Kā un kad mazulis kļūst par staigātāju? Vai ir svarīgi, cik agri vai vēlu tas notiek, un kas jāzina vēlstaigātāju vecākiem, vaicājam speciālistiem Ģimenes studijā. Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Bērnu ķirurģijas katedras docētājs un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurgs Jānis Upenieks, fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča un PEP mamma Elīna Kļaviņa.

"Bērns jebkuru savu jauno prasmi, arī staigāšanu, apgūst un sāk darīt, kad fizioloģiski tam ir gatavs. Kad ir nobriedis, viņa organisms ir attīstījies un stabilizējies, viņš apgūst jaunu māku," skaidro Jānis Upenieks.

Viņš jau ir piecēlies, turas pie gultiņas malām, iespējams, arī mēģina turoties pie gultiņas redelēm, spert pirmos soļus. Reizēm ir vajadzīgs vecāku atbalsts, veicinot vēlmi staigāt. Čaklākie sāk no deviņiem mēnešiem staigāt, līdz pusotram gadam bērnam vajadzētu sākt patstāvīgi staigāt.

"Ja bērns sēž, rāpo, šūpojas, ceļas kājās, tas liecina, ka viņš gatavojas staigāšanai un vecākiem nav jāuztraucas, ja bērns, piemēram, gada un divu mēnešu vecumā vēl nestaigā. Ja nav minētās prasmes, tad jāsāk domāt, vai ar attīstību viss ir kārtībā," norāda Jānis Upenieks.

Jekaterina Bovtramoviča piebilst, ka daudz atkarīgs no vides, kur bērns atrodas. Ja vide nemotivē apgūt staigāšanu, tas var mazināt vēlmi staigāt.

Bieži sarunās par iekļaujošo izglītību vai sekmīgu mācību procesu lielās klasēs kā neiztrūkstošu nepieciešamību min skolotāja palīgu. Bet kas īsti ir pedagoga palīgs un kādi ir viņa pienākumi? Cik tādu Latvijas skolās jau strādā, kā skolas tos atrod un vai tādi ir visās skolās, kur tas būtu nepieciešams, interesējamies Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktora vietniece pedagogu izglītības jomā Baiba Bašķere, Rīgas Valda Zālīša sākumskolas direktore un matemātikas skolotāja Elita Rītere, Rīgas domes Izglītības pārvaldes Izglītības atbalsta nodaļas vadītāja Inese Stekele un Rīgas 64. vidusskolas direktors Edgars Zīverts.

Ierakstā uzklausām kādas mammas pieredzes stāstu. Viņa nesen nonāca situācijā, kurā saņēma atzinumu, ka viņas bērnam sekmīgai izglītības turpināšanai būtu nepieciešams pedagoga palīgs, bet skola rosināja, ka vecākiem pašiem būtu jāmeklē šāds palīgs.

Lai arī jau vairākus gadus dzīvo Jelgavā, Dana un Oļegs Kručiņini atzīst, ka abi sirdī joprojām jūtas dzimtajiem Līvāniem piederīgi. Viņi ir kopā no vidusskolas sola, kaut pazīstami jau kopš bērna kājas, kad, kā Dana joko – Oļegs viņu pievilinājis ar savu akvāriju un lego klucīšu spaini.

Tagad abi audzina trīs puikas, zēniem, pie tam, ir diezgan neliela vecumu starpība. Lielākais šoruden kļūst pirmklasnieks, jaunākajam drīzumā svinēs tikai pirmo dzimšanas dienu. Oļegs darbojas Zemessardzē, bet Dana brīvos brīžos labprāt pati remontē un dzīvokli. Bez problēmām pati nomainīs arī kanalizācijas cauruli virtuvē. Vēl Kručiņiniem ir mājdzīvnieks – tarantula

 Sarunā viņi atklāti dalās ar saviem ikdienas priekiem, izaicinājumiem un atklājumiem.

Iepazīstinot Oļegs īsi bilst, ka ir būvinženieris, kuram patīk sports. Dana savulaik strādājusi Labklājības ministrijā, bet pēdējos sešus gadus vada mājās ar mazajiem.

Vecākais dēls Ervīns gatavojas uzsākt skolas gaitas, viņš atzīst, ka ir draudzīgs un viņam patīk futbols un hokejs. Hokejā viņš gribētu arī trenēties, pagaidām spēlē kopā ar brāli, reizēm dzīvokļa koridorā, reizēm pagalmā.

Vidējam brālim Valteram ir četri gadi un viņam vislabāk patīkot spēlēties vienam. No vecāku dotās kabatas naudas viņš sakrājis lego komplektam, ko nopirkuši kopā ar brāli.

Bet mazākais brālis Gustavs 26. augustā svinēs pirmo dzimšanas dienu "Būs jau liels čalis," bilst tētis Oļegs.

Dana atklāj, ka katram dēlam nedēļā vecāki dod trīs eiro, un tas atrisinājis daudzus jautājumus un devis vairākas priekšrocības.

"Ieejot veikalā, ir jautājums, kurā brīdī varu nopirkt to, vai gribu šo. Šajā gadījumā, ka katru nedēļu ir tā nauda, mēs viņiem sakām, ka vari pats sakrāt, vai ja kaut ko ļoti vēlies, vari paprasīt uz dzimšanas dienu. Tā ir motivācija krāt vai kaut ko iegādāties," stāsta Dana.

Valters sākumā katru nedēļu pircis vienu mašīnīti, bet ar laiku radusies izpratne lietu vērtību, ka kaut kas maksā vairāk. Vecāki ar bērniem diskutē par to, ka ir lietas, kas maksā vairāk un ir nepieciešams atlicināt un tas ir liels ieguvums, jo viņi labi izprot, cik lietas maksā un arī plāno salikt savus līdzekļus kopā, lai iegūtu kāroto.

Dana un Oļegs stāsta, ka viņi apzināti izvēlējušies salīdzinoši agri kļūt par vecākiem un arī to, ka bērniem būs salīdzinoši maza vecuma starpība. Lēmumu ietekmējušas arī Danas veselības problēmas. 

"Mēs šādā ziņā esam garlaicīgi cilvēki. Mēs esam plānotāji, tāpēc visi trīs bērniņi ir izplānoti un, paldies Dievam, ka viņi ir," atzīst Dana.

Kāpēc aizvien nespējam nodrošināt peldētapmācību skolēniem? Un vai šajā mācību gadā kaut kas mainīsies? To Ģimenes studijā pārrunājam ar peldēšanas treneri Pāvelu Murānu, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoru Vladimiru Šteinbergu, Rīgas domes sporta un jaunatnes pārvaldes vadītāju Dinu Vīksnu un Latvijas Peldēšanas federācijas prezidentu Aivaru Platonovu.

Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka Latvijā katru gadu noslīkst vidēji 136 cilvēki, no kuriem aptuveni katrs devītais ir bērns vai jaunietis vecumā no pieciem līdz 24 gadiem. Viens no nelaimes iemesliem vairumā gadījumu ir Latvijas iedzīvotāju vājā vai vidējā peldētprasme. Vai pateicoties tam, ka vismaz daļā skolu bērnus māca peldēt, peldētāju skaits ar labām vai pat izcilām peldēšanas prasmēm varētu palielināties un noslīkušo skaits samazināties?

Aizvien vairāk bērnu konstatē stājas traucējumus. Kā tie rodas? Kā ietekmē dzīves kvalitāti? Un kā, gatavojoties skolai un domājot par bērnu apģērbu, apaviem un skolas somām, palīdzēt problēmas sekas mazināt?

Par to Ģimenes studijā spriežam kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes Bērnu ķirurģijas katedras docētāju un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurgu Jāni Upenieku, ergoterapeiti Veselības centru apvienībā Vinetu Mihailovu, kā arī Aizputes pirmsskolas izglītības iestādes "Pasaciņa" sporta pasniedzēju Unu Mārtiņsoni.

Iepriekš izziņotās pārmaiņas skolēnu vērtēšanas sistēmā, kam spēkā bija jāstājas no šī gada 1. septembra, tomēr apturētas. Kāpēc? Ko paredzēja jaunā sistēma un kas vēl būtu jāuzlabo? Un vai sajukumu neradīs tas, ka dažas skolas jauno vērtēšanas sistēmu tomēr ievieš jau šogad?

Par to iztaujājam Valsts izglītības satura centra Metodiskā atbalsta departamenta Pedagogu profesionālā atbalsta nodaļas vadītāju Santu Kazaku, Rīgas 72. vidusskolas direktoru, Skola 2030 ekspertu Pāvelu Pestovu, Limbažu valsts ģimnāzijas direktori Guntu Lāci un sazināmies arī ar Liepājas 5. vidusskolas direktori

Intu Korņejevu.

No 4. līdz 6.augustam risināsies kārtējais Valmieras vasaras teātra festivāls. Tas šoreiz būs veltīts ģimenēm, bet īpaši bērniem un jauniešiem, izceļot tēmu „Pienemšana”. Kā par šo iecerēts runāt ar bērniem un jauniešiem teātra valodā un cik efektīvi tas var būt, skaidrojam Ģimenes studijā.

Raidījuma viesi: Režisors, šī gada programmas direktors Jānis Znotiņš, psiholoģe, Bērnu un jauniešu teātra institūta apmācību vadītāja Diāna Zande, režisors Edgars Kaufelds un psihoterapijas speciālists, dramaturgs Nils Sakss Konstantinovs.

Valmieras vasaras teātra festivāla programmā ieviestas izmaiņas – dejas iestudējums pusaudžiem "Pilsēta, esi mans mežs" režisores veselības stāvokļa dēļ pirmizrādi šogad festivālā nepiedzīvos, tomēr tā vietā skatītājiem būs iespēja noskatīties Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas mākslas kursa studentu darbus "Ceļā", informēja festivāla rīkotāji.

Lai arī festivāls notiek jau astoto gadu, šogad daudz kas gaidāms pirmoreiz – astoņas pirmizrādes, iestudējums bērniem jau no 2 gadu vecuma, kā arī sadarbība ar vairākiem Latvijas teātriem, lai izrādes turpinātos arī pēc festivāla. Visas piedāvātās izrādes būs jaundarbi, ko iestudēs Liena Šmukste, Dmitrijs Petrenko, Matīss Budovskis, Edgars Kaufelds, Kristīne Brīniņa, Kersti Heinloo (Igaunija), Keity Pook (Igaunija), Endīne Bērziņa un citi teātra mākslas profesionāļi.

Paralēli izrāžu programmai visu festivāla nedēļas nogali būs atvērts arī Festivāla centrs zaļajā zonā pie Kultūras centra, kur pulcēties gan izrāžu starplaikos, gan uzzināt visu ar festivālu un tā norisi saistīto informāciju. Vizuālo koncepciju un centra vides objektus šogad veido mākslinieks Andris Eglītis kopā ar saviem bērniem. Neiztrūkstoši Valmiermuižā notiks arī Bērnu un jauniešu teātra institūta apmācības jaunajiem nozares profesionāļiem, kuru laikā viņi arī praktiski strādās pie savu izrāžu idejām.

Daudzi jaunieši, diemžēl, nevar kļūt par policistu, glābēju vai dienēt armijā, jo nespēj izturēt fiziskās sagatavotības pārbaudi. Pie tam prasības šajā ziņā katru gadu tiek atvieglotas. Kā bērnos atraisīt kustību prieku un kā to laika gaitā nepazaudēt, Ģimenes studijā vērtē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas docente un trenere Inese Ļubinska, Striķu skolas sporta skolotāja, vieglatlētikas trenere Signe Birkenberga, divu meitu tētis Rubens Martinezs Domingess un Aizputes pirmsskolas izglītības iestādes „Pasaciņa” sporta pasniedzēja Una Mārtiņsone.

Bērnu un jauniešu fiziskās sagatavotības līmenis pazeminās. Par to liecina kaut vai tas, ka arvien vairāk jauniešu nespēj izturēt fiziskās pārbaudes - krosa skrējienu vai vajadzīgajā daudzumā veikt tā sauktās vēderpresītes, līdz ar to nevar iestāties Policijas koledža, pieteikties darbam Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā vai pieteikties Valsts aizsardzības dienestā. Izskanējis, ka fiziski labi sagatavotu cilvēku trūkums nākotnē var pat apdraudēt mūsu iekšējo un arī ārējo drošību. Kāpēc šāda situācija un vai to var mainīt izglītības iestādēs strādājošie, kuru viens no uzdevumiem ir radīt bērniem prieku kustēties un palīdzēt jaunajiem cilvēkiem to nepazaudēt arī pusaudža gados.

"Šķiet, ka jauniešiem trūkst motivācija un vēlme piedalīties, viņi saprot, ka sporta stundā būs kaut kas grūts, viņi nevēlēsies to darīt un centīsies atrast kādus atvieglojumus," atzīst Signe Birkenberga.

Sporta stundā jāpaspēj izdarīt daudz, stundu ir tik, cik ir, tāpēc nav brīva laika, lai vienkārši paspēlētu bumbu, ka neviens nebūtu piekusis, bet enerģija būt iegūta.

"Pirmskolā skats ir labāks, bērniem ļoti patīk kustēties, bet viņi grib darīt, ko paši grib, kad ir kustības, kas ir vajadzīgas, ja ir grūti, arī ir iebildumi. Brīvas kustības ar lielu prieku un aizrautību bērni veic," norāda Una Mārtiņsone.

Arī viņa min, ka sporta nodarbība ir īsa, bērniem vairāk būtu jākustas visas dienas garumā.

Tiesībsargs uzskata, ka pedagogu apdāvināšana izglītības iestādēs ir izskaužama tradīcija. Kāpēc joprojām tā ir saglabājusies un kāpēc to kultivē paši vecāki? Ģimenes studijā diskutē Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, psihoterapeite Inese Putniece, Rīgas 213. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Liene Jurgenberga, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijas izglītības metodiķis Edgars Plētiens un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne profesore Linda Daniela.

Laiku pa laikam uzvirmo dažādi viedokļi par pedagogu apdāvināšanu, īpaši pirms izlaidumiem un Ziemassvētkiem, kad aktuāli ir vecākiem vienoties, ko dāvināt skolotājām un vai vispār tas būtu jādara. Nesen šo jautājumu kārtējo reizi aktualizēja tiesībsargs, norādot, ka pedagogu apdāvināšanu skolās kultivē paši vecāki un tā ir izskaužama tradīcija.

Tiesībsarga biroja pārstāve sarunā norāda, ka nesen veiktā aptaujā vecāki atbildēs arī norādījuši kā maksājumu skolai līdzekļus dāvanām pedagogiem. Viņa šaubās, ka līdzekļu vākšana un došana dāvanām vienmēr ir brīvprātīga un no laba prāta, vai tā nav spiesta lieta.

"Paldies pateikšanai ir jābūt tādai, lai daļa to neuztvertu kā obligātu pienākumu un obligātu maksājumu par izglītību," norāda Laila Grāvere.

Nelielā aptaujā, ko veica arī Ģimenes studija, vecāki norādījuši, ka līdzekļus dāvanām skolotājiem atvēl labprātīgi un no sirds.

Linda Daniela, vadoties no savas pieredzes, atzīst, ka ne vienmēr tiem, kas iebilst pret dāvanu gādāšanu, ir viegli pateikt nē.

"Kad es biju jauna, nabadzīga mamma, es nebiju tik pašpietiekama, lai varētu piecelties un pateikt - nē. Mēs dažreiz no spēcīgām pozīcijām domājam, kāpēc tu tā nedari, bet cilvēks, kurš ir ne tik jaukā, ne tik labvēlīgā pozīcijā, viņam ir grūti. Viņš sakož zobus, nenopērk to, kas viņam jānopērk, bet samaksā. Jūtas slikti, bet samaksā. Drosmīgai, spēcīgai cilvēku daļai ir jāiestājas arī par šo, nevis tikai - ko pats nepateici," analizē Linda Daniela.

Vai dāvanas pedagogiem ir tradīcija, vai tā būtu jāmaina? Linda Daniela atzīst, ka viņai patīk tradīcija pateikt pedagogiem paldies. 

"Man šķiet, ka tā nav likvidējama. Droši vien jārunā par to, kā mēs to darām," norāda Linda Daniela.

"Paldies pateikšana kā process ir sens, tas eksistēs un turpināsies. Domāju, ka ir caurskatāms tas, vai tas notiek iestādes līmenī, personas līmenī, kur un kam mēs sakām, lai šo attiecīgi risinātu," vērtē Edgars Plētiens.

"Es gribētu, lai katrs sevi novērtējam, izvērtējam un vienmēr sakām paldies," uzskata Liene Jurgenberga.

Kas ir bērna pozitīvā disciplinēšana un kā to var pielietot ne tikai vecāki mājās, bet arī pedagogi skolās?  Vai vecākiem un arī pedagogiem izdodas cieņpilni un arī neaizvainojoši panākt, ka bērns ievēro pieaugušo izvirzītos noteikumus. Ģimenes studijā analizē klīniskā psiholoģe, Ulbrokas vidusskolas psiholoģe Agnese Aspere, psiholoģe centrā „Dardedze” Sindija Dziedātaja un četru bērnu mamma, atbalsta centra „Tilts” darbiniece Lilija Geža.

"Disciplinēt pēc savas būtības nozīmē mācīt, tas nav sods, tā nav kontrole vai vēlmju ierobežošana, bet tā ir mācīšana. Mēs mācām bērniem, kā uzvedamies šajā pasaulē, kā dzīvojam, kā risinām dažādas situācijas, kā iegūstam vēlamo vai tieši pretēji, kā panākam, ka jādara kaut kas nevēlams. Kā vieglāk ar to tikt galā," norāda Agnese Aspere. "Tas ir mācību process."

 Agnese Aspere skaidro, ka vispirms bērni mācās no vides, kurā atrodas, no cilvēkiem, kas apkārt.

"Bērna uzvedība veidojas no tā, ko redz, viņš pamēģina, viņš paeksperimentē, vai tā turpināsies vai nē, atkarīgs, kādas būs sekas šai uzvedībai," vērtē Agnese Aspere. "Ja viņš savai uzvedībai, lai sasniegtu kaut ko vēlamu, piedzīvo pozitīvas sekas, viņš, ienākot lielveikalā krīt gar zemi un to mantu vai saldumiņu iegūst, tas ir liels risks, ka atkārtojoties šādai uzvedībai, tā turpināsies kā ieradums."

"Iemācītais nekur nepazūd. Ar laiku iemācāmies jaunus komunikācijas modeļus, iemācāmies risināt, iesaistīties, diskutēt. To, kas ir iemācīts bērnībā, nekur nepazūd, kaut kādās krīzes situācijas tas var likt sevi manīt," atzīst Agnese Aspere.