Kā labāk dzīvot

Veselīgs uzturs – šķiet, gandrīz vai katram ir viedoklis par to, kas tas ir. Tomēr cilvēki ir dažādi un arī viņu vajadzības atšķiras, tāpēc ne vienmēr būs tā, ka tas, kas ir veselīgs vienam, būs veselīgs ariī otram. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas Dietoloģijas dienesta vadītāja, dietoloģe Laila Meija un Latvijas Diētas ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Brēmanis.

Arvien vairāk darba vietu tiek aprīkotas ar jauniem digitāliem rīkiem. Kā digitalizācija maina darba vidi un darba drošības kritērijus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne, Rīgas Stradiņa universitātes asocociētais profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un uzņēmuma "SCHWENK Latvija" valdes locekle Personāla un administrācijas direktore Linda Šedlere.

Ivars Vanadziņš norāda, ka ir daudz sīku lietu, kas turpina uzlaboties saistībā ar darba drošību, lielāko daļu pat nepamanām.

"Milzīgu izmaiņu nav daudz, bet tas nenozīmē, ka digitalizācija neskars," atzīst Ivars Vanadziņš.

Linda Šedlere pieblist, ka ražošanā tehnoloģijas ienāk daudz, bet jaunie risinājumi lielākoties attiecas uz individuālo aizsardzību. Uzlabojumi ražošanas iekārtās, tās ir gadu jautājums. 

"Individuālās aizsardzības līdzekļi - spēj tik skriet līdz. Un darba organizācijas un vides monitoringa līdzekļi tiešām attīstās un var padarīt dzīvi vieglāku vai grūtāku," komentē Linda Šedlere. "Tās ir dažādas darba vides monitoringa iekārtas, dažādi analizatori. Dažādi sensori, kuri var palīdzēt darba vietai monitorēt, vai cilvēks atrodas darba stāvokli, vai viņš nav kaut kur nokritis un neguļ, vai viņam, iespējams, vajadzīga palīdzība."

"Piemēram, sensors ķiverē, kas fiksē, vai cilvēks strauji nenokrīt un varbūt jāiet palīdzēt. Daudzas palīdzošas lietas," piebilst Ivars Vanadziņš.

"Digitalizācijas ēnas puses ir šie mentālo veselību ietekmējošie faktori. Pie tā, kā iekārtot darba vietu, esam gadiem strādājuši, mums ir stāvgaldi un sēdgaldi, dažādi paliktņi datoriem. Ne vienmēr cilvēki atpazīst, ka tas rada nogurumu, rada pārgurumu, neļauj izgulēties," atzīst Linda Matisāne.

"Šogad tika veikts pētījums "Darba apstākļi un riski Latvijā" un man viens no lielākajiem šī pētījuma pārsteigumiem bija, ka topa faktors, ko darbinieki paši atzinuši kā vissvarīgāko, ir grūtu un sarežģītu lēmumu pieņemšana," norāda Linda Matisāne. "Tas viennozīmīgi ir izaudzis pēdējo gadu laikā,

kad mainās... Ja pirms 10 gadiem teicām, ka topā ir viss, kas saistīts ar ergonomiku - smagumu celšana, vienveidīgas kustības, darbs piespiedu pozās. Tagad top pieciniekā ir laika trūkums, darbs ar tehnoloģijām, darbs ar cilvēkiem - viss, kas ir vērsts uz psihisko veselību, mazāk ar ergonomiku."

Ivars Vanadziņš atzīst, ka platformu darbos priekšnieks jau tagad bieži ir mākslīgais intelekts. Vai cilvēki tam ir gatavi, ka nav priekšnieka, bet viņus komandē robots. Daudzi nebūs aizdomājušies, ka viņus jau komandē robots.

"Laika monitoringa sistēmas cilvēkiem, kas strādā attālināti. Liels stress psihiskai veselībai tādā vidē atrasties, tas ir tavs priekšnieks, kurš vēro, monitorē tavu darba laiku. Daudzi nav tam gatavi, atzīst, ka tas ir pamatiemesls trauksmainībai," bilst Linda Šedlere.

Mēdz teikt, ka ikviens cilvēks ir pelnījis otru iespēju, ja pirmajā kaut kas nogājis greizi. Vai tāda ir arī jādod bijušajiem ieslodzītajiem? Par iespējām atrast pareizo dzīves ceļu, ja iepriekš tas vedis neceļos, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Ieslodzījuma vietu pārvaldes Eiropas Sociālā fonda projektu vadītājs Māris Luste un Jelgavas cietuma Resocializācijas daļas sociālā darbiniece darbam ar personām brīvības atņemšanas iestādēs Ēvija Teilāne.

Latvijā šobrīd oficiāli ir reģistrēti 1900 mājražotāju un to skaits turpina pieaugt. Vai mājražošana ir daļa no latviešu kultūras koda? Arī par to spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot, kad gan klātienē, gan ierakstos tiekamies ar Latvijas mājražotājiem. Raidījuma viesi: zemnieku saimniecības "Zutiņi" saimniece Rūta Beirote, kooperatīvās sabiedrības "Latvijas liellops" vadītāja Alma Bērziņa, Lauku konsultācijas un izglītības centra pārstāve Iveta Tomsone un Mazjūras zvejnieku biedrības priekšsēdētājs, zvejnieks Andris Cīrulis.

Ierakstā uzklausām Simonu Ģērmani un Jāni Zilveri.

Mājražotāja Simona Ģērmane jau septiņus gadus savā virtuvē cep četru veidu maizi ar dažādām piedevām. Svētkos Simona cep īpašu svētku maizi un Latvijas Radio žurnālisti Dainu Zalamani viņa sagaidīja ar maizes klaipu sarkanbaltsarkanā krāsā.

Jānis Zilvers augļkopības saimniecību "Pīlādži" Siguldas novadā izveidoja pirms 33 gadiem. Šobrīd saimniecībā strādā arī abi Jāņa dēli. Uzklausām Jāni un viņa jaunāko dēlu Reini, kas vada "Zilver" dzērienu darītavu.

Kā problēma kļuva par izaicinājumu? Arī par to spriedīsim novembra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulkotāju Andreju Veisbergu un filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu.

"Problēmas un grūtības ir savā ziņā negatīvi ietonēti vārdi, izaicinājumi ir labāk. Bet pamatā tur ir angļu valodas ietekme, jo angļiem "challenge" ir gan mūsu vecais izaicinājums, proti, kā izaicinājums uz dueli gandrīz. Ap 2000. gadu parādījās jaunā nozīme, kā problēma, bet kas varbūt būtu risināma, kas būtu interesanta," norāda Andrejs Veisbergs.

"Problēmu skaits mums nav mazinājies, bet tagad esam tās pārsaukuši par izaicinājumiem, kas savā ziņā skan labāk. Domāju, ka vecākai paaudzei tas griežas ausīs, jaunieši pie tā ir pieraduši," turpina Andrejs Veisbergs.

Dite Liepa iebilst, ka ir par daudz to izaicinājumu. Arī kāds klausītājs mudina dot sinonīmus šim vārdam. Visi izaicinājumi nav grūtības. Viņa norāda, ka jauni izaicinājumi var būt arī jauni uzdevumi, jauni pārbaudījumi darbā, jauni darbi, jauni pienākumi.

"Nevajag visus padarīt par izaicinājumiem. Es neaizstāvu nevienā brīdī. Man ir par daudz," bilst Dite Liepa.

Kā veicināt sabiedrības saliedētību un cik svarīga ir iekļaujošas politikas nozīme, īpaši darba vietās, un ko var darīt darba devējs, lai katrs darbinieks justos piederīgs un iesaistīts, pētīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas sociālantropoloģijas doktore un dažādības vadības eksperte Agnese Cimdiņa, eksperte dažādības vadības jautājumos Rasma Pīpiķe un Sabiedrības integrācijas fonda vadītāja Zaiga Pūce.

Rasma Pīpiķe atzīst, ka dažādības pieejas mūs kā sabiedrību var padarīt bagātāku. Viņa savās studijās fokusējas uz to, kā varam ne tikai labi un draudzīgi varam kopā visi dzīvot, bet kā ar dažādības vadības konceptu panākt, lai Latvijas ekonomika iegūst izrāvienu. Tas ir globālā līmenī, bet daudz kas ir darāms mikrolīmenī, norāda eksperte.

Zaiga Pūce norāda, ka dažādības vadības aspektā viena lieta, ko risināt, ir censties ekonomikas attīstībai piesaistīt ne tikai darba rokas no citām valstīm, bet arī Latvijas iedzīvotājus, kuri kādu iemeslu dēļ nav tik labi iekļāvušies darba tirgū līdz šim. Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka bez imigrācijas neiztikt.

"Ja mēs skatāmies uz Latviju kā labklājīgu valsti un vēlamies, lai tā tāda būtu, tas vienmēr nāk komplektā arī ar imigrāciju, jo cilvēki vēlas dzīvot valstīs, kur viss ir  forši un rūpējas par iedzīvotājiem. Arī šajā aspektā jāsaprot, ka mūsu sabiedrības dažādība, gan etniskā, gan citāda noteikti palielināsies," norāda Zaiga Pūce.

Kā veiksmīgu piemēru Zaiga Pūce min izmaiņas Īrijā 30 gadu garumā.

Agnese Cimdiņa atzīst, ka roboti dažādību nevarēs vadīt.

"Šajos robotizācijas un digitalizācijas procesos redzam, cik ļoti pat iekļaušanās vārdā tie veicina diskrimināciju, veicina cilvēku izstumšanu un neiekļaušanu. Redzam, ka tehnoloģijas daudz biežāk cilvēkus izstumj un diskriminē, nevis iekļauj. Līdz ar to nodot dažādības vadības vai sabiedrības integrācijas procesu, vai uzņēmuma darbinieku integrācijas procesu tehnoloģiju rokās, tas visticamāk neveicinātu iekļaujošu sabiedrību," uzskata Agnese Cimdiņa.

Pasaules Veselības organizācija ir nobažījusies par lielo globālo neārstēto diabēta gadījumu skaita pieaugumu. Vai tā ir problēma arī Latvijā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētā profesore Ilze Konrāde, RSU docents Iekšķīgo slimību katedrā, P.Stradiņs klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas kardioloģijas centra kardiologs Kārlis Trušinskis un Latvijas Diabēta asociācijas vadītāja Gunta Freimane.

"Visiem gribas tabletes, kas ir ļoti efektīvas, bet pārējo dzīvot savai baudai. Bet fiziskās aktivitātes un labs miegs ir ļoti nozīmīgs," atgādina Ilze Konrāde. "Lai mēs šobrīd būtu veseli, tas ir sportiņš, veselīgs miegs un mazāk psihosociāla stresa."

Slimība cilvēkiem liek pārskatīt prioritātes, tomēr tikai apmēram 20 % cilvēku spēj izmainīt dzīvesveidu.

"3-4 reizes nedēļā stunda ātras pastaigas ir labs aerobais treniņš. Fantastisks rezultāts. Apmēram par 45% var darba spējas mitohondrijos uzlabot," turpina Ilze Konrāde.

Kārlis Trušinskis norāda, ka ir jādomā, kā veselīgo dzīvesveidu padarīt mērķētāku un pieejamāku, "kā trāpīt par cilvēkiem". Vajag pabakstīt, vai atgādināt, lai ieradumus uzturētu. Tad ir arī rezultāti.

"Lai arī e-veselībai ir ne pārāk laba skaņa, to arī nozīmētu, ka varat saņemt kādu atgādinājumu, balstoties uz savu profilu, riska faktoru kopumu, vecumu, vadoties no tā, kāds ir holesterīns, asinsspiediens. Tam noteikti ir nākotne, līdzīgi kā par daudzām lietām atnāk atgādinājums," bilst Kārlis Trušinskis.

Ilze Konrāde vērtē, ka daudz vairāk ir vajadzīgas sociālās reklāmas.

Gunta Freimane min, ka svarīgi arī vērtēt, kādas sporta būves nepieciešamas un līdz ar to, kādas atlaides piemērot par to celšanu. Kā labo piemēru viņa min Somiju, kur izpētīts, ka nav vērts celt slidotavas, jo cilvēki ar locītavu slimībām nevar tās izmantot, bet ir vērts ūdens atrakciju centrus kopā ar baseiniem, ko cilvēki daudz aktīvāk izmanto.

12 soļi, kas jānoiet, lai tiktu galā ar savu alkohola atkarību. Protams, ka tie nav vienkārši soļi, bet vesela programma, ko piedāvā Latvijas anonīmo alkoholiķu sadraudzība, kas šogad atzīmē savu 35. pastāvēšanas gadu. Par sadraudzību un atveseļošanās programmu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta teologs, noētiskās veselības kopienas "Elizeja" dibinātājs Kaspars Simanovičs, narkoloģe, psihoterapete Ilze Maksima un AA biedrs Orests.

"Mēs sakām, ka jāsasniedz savas bedres dibens – vienam tas ir pie tirgus, kur lielie konteineri, citam tas ir, kad viņam Jūrmalas mājā ir palikuši tikai "porši" un "lambordžīni". Tas var būt dažādi," sarunā atzīst Orests, skaidrojot, kad cilvēki vēršas AA biedrībā, lai sev palīdzētu.

Ilze Maksima Diagnostiski vērtē procesu, kas ir noticis apmēram gada laikā. Ir vairāki apstākļi, kas nosaka, cik ātri saslimšana progresē. Viņa vienmēr progresē, nekad nenāk atpakaļ.

"Tā ir nianse, kur cilvēki maldās, ka es tagad kādu laiku atturos, tad viss būs kārtībā, es atkal varēšu sākt lietot. Tie ir lieli maldi, informācijas trūkums. Slimība tikai un vienīgi progresē. Viņa nav izārstējama, bet ir labi ārstējama," skaidro Ilze Maksima.

Orests norāda, ka sadraudzības 12 soļu programma ir kā ieteikums. 

"Mēs smejamies, ka tas nav obligāti ir līdzīgi, kā ar izpletni: kad lec ārā no lidmašīnas ar izpletni, nav jau obligāti viņu atvērt, ir ieteikts paraut šo šņorīti, tātad lietot šo programmu. Ir cilvēki, kas gadiem nāk uz AA, viņi jūtas komfortabli, viņi programmu nelieto. Viņi nedzer, vērtē, vai viņš ir skaidrā, vai dzīvo "sausā", tas ir viņa ziņā," atzīst Orests.

Viņš arī norāda, ka cilvēki maākās pilsētās kautrējas pievienoties AA sadraudzībai, jo kā es iešu uz Anonīmo alkoholiķu sapulci, mani taču visi kaimiņi pazīst. Tā var būt lielākā problēma.

"Kad tas dibens ir sasniegts, cilvēks ir gatavs darīt jebko, tas ir īstais brīdis, kad sākas atveseļošanās," norāda Orests.

Ilze Maksima atzīst, ka šāda palīdzības forma daudz pieejamāka, nekā narkologa konsultācija, jo ir reģioni, kur narkologa nav, vai arī rindā uz konsultāciju jāgaida mēnesi vai pat vairāk.

"Ģimene nevar izvilkt cilvēku, neviens nevar izvilkt cilvēku," uzskata Kaspars Simanovičs. "Es parasti saku, ka labākā palīdzība alkoholiķim vai atkarīgajam, ir viņam nepalīdzēt. Kamēr visi danco riņķi, apkārt atkarīgajam un mēģina ar viņu kaut ko darīt, tur nekas nelīdz. Viņš ir jāliek mierā. Cilvēkam ir jāļauj pēc iespējās ātrāk pašam piedzīvot savas rīcības sekas."

"Viņš arvien vairāk slīdēs uz leju un šajā slīdēšanas procesā katru reizi ir iespēja notikt atsitiena punktam. Vienam tas būs mazliet augstākā pakāpē, vienam zemāk, citam - vēl zemāk, kādam nenotiks vispār un tad mēs viņu atradīsim nosalušu zem tilta kartona kastē..." turpina Kaspars Simanovičs."Ir jānovelk robežas. Sliktākais, ko izdara tuvinieki, uzņemas sekas viņa vietā, un viņš nejūt šīs sekas, turpina dzīvot bezatbildīgi, jo sekas uzņemas cits. Kāpēc man mainīt kaut ko savā darbībā?

Nevis tāpēc, ka pensija maza, bet gan nav, kas strādā. Arvien reālāka kļūst perspektīva, ka Latvijas iedzīvotājiem, sasniedzot pensijas vecumu, būs vien jāturpina strādāt, jo gados jaunāku darbinieku, kam stāties pensionāra vietā, vienkārši nebūs. Vai cilvēki tam būs gatavi metāli un arī fiziski, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas Ārstu biedrības prezidente, ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, AS "Olainfarm" valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis un AS "AB City" grupas personāla vadības stratēģiskā vadītāja Ilze Ogle.

Tumsa un rudenīgi laika apstākļi noteikti nenāk par labu autovadītājiem, pārvietojoties no punkta A uz punktu B. Bet kāda ir drošas braukšanas formula rudenī un ziemā, to raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj Ceļu satiksmes drošības direkcijas Statistikas daļas vadītājs Juris Kreicbergs un "Drošas braukšanas skolas" direktors Jānis Vanks.

"Diapazons ir ļoti plašs, katram jājūt, ko izmantojam. Nav perfektas riepas visiem ceļa apstākļiem. Līdz ar tāpat jārēķinās, kas konkrētā brīdī automobilim ir, atbilstoši, protams, normatīvajiem aktiem, ko drīkst lietot," norāda Juris Kreicbergs.

Viņš norāda, ka sniega apstākļos riepas vecumam nav tik liela nozīme, bet gan kārtīgam protektoram, nobraukumam.

"Uz ledus vecumam būs lielāka nozīme, sniegā - mazāk," norāda eksperts.

Gan pie ziemas riepām pēc maiņas, gan noteikti pie braukšanas apstākļiem, kad ir uzsnidzis sniegs un veidojas apledojums, ir jāpierod.

"Arī es ziemas sākumā nejūtos simtprocentīgi drošs uz ceļa, bet pavasarī man sniegs vairs netraucē uz ceļa," atzīst Jānis Vanks.

Juris Kreicbergs piebilst, ka arī pēc pamēģināšanas nevajag sajusties pārdroši.

"Labāk ir sajust, kas notiek ar automobili, bet tas pilnu drošību nedod. Reizēm labāk ir nobīties, ka - opā, es netieku ar visu galā, nekā teikt - es tagad ar visu tiku galā," komentē Juris Kreicbergs.