lietu ienāk kā dāvanas, kur ir izteikta izpratne par dzimumlomām. Viņa arī atklāj, ka dēlam nozīmīgas ir mīkstās mantiņas, pret kurām izturas ar lielu mīlestību.

Aizvien biežāk dzirdam sievietes publiski stāstām par ļoti sāpīgām mēnešreizēm un hroniskiem endokrīnās sistēmas traucējumiem, kas ne vien rada lielu diskomfortu, bet arī apgrūtina ģimenes plānošanu. Kā šos traucējumus atpazīt, vai un kā tos var ārstēt, un kāpēc tie rodas, Ģimenes studijā skaidro ginekoloģe reproduktoloģe Katrīna Kalniņa un ginekoloģe, dzemdību speciāliste Natālija Bērza.

Interesējamies arī, kas ir endometrioze un policistiskais olnīcu sindroms? Ierakstā uzklausām medicīnas zinātņu doktori, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu pusaudžu ginekoloģi Lāsmu Līdaku.