Kā labāk dzīvot

Ja esat izvēlējušies dzīvot pie ūdens, tā var būt pavisam īpaša dzīve ar saviem piedzīvojumiem un pienākumiem. Ūdens malas kopienas un to attīstība, jeb kā kopīgiem spēkiem sakārtot un attīstīt Latvijas gleznainās piekrastes, raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas biedrības "Ūdensmalu atīstībai" valdes priekšsēdētāja Sandra Zilberta, Lucavsalas kopienas pārstāve Evija Zute, vides un plānošanas eksperts Gatis Pāvils un Daugavas muzeja direktore Inese Kupšāne.

Vai brīžos, kad notiek kas negaidīts, esam tam gatavi un zinām, kā jārīkojas. Kur, kad un kā meklēt palīdzību? Kā rīkoties katastrofas vai nelaimes gadījumā raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD)priekšnieks pulkvedis Mārtiņš Baltmanis un Neatliekamā medicīniskā palīdzības dienesta (NMPD) Operatīvā vadības centra vadītāja vietniece Diāna Tkačenko.

Tālruņa numuri, uz kuriem zvanīt nelaimes gadījumā, vai kad cilvēks jūt apdraudējumu savai vai otra cilvēka veselībai vai dzīvībai, ir 112 vai 113. Numuru 112 jāizvēlas, ka ir jebkāds apdraudējums, 113 – ja nepieciešama medicīniskā palīdzība.

Diāna Tkačenko skaidro, ka NMPD dispečeri, kas pieņem zvanus, noskaidro adresi, kas noticis un izvērtē, vai konkrētā gadījumā ir jānosūta NMPD brigāde. Ir algoritms, pēc kura izvērtē, jo nevar reaģēt uz katru zvanu, ir arī jārūpējas par resursiem. 

Mārtiņš Baltmanis norāda, ka pamatlieta, kas jāatceras, zvanot uz palīdzības tālruni, ir pateikt, kur atrodamies.

"Ja nezinām adresi, varbūt kādus lielus objektus atceramies, braucot pa lielceļu, starp kurām pilsētām esam. Kaut kādus orientierus. Tas ir viens no svarīgākajiem. Pats notikuma raksturs arī ir svarīgs, jāpasaka, vai tas ir ceļu satiksmes negadījums vai ugunsgrēks, vai redz tvaikus. Dispečers ir apmācīts izvaicāt cilvēku, ja arī viņš būs stresa stāvoklī. Galvenais nomierināties un klausīties jautājumu, un atbildēt.

Pamatlieta – kur atrodamies, kas noticis, vai ir cietušie," skaidro Mārtiņš Baltmanis.

VUGD ir trīs zvanu centri Latvijā, zvanu no Daugavpils var apstrādāt arī Rīgas centrā, visi zvani "stāv" rindā.

Diāna Tkačenko norāda, ka vienmēr jāvadās pēc trim jautājumiem - kur, kas un kam?

"Tas nozīmē, mēs gribam zināt, kur noticis negadījums, kas ir noticis, kam nepieciešama palīdzība," skaidro Diāna Tkačenko.

Arī NMPD zvanu centri ir centralizēti, tāpēc dispečeri nezinās ikvienā vietā kādu pagriezienu vai apzīmējumu kādai vietai, ko zina tikai vietējie.

"Līdz ar to ir jābūt saprotošiem un adrese ir jānosauc skaidri, nosaucot pilsētu, nosaucot ielu. Nekliedzot, mierīgi izelpot un tad nebūs problēmas, izsaucējs nepārdzīvos, kāpēc mani nesaprot, nedzird. Arī dispečers šo izsaukumu noformēs daudz ātrāk un veiksmīgāk. Un palīdzība nokļūst ātrāk," turpina Diāna Tkačenko.

NMPD rekomendē ieslēgt telefonu skaļruņa režīmā, lai ir brīvas rokas un var sniegt palīdzību cilvēkam.

"Bieži mums nākas saskarties ar to, ka sniedzam palīdzību telefoniski, līdz brigādes dodas uz notikuma vietu. Notiek reanimācija, notiek asiņošanas apstādināšana, vai bērnam ir krampji. Tev ir jābūt brīvām rokām. Tu dzirdi, ko saka dispečers un dari," norāda Diāna Tkačenko.

Dažas valstis ir noteikušas stingru regulējumu dažādu augu ievešanai. Tam ir savs pamats, jo, atgriežoties no ceļojuma no kādas eksotiskas zemes, varam atvest kaitēkļus un slimības, kas apdraud ne vien vidi, bet arī ekonomiku. Kāpēc tā un cik svarīga ir izpratne par augu veselību un tās saistību ar mūsu ikdienas dzīvi, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta direktore Gunita Šķupele, Pārtikas un veterinārā dienesta Robežkontroles departamenta direktores vietniece fitosanitārās robežkontroles jomā Kristīna Romanova un biedrības "Latvijas dārznieks" eksperte Mārīte Gailīte.

Kampaņa "Augu veselība - dzīvībai" pirmo reizi notiek visā Eiropas Savienībā. Tajā iesaistījušās 12 valstis. Kampaņas mērķis ir izglītot cilvēkus par augu veselību - kas tā ir kā tā var ietekmēt mūsu dzīvi. Pirmām kārtām, izglītot ceļotājus, kas dodas ārpus Eiropas, par to, kādu postu var izdarīt augi, ja tos ieved no trešajām valstīm nepārbaudītus. Slimības, ko var ievest, ir postošas un dažkārt Latvijā un arī Eiropas Savienībā nemaz nav sastopamas. 

"Ja runājam par augu veselību, vajag saprast, ka tās nav tikai vaboles vai kukaiņi, tās ir arī sēnes, baktērijas, nemetodes - niecīgas, sīkas radībiņas, kas var nodarīt lielu postu augiem," skaidro Gunita Šķupele.

"Parasti šie kaitīgie organismi nav redzami. Pēc kāda laika iedzīvojas, pēc gadiem 5-7 vai vairāk redzam postu."

"Augu veselība ir svarīga ne tikai pašiem augiem, bet arī cilvēkiem, jo mēs augus ēdam, augi ir tas, ko mēs elpojam, 80% skābekli ražo augi.

Mums jābūt ļoti uzmanīgiem un jārūpējas par augu veselību. It sevišķi par tādiem organiskiem, ko speciālisti sauc par karantīnas organismiem, tie ir organismi, kas valstī nav, var nodarīt lielu postu ekonomikai, augiem, parkiem. Ar parastām metodēm, kā ar augu aizsardzības līdzekļiem ar viņiem nevar cīnīties.

Tāpēc augu aizsardzības dienesta inspektori pievērš uzmanību, lai būtu droši, ka pie mums šādu organismu nav, mums būs ko ēst arī nākotnē un arī bioloģiskā daudzveidība saglabāsies," turpina Gunita Šķupele.

Lai saglabātu augļus un dārzeņus ilgākam laikam un ziemas spelgonī sajustu vasaras garšu, vajadzēs ko vairāk par burciņām un glītiem vāciņiem. Ko un kā pareizi konservēt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Iesaka kulinārijas un gastronomijas speciāliste, populāru pavārgrāmatu autore, žurnāliste Iveta Galēja un dārzkopības speciāliste no saimniecības "Neslinko" Saiva Pekuse.

Pirmais un galvenais, ķeroties pie konservēšanas, tīrība!

"Esmu tik daudz reižu pārliecinājusies, runājot par šīm lietām, par "uzšautajām" burciņām, pārplīsušajām, kas tek pāri malām, vaino sāli, cukuru un vēl nezin ko. Bet cilvēki izpratne par tīrību ir ļoti dažāda un atšķirīga. Vairumā gadījumu lielākā kļūda ir netīrība, nevis precīzās sastāvdaļas un precīzie daudzumi," norāda Iveta Galēja.

"Sterilizēšanai un pasterizēšanai cilvēki pievērš uzmanību, bet nepievērš tādām lietām, kā karote, ar kuru garšo zapti. Pagaršo zapti, pēc tam noliek uz paliktnīša, kur pirms tam bijusi zupa. Pēc tam karoti zaptē vai mērcē, kas vārās. Tur sanāk viss, kas ir virtuvē, jo virtuve netīrumu ziņā ir viena no netīrākajām vietām. Virtuve mikrobu ziņā ir netīrāka par tualeti," norāda Iveta Galēja. "Arī pēc tam, kad burciņas ir sapildītas, nav vienalga, ar ko noslauka burkas maliņu, ja ir pārtecējis. Ar trauku dvieli noteikti nē, labāk ar neitrālu salveti, bet arī jāskatās, lai salvete nebūtu iesmaržināta. Tās ir tādas lietas, par ko cilvēki tīrības ziņā neiedomājas."

Viņa arī min, ka māksla ir salikt skaisti burciņas, lai piesaistītu uzmanību, jo cilvēks ēd arī ar acīm. Bet pats pasterizēšanas ilgums atkarīgs no burciņas lieluma un no tā, kas vēl un cik daudz bez pamatproduktiem, piemēram, gurķiem vai tomātiem ir burkā.

Runājot par to, ko tad likt burkās, Saiva Pekuse atklāj ketčupa recepti, kas savulaik godalgota Brenguļu tomātu svētkos.

800 g tomāti, 400 g saldā paprika, 3 vidēji asi čili pipari, 6 ķiploku daiviņas, divas tējkarotes raudene (kaltēta), 300 g ievārījuma cukurs, 1 ēdamkarote sāls, 500 ml 9% etiķa, 7 g agara kā recinātājs.

Var vēl likt klāt plūmes (ap 400 g),  ja vēlas biezāku, vairāk agara jāpievieno. Var pievienot arī jāņogas, kas piešķir pikantāku garšu.

Vispirms katlā vāra tomātus, papriku, čili piparus un ķiplokus. Kad paprika sāk jukt ārā, katlu no uguns noņem, masu nedaudz atdzesē un ar blenderi rūpīgi sakuļ. Tad masu rūpīgi izberž caur stiepļu sietu, lai iegūtu viendabīgu konsistenci. Visu liek atpakaļ katlā, pievieno sāli, raudeni, etiķi un ievārījuma cukuru, un no vārīšanās brīža masu vāra apmēram 10 minūtes, tad atstāj uz nakti, lai kārtīgi atdziest. Nākamajā dienā atsevišķā trauciņā atsmeļ kausiņu atdzisušās masas, tai pievieno agaru. Pārējo masu atsāk karsēt, tai pievieno masu ar piejaukto agaru. Visu vāra vēl apmēram trīs minūtes, tad pilda burkās. 

Savukārt kabačus katra raidījuma viešņa ziemai gatavo atšķirīgi.

Saiva Pekuse kabačus saldē. Sagriež nemizotus šķēlītēs, izņem sēklotni, saliek ar garšvielām (ķiploks, timiāns, baziliks), dažas stundas patur. Liek uz paplātes, sasaldē katru ripiņu atsevišķi un tad liek kastītēs vai maisiņos.

Ziemā, kad nepieciešams, ņem ripinās ārā, saliek uz pannas, vidū liek parasti malto gaļu un cep cepeškrāsnī. Kamēr maltā gaļa uzsilst, arī kabacis būs gatavs. Ātra maltīte gatava.

Iveta Galēja saldē kabačus kā biezinātājus zupām vai mērcēm. Tos vispirms mizo, izņem sēklotni, tad var sablenderēt svaigu, var ielikt cepēškrānī nedaudz pasautēt un tad sasaldēt porcijās. Ļoti labi der miltu vietā, var mērces iebiezināt, zupas.

Kabačus var arī marinēt un sālīt, tāpat kā gurķus.

Iveta Galēja iesaka arī universālu marinādi.

Litra burkā ieber tējkaroti sinepju graudiņu, 2-4 melno piparu graudiņus, pāris smaržīgos piparus, daudz bazilika lapiņas un labāk mazākus tomātus.

Marināde: litrs ūdens, 125 ml 9% etiķa, 40 g sāls, 60 g cukura. Marinādi uzvāra un lej virsū uz tomātiem. Ja lej karstu, miziņa plaisās. 

Laikā gaitā sākusi to lietot arī gurķu, kabaču un patisonu marinēšanai.

Pirmā palīdzība būtu jāzina un jāmāk katram, lai spētu palīdzēt sev un līdzcilvēkiem. Kas ietilpst pirmās palīdzības sniegšanā, kur un kā to iemācīties, raidījumā Kā labāk dzīvot, skaidro biedrības "Latvijas Sarkanais Krusts" Pirmās palīdzības un Ārkārtējo situāciju programmas pasākumu koordinators Roberts Puriņš un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāvis Pirmās palīdzības apmācības sistēmas organizēšanas nodaļas galvenais speciālists Miķelis Puķītis.

Pirmo palīdzību var snieg jebkurš, gan cilvēks, kuram ir zināšanās medicīnā, gan bez zināšanām, izmatojot pieejamo ekipējumu. 

"Jebkurš var snieg psiholoģisko atbalstu, kas arī ietilpst pirmajā palīdzībā, cietušo mierināt, ar viņu runāt, kaut vai izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, tās ir pamatlietas, ko var darīt jebkurš," atzīst Roberts Puriņš.

Pirmo var sniegt jebkurš, neatliekamā  – speciālistu ziņā. Ja pirmo palīdzību sniedz laikus, bieži ir situācijas, ka neatliekamā medicīniskā palīdzība nav nepieciešama cietušajam. 

"Var novērot pozitīvu tendenci, – cilvēki arvien vairāk sniedz pirmo palīdzību citiem, kā arī apgūst to," gandarīts Miķelis Puķītis.

"Esmu redzējis uz ielas, ka cilvēkiem, kas cietuši ceļu satiksmes negadījumos, gan cilvēkiem, kas atrasti uz ielas guļot, sniedz palīdzību. Pats arī vairākas reizes esmu to darījis. Visus mudinu iet un palīdzēt, jo pirmās minūtes ir svarīgākās."

Miķelis Puķītis arī mudina apgūt pirmo palīdzību, jo uz ielas situācijas, kurās nepieciešams palīdzēt, būs retāk, vairāk sadzīvē, kad nākas palīdzēt sev tuviem cilvēkiem.

"Jāatceras, ja nepalīdzēsim, labāk nebūs. Ja cilvēks bezsamaņā neelpos un mēs neko nedarīsim, tad viņš neizdzīvos. Protams, ir psiholoģiskais aspekts, kā būs, kļūdas, vai es zināšu. Sliktākajā gadījumā, ja neatceras, ko darīt, zvans 113,

dispečeri ir apmācīti, var savienot ar ārstiem-konsultantiem, ir speciāli algoritmi, kā dienesta darbinieki var telefona sarunā izstāstīt, kas un kā ir pareizi jādara," turpina Miķelis Puķītis.

Ar cietušo jāpaliek visu laiku, līdz ierodas Neatliekamā medicīniskā palīdzība.

"Neesi SkrejKritenis!", tā sociālā kampaņa pastiprina ziņu, ka strauji audzis ceļu satiksmes negadījumu skaits, kuros iesaistīti elektroskrejriteņi. Cik nozīmīgi ierobežot skrejriteņu braucējus vispārējās satiksmes drošības labad un kā to izdarīt jau šodien, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Raidījuma viesi: Latvijas Auto moto biedrības prezidents Juris Zvirbulis, Valsts Policijas Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Juris Jančevskis un uzņēmuma "Bolt" pārstāvis Valts Marga.

Elektroskrejriteņu vadītāji satiksmes negaidījumos šogad cietuši teju divkārt vairāk, salīdzinot ar pagājušo gadu, bet četru gadu laikā šī statistika augusi pat 10 reizes. Juris Jančevskis norāda, ka 2023. gada pirmajā pusgadā bijuši 186 negadījumi, cietis 141 cilvēks, astoņi no viņiem cietuši smagi.

Statistika rāda, ka pārkāpumu veids nemainās. Tie ir:

braukšana pie luksofora aizliedzošā signāla;

braukšana, pārvadājot pasažieri;

braukšana reibumā.

Par braukšanu reibumā šogad aizturēti vairāk nekā 120 vadītāji.

"Ja skatāmies, kura rīcība noved līdz negadījumam, 95% tā ir paša skrejriteņa vadītāja rīcība. Vai tā bija pārgalvīga vai neatbilstoša, vai klaja pārkāpumu nesoša. Tas ir viņa darbības rezultātā.

Tāpēc ir šī kārtējā kampaņa, vēlreiz atgādināt par pozitīvo attieksmi uz ceļa vai trotuāra, par savstarpējo cieņu, par galvenajiem drošības jautājumiem, kas aktuāli elektrisko skrejriteņu vadītājiem. Arī par to, ka ir nerakstītie likumi - savstarpējā cieņa, kur jāpalaiž, jāpiebremzē. Tas ir galvenais vadmotīvs akcijai," norāda Juris Zvirbulis.

Valts Marga uzskata, ka sabbiedrībā ir nulles tolerance pret pārkāpumiem, tāpēc svarīgi ir veicināt ātrāk paradumu maiņu. Uzņēmuma "Bolt" skrejriteņos ir iestrādāti sensori, kas fiksē pārgalvīgu braukšanu.

"Pateicoties plašam sensoru klāstam, kas iebūvēts skrejriteņos, mēs varam noteikt gan strauju svara pieaugumu brauciena laikā, gadījumos, ja ar skrejriteni brauc divas personas, mēs varam noteikt straujus pagriezienus, strauju bremzēšanu, sadursmes, kā arī vēl citus rādītājus, kas ir kā kopsaucējs, lai varam automātiski sistēmā izlemt, vai piešķirt klientam aizrādījumus līdz pat bloķēšanai, vai nē," atklāj Valts Marga.

Gan Juris Zvirbulis, gan Juris Jančevskis atzīst, ka svarīgi ir uzlabot infrastruktūru. Tiesiskais regulējums šobrīd ir sakārtots, ja vēl būtu infrastruktūra atbilstoša, arī konfliktsituāciju skaits būtu mazāks.

"Neskatoties uz kampaņām, kas ir katru gadu, joprojām daudzi lietotāji nezina, ka arī uz viņiem [skrejriteņu vadītājiem] attiecas ceļu satiksmes noteikumu prasības," atzīst Juris Jančevskis.

"Daudzi šo transporta līdzekli izmanto kā atpūtas vai izklaides rīku, it sevišķi pēc ballītēm, pēc svinēšanām. Viņš lieto alkoholu, viņš domā, ka, braucot ar skrejriteni tādā veidā, nezaudēs vadītāja apliecību. Vai nu viņš tiek aizturēts, pārkāpums tiek pārtraukts un viņš tiek pie nauda soda, vai viņš pats gūst miesas bojājumus, krītot, vai nodara pāri citiem. Diemžēl daudz to uzzina, kad paši ir saskārušies cietēja lomā, ka arī uz šo transporta līdzekļu grupu un vadītājiem attiecas ceļu satiksmes noteikumu prasības." 

Juris Zvirbulis atgādina, ka ir veiktas izmaiņas Ceļu satiksmes likumā, ka arī skrejriteņiem būs obligāta reģistrācija, apdrošināšana, numuri un būs jālieto ķivere brauciena laikā.

Mežs nav tikai koki. Bioloģiskā daudzveidība un tās izmantošana mežā mūs var pārsteigt ne tikai emocionāli. Kā ilgtspējīgi un saudzīgi domāt par mežu apsaimniekošanu, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē SIA "Rīgas Mežu" valdes loceklis Jānis Ģērmanis, meža īpašnieks, mežsaimniecības demonstrējumu teritorijas "Pūpoli" pārvaldnieks Raimonds Mežaks.

Klausītājus satrauc situācija mežos Rīgā un Pierīgā.

"Nav ne mazākā plāna, ka mēs taisāmies kaut ko nozāģēt pilnībā Rīgas pilsētas teritorijā lielos apmēros. Par to nevajadzētu uztraukties. Ja runājam par Rīgas pilsētu, notiek vienīgi kopšanas darbi, kas ir saistīti ar teritoriju sakārtošanu," norāda Jānis Ģermanis. "Kas ir ļoti būtiski, ja skatāmies uz mežu apsaimniekošanu ilgtermiņā, it sevišķi uz priežu audzēm ap Rīgu, ļoti liela daļa ir viena vecuma viendabīgas audzes.

Ja mēs gribam, lai mežs ilgtermiņā, ilgus gadu simtus tur paliek, ir nepieciešama jauno kociņu klātbūtne. Izretināšana vienlaidus vai grupās ir svarīgs apstāklis, kas dabisko meža ieaugšanu veicinās. Tas, ka vienā vietā, piemēram, tā ir Rīgas un Pierīgas specifika, ka nāk iekšā sausiem priežu mežiem neraksturīgas koku sugas - kļavas, ozoli, pat korintes un lazdas, tas ir urbānās ietekmes rezultātā. Ar to ir jācīnās. Jaunās priedītes ir vajadzīgas.

Rīgā un Pierīgā rūpīgi izvērtējam visas teritorijas pirms kādus darbus tur plānojam, lai maksimāli izvairītos no kailcirtēm, lai varētu koku ciršanu organizēt tā, lai varētu nodrošināt ilgtermiņa attīstību mežam."

Āfrikas cūku mēris Latvijas lauksaimniekiem rada gana daudz problēmu. Atšķirībā no klasiskā cūku mēra, tas ir neārstējams, pret to nevar arī vakcinēt meža vai mājas dzīvniekus. Kā ierobežot slimības izplatību un kā pasargāt savu saimniecību, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Latvijas cūku audzētāju asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece, Pārtikas un veterinārā dienesta Veterinārās uzraudzības departamenta direktore Kristīne Lamberga un Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis.

"Neviens speciāli nenes mēri kūtī, protams. Ir jādzīvo visu laiku ar sajūtu, ka uz tevi glūn. Tiešām jau 10 gadus Latvijas cūkkopjiem ir jādzīvo ar apziņu, ka uz tevi glūn. Un ir tie periodi, kad glūn vairāk, kā tas ir šobrīd. Šobrīd vajag izziņot tādu trauksmi, lai cūkaudzētāji pat "neelpo" uz kādu pusotru mēnesi. Šobrīd ir ļoti tāds periods, ka ir jāpiesargājas," atzīst Kristīne Lamberga.

Viņa skaidro, ka Āfrikas cūku mērim raksturīga sezonalitāte un vīruss ir izturīgs.

"Katru gadu meža cūkām dzimst sivēni, tagad, vasaras periodā, viņi jau ir paaugušies un aktīvi. Vienmēr sakām, neko nenesiet cūkām kūtī un fermās no lauka, tiešā veidā nemielojiet cūkas ar zaļumiem, jo ļoti aktīvi gan labības laukos, gan piemājas dārzos, gan pļavās, mežmalās pārvietojas meža cūku bari. Meža cūku populācija ir "pīķa augstumā". Līdz ko ir populācija, vīrusam ir vieglāk iespēja satikt savu saimnieku un inficēt jaunus meža cūku barus. Meža cūkas tā piesārņo dabu un tad netiešā veida, jo neviens jau meža cūku neved kūtī, tiek ievazāts arī mājās," norāda Kristīne Lamberga.

Saimnieki slimību pamana, ka cūka neēd, nav apetītes, paaugstinās arī temperatūra. Vīruss, kas cirkulē ir agresīvs un cūkas ātri nomirst mokpilnā nāvē.

Pagaidām nav vakcīnas pret Āfrikas cūku mēri. Vakcīnas izstrāde prasīs vēl gadus.

"Varam pasargāt mājas cūkas no Āfrikas cūku mēra, gan lielās novietnēs, gan mazās, tikai ir jāiepazīst tuvāk slimība. Zinām, kas ir vājākās vietas, kā Āfrikas cūku mērim patīk iečāpot novietnēs," vērtē Kristīne Lamberga. "Jo visriskantākais subjekts, ar ko var ienest kūtī Āfrikas cūku mēri, ir mūsu apavi un riepas. Jāskatās, kas iebrauc cūku kūtī. Mazo saimniecību gadījumā tās var būt pat ķerras, saimniecei jāmaina apavi ik reizi, ieejot kūtī. Lielās fermās ir līdzīgi, tikai daudz komplicētāk. Jāskatās, ar ko braucam un ar ko ienākam."

Došanās ceļā var būt vajadzīga dažādu iemeslu dēļ. Varbūt tikai tāpēc, lai vienkārši ietu, dažreiz - lai atrastu sevi. Latvijā izveidots Svētā Jēkaba ceļa maršruts. Par to vairāk plašāks stāsts raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Sv.Jēkaba ceļa asociācijas dibinātāja Sandra Rone, komunikācijas speciāliste, pasaules apceļotāja, ceļojumu bloga "mugursoma.lv" autore Zane Eniņa, kura ir gājusi piecus Santjago ceļa maršrutus - gan Rietumeiropā, gan arī nesen izveidoto posmu Latvijā, Carnikavas un Baltezera evanģēliski luteriskās draudzes mācītājs, "Camino Latvija" krusttēvs Ivars Jēkabsons.

No Valkas līdz Rīgai ir 280 kilometri garš posms, kas sadalīts 12 etapos. Vidējais etapa garums ap 25 km, un tad seši etapi no Rīgas līdz Žagarei vai no Rīgas līdz Skaistkalnei. Attālums Valka - Rīga prasa apmēram divas nedēļas, viss kopumā - kādas trīs nedēļas.Katrs iet ar savu redzējumu

Ceļā var doties ikviens.

"Nav būtiski, kādai ticībai piederi. Es arī sevi pieskaitu vairāk pie tiem, kas ir dabas ticībā, ja tā var izteikties. Man Dieviņš dzīvo Latvijas laukos, katrā zāles stiebrā un katrā upē. Neviens neliek kā pie bikts visu noskaitīt. ," atzīst Zane Eniņa.

"Nekur nav jāpiesakās, cilvēks vienkārši var doties. Vienīgi Latvijas ceļam specifika ir tāda, ka, salīdzinoši ar Eiropas ceļiem, Latvijā infrastruktūra nav varbūt tik attīstīta. Tas nozīmē, ja vēlas nakšņot tajās naktsmājas, kuras visas var atrast mājaslapā, tas noteikti iepriekš jāpiesaka. Ja Francijā ejot, var vienkārši, kad esi noguris, skaties pa labi, pa kreisi, kur ir alberģi, un liec somu nost, un guli. Tad Latvijā tā nevarēs. Var arī nest savu telti līdzi, tad tas būs cita veida ceļojums. Ja tā nav, naktsmītne ir jāpiesaka iepriekš," padomus ceļotājiem sniedz Zane Eniņa. "Gluži tāpat jāparūpējas par ēšanu, jo nav tā, ka uz katra stūra ir kafejnīca vai krodziņš, kurš būtu vaļā. Es arī ar to bieži sastapos, es eju ļoti lēnu, tāpēc nonācu kaut kādās vietās jau tik vēlu, kad veikals jau bija ciet. Līdz ar to par šīm praktiskajām lietām ir jāpiedomā."

Vēl pie praktiskiem ieteikumiem Zane Eniņa piebilst, ka jāparūpējās par poverbanku jeb papildus uzlādi mobilajam telefonam, jo telefons mūsdienās ir svarīgs, lai orientētos, lai sazinātos ar naktsmītnēm. Ir nācies glābt cilvēkus tumsā, kuriem telefons ir gandrīz jau izlādējies.

Aknu veselībai būtu jāpievērš vairāk uzmanības, jo tas ir viens no orgāniem, kurš spēlē solo mūsu ķermeņa orķestrī. Kāpēc tas būtu jādara un kā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Infektologu, hepatologu un HIV/AIDS speciālistu asociācijas (LIHHASA) viceprezidente profesore, Rīgas Austrumu slimnīcas Aknu slimību nodaļas vadītāja Ieva Tolmane, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, Infektoloģijas katedras asociētā profesore, Centrālās laboratorijas valdes locekle Jeļena Storoženko un Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Jana Feldmane.

Runājot par aknu veselību un iespēju saslimt ar hepatītu, Jana Feldmane norāda, ka inficēšanās var notikt viegli, pietiek ar nelielu asiņu daudzumu.

"Nereti runājam par invazīvām skaistumkopšanas procedūrām, kur Latvijā cilvēki ne vienmēr pietiekami izvērtē riskus, tāpēc gribu aicināt vienmēr nevis skatīties uz cenu, izvēloties pakalpojumus, kas ietekmē veselību, bet izvērtēt profesionālismu, ka pakalpojuma sniedzējs saprot, ko dara un neradītu riskus," atzīst Jana Feldmane. 

Protams, svarīgi ir pēc iespējas ātrāk saslimšanu atklāt, bet svarīgi ir apzināties, ka inficētais cilvēks var arī nodot tālāk infekciju un pakļaut riskam citus.

Ieva Tolmane papildina, ka ar hepatītu var inficēties ne tikai veicot skaistumkopšanas procedūras, ar seksuālā ceļā, reizēm arī veicot medicīniskas manipulācijas.

"Ja agrāk vairāk koncentrējāmies uz riska grupām (..), bet zinot inficēšanās ceļus, tā ir visa sabiedrība.

Varbūt bērni ir pasargātākā grupā, ja vien viņu mammām nav C hepatīts, jo viņi nenodarbojas ne ar kosmētiskām procedūrām, ne seksuālo dzīvi. Pieaugušais katrs ir riska grupā. Līdz ar to katram pieaugušajam būtu vismaz vienreiz gadā jāpārbauda," norāda Ieva Tolmane.

Pasaules Hepatīta dienu atzīmē 28. jūlijā un tās globālais lozungs šogad "Mēs negaidām" (Were not waiting). Ko mēs negaidām un kā cilvēkiem sevi pasargāt?

"Lai arī sakām aknas, cilvēkam ir tikai viena akna, kas sadalīta divās daivās un vairākos segmentos," skaidro Ieva Tolmane. "Ja viņa tiek skarta kādas slimības dēļ, nav otras, kas var pasargāt vai aizvietot, līdzīgi, kā ir nierēm."

Viņa atzīst, ka aknas ir ļoti svarīgs orgāns cilvēka organismā.