Kā labāk dzīvot

Senioram būt ir cienījami – cilvēki šajā vecuma grupā joprojām ir atvērti komunikācijai un sabiedriskai dzīvei. Kā to veicināt un justies labi kopā dažāda vecuma cilvēkiem, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par projektu "Seniors un sabiedrība. Brīvprātīgi kopā" stāsta biedrības "Ascendum" valdes priekšsēdētāja Antonija Skopa, projekta "Sarunas ar senioriem" vadītājs Žulijens Nuhums Kulibali un Sabiedrības integrācijas fonda darbiniece un projekta brīvprātīgā Elīza Laķe.

Raidījuma viesi iepazīstina ar projekta pirmo posmu, kas notika sadarbībā ar aprūpes centru "Rūjienas senioru nams". Turp devas 20 brīvprātīgie.

No tiem, kas bija pieteikušies, individuālās intervijās izraudzījās pēc iespējas dažādus cilvēkus ar un bez pieredzes. Vispirms projekta dalībnieki Annas Žabickas vadība apguva, kas ir novecošana gan fizioloģiski, gan arī kā sociāla parādība. Aprūpes namā brīvprātīgie pavadīja nedēļas nogales, lielākoties sarunājoties ar senioriem, mudinot viņus stāstīt par sevi. 

Biedrība "Ascendum" publicējusi jaunu uzsaukumu brīvprātīgajiem, aicinot pieteikties nākamajam projekta ciklam. Tas norisināsies citā sociālās aprūpes centrā. Līdz jūlija beigām biedrības "Ascendum" mājaslapā, Facebook lapā vai Instagram profilā varēs aizpildīt pieteikuma anketu.

"Mums nav nekādu precīzu parametru, pēc kuriem izvēlēties cilvēkus. Daudz kas atklājas intervijās ar visiem, kas piesakās," atzīst Žulijens Nuhums Kulibali. "Vienīgais noteikums - uzņemam dalībniekus no 21 gada vecuma, viņiem jārēķinās, ka augustā būs divas apmācību dienas ar sociālantropoloģi Annu Žabicku. Jābūt pārliecībai, ka septembrī un oktobrī vai novembrī un decembrī viņi patiešām varēs veltīt nedēļas nogales, lai brauktu tur."

Pateicoties atbalstam, var nodrošināt ceļa izdevumus un naktsmājas, līdz ar to varēs veltīt vairāk laika un nebūs jāsatraucas, ka pēc pāris stundām jāskrien prom.

Improvizētas kafejnīcas lauku sētās un māju pagalmos viesus mielo ar gardiem ēdieniem… Kas piedāvā šo iespēju un kur tas notiks, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava, Skujenes mājas kafejnīcas saimniece Signe Šlosberga un galamērķa "Vidusdaugavas garšu viļņi" koordinatore Lauma Āre. Sazināmies ar kafejnīcu saimniekiem.

Inese Šīrava atklāj, ka Mājas kafejnīcu dienas aizsākās kā Covid laika projekts, lai mudinātu cilvēkus ceļot pa Latviju un kaut ko jaunu ieraudzīt. Iepriekš līdzīgs projekts bija jau organizēts Līvu krastā, no tā radās ideja, ka varētu organizēt visā Latvijā.

Novadu koordinatori apzināja saimniekus, kas vēlētos vienu nedēļas nogali uzņemt viesus.

"Nelaidiet garām iespēju, tā ir īsta garša!" mudija Inese Šīrava.

Ar Mājas kafejnīcu piedāvājumu var iepazīties internetā. Pirms doties ciemos, vēlams saimniekus pabrīdināt, ka būsiet, lai var plānot apmeklētāju skaitu, lai visi būtu apkalpoti, apčubināti, laimīgi un paēduši.

Signe Šlosberga Mājas kafejnīcu kustību pielīdzina Dziesmu svētku kustībai, kas turpinās. Tie ir lauki, reģioni, specifiskas vietas. Cilvēkiem ir iespēja tuvu redzēt lauku dzīvi, kas katrā vietā ir citāda.

"Nevis braukt uz restorānu Spānijā, bet izmantot mūsu īso vasaru un apceļot Latviju. Ieiet mājās, kas ir visbrīnišķģākais veids, kā iepazīt Latviju un Latvijas laukus,” vērtē Signe Šlosberga.

"Dienas laikā var paspēt uz vairākām, bet jāplāno arī vēdera ietilpība," atgādina Lauma Āre. Brokastis vienā skaistā vietā, pusdienas – otrā, launags – vēl trešajā.

Vidusdaugavas garšas varēs izbaudīt 22. un 23. jūlijā. Skujenes garšas – 5. un 6. augustā.

Sazināmies ar kafejnīcas "Pie burves" Saldū saimnieci Māru Burvi, kura aicina uz dārza ballīti pagājušā gadsimta 50. gadu stilā. Ballītē tiks klāts bufetes tipa galds, un ēdienu gatavošanā izmantotas receptes no 1938. gadā izdotās grāmatas „Mājturības leksikons”. Skanēs dziesmas, kuras bija aizliegtas, bet zināja un dziedāja visi. Uz dārza ballīti dāmām vēlams ierasties puķainās kleitās.

Uzklausām arī SUPerīgas maltītes Carnikavā piedāvātāju Ventu Strautmani. Viņa pamatnodarbošanās ir SUP un laivu piedzīvojumu organizēšana un Mājas kafejnīcu dienā piedāvās iespēju baudīt pašu gatavotas maltītes uz milzīga SUP dēļa piknika noskaņās ūdenstūrisma maršruta laikā Carnikavā.

Māja, kā noliktava, nav kur spert soli, jo neko nedrīkst izmest, viss taču kādreiz var noderēt. Bet vai vienmēr vēlme visu paturēt un nekad nešķirties no lietām, kuras ir zaudējušas savu vērtību, ir atbalstāma vai tomēr tā ir problēma, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē interjera dizainere Vīva Ieviņa un zinātņu doktore klīniskajā psiholoģijā, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, supervizore Marija Ābeltiņa, kura norādījusi, ka patoloģiska krāšana ir psihiskās veselības traucējums, nevis untums, ko daudzi neatpazīst.

"Ir ļoti svarīgi atšķirt cilvēku, kuram patīk maksimālisms, vai ir daudz mantu, no tāda patiešām smaga stāvokļa, kas ir patiesībā psihiska saslimšana, tas ir mentālās veselības traucējums, kas ir šī vākšana un prasa profesionālu palīdzību," norāda Marija Ābeltiņa. "Tas nav vienkārši, ka man ir daudz mantu. Tāpēc, no vienas puses, mēs varam būt piekritēji tam, ka mums ir varbūt vairāk grāmatas, varbūt vairāk drēbes un kaut kādas sentimentālās lietas. Tas nenozīmē, ka katram vajag pieturēties pie minimālisma savā dzīves stilā.

Bet ja mēs skatāmies uz šo patoloģisko vākšanu, to raksturo tāda pilnīga dzīves telpas piepildīšana ar dažnedažādām mantām. Kad es saku, pilnīga piepildīšana, to arī burtiski domāju. Nereti cilvēkiem, kam ir mentālās veselības traucējumi, viņiem īsti nepaliek vieta, kur aiziet uz virtuvi, vai viss dzīvoklis, visa māja izskatās kā tāda ļoti blīvi piepildīta, tur ir tikai tādas ejas, kas patiesībā apdraud arī dzīvību, jo mantas tiek sakrāmētas tādās kā piramīdās, un tas viss var uzkrist virsū. Tāpēc tās ir divas dažādas lietas - vienkārši cilvēks, kam ir daudz mantu vai kuram nav ideāla kārtība, un cilvēks, kura dzīve ir manta."

"Patoloģiska vākšana var attīstīties jebkurā vecumā, bet novērots, ka ar katru desmitgadi, ja cilvēkam ir tas sācies, pasliktinās. Var teikt, ka līdz ar vecumu mēs redzēsim lielākas izpausmes šim traucējumam," turpina Marija Ābeltiņa. "Divi lielie pasaulē atzītie slimību klasifikatora šobrīd vākšana Ir atdalījuši kā tādu atsevišķu diagnozi, agrāk tā ietilpa obsesīvi kompulsīvos traucējumos, bet

šobrīd ir skaidrs, ka tā ir atsevišķa diagnoze, kas patiesībā arī diezgan grūti padodas ārstēšanai tāpēc, ka cilvēki nereti paši neuztver to kā problēmu, cilvēki tiešām tajā nesaskata kaut ko īpašu.

Pētījumi par šo traucējumu un to, kas to izraisa vēl turpinās.

"Šobrīd ir skaidrs, ka cilvēki tiešām gūst prieku no tā, ka viņi vāc lietas: ir arī cilvēki, kas kompulsīvi iepērkas, nevar apstāties. Bet arī nespēja šķirties no mantām. Patiesībā ar iekšējām vērtībām saistītas lietas. Piemēram, cilvēkam var būt sajūta, ka viņš negrib piemēslot planētu, mest ārā lietas, kas pēc tam 500 gadu kaut kur mēģina sadalīties, skaidro Marija Ābeltiņa. "Tas var būt saistīts ar sentimentālām izjūtām, atmiņām, kaut kādā ziņā cilvēks pieķeras tām mantām, ja viņām ir šī sentimentālā jēga, pieķeršanās, kas varbūt citiem cilvēkiem nemaz nav raksturīga. Tur ir tāds prieka moments."

"Ja kaut kādā ziņā vardarbīgi atņem šīs mantas, cilvēki izjūt ļoti daudz gan bēdu, gan skumju, gan dusmu. Tur ir milzīgs pārdzīvojums. Tas nav vienkārši izmest mantas, tas ir šiem cilvēkiem kā izmest daļu no viņiem," atzīst Marija Ābeltiņa. 

"Un, protams, tad, kad cilvēks ir apjēdzis, ka tā ir problēma, ka tas ietekmē viņa dzīvi, kaut kādā mirklī viņam var trenēt prasmes, kā šīs sentimentālās lietas mēģināt kārtot, vai ka no viena pasākuma nevajag glabāt 25 atmiņu lietas, bet var izvēlēties vienu. Bet tas ir tad, kad jau viņš ir gatavs sadarboties un tādas prasmes, kā kārtot mantas, var būt noderīgas. Bet ar to nevar sākt. Ja cilvēks uzskata, ka ar viņu viss ir kārtībā un viņam tas sagādā tādu piepildījumu un prieku, ka viņam ir ļoti daudz mantu, un kāds atnāk un sāk to visu ņemt nost, tad cilvēks ir vienkārši tāda apjukumā vai frustrācijā, kas notiek ar mani, kāpēc tie cilvēki man dara pāri, kāpēc mani tuvinieki dara man pāri."

Pie speciālista vispirms var konsultēties arī tuvinieki, jo dzīvot kopā vai kaimiņos ar šādu cilvēku ir grūti un sarežģīti.

"Nevajag cerēt, ka cilvēks pāries uz minimālismu. Arī nesaku, ka minimālisms ir tas pareizais ceļš, kur mums iet, vienkārši cilvēks var sākt dzīvot normālu dzīvi, kur mantas viņu neapdraud un nav viņa dzīves vienīgā sastāvdaļa," bilst Marija Ābeltiņa.

Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) sācis sabiedrības informēšanas kampaņu sauļošanās radīto risku mazināšanai "Necepies! Izvēlies dzīvot!". Kampaņas mērķis ir skaidrot riskus un piesardzības pasākumus, uzturoties saulē, kā arī kliedēt mītus par sauļošanos.

Par kampaņas mērķiem un arī riskiem, ko var radīt neapdomīga sauļošanās, raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas sdrmatologs, biedrības "Dermatologi pret ādas vēzi" valdes priekšsēdētājs, "Derma Clinic Riga" valdes priekšsēdētājs Raimonds Karls, uzņēmuma "MADARA Cosmetics" dibinātāja, saules aizsargkrēmu eksperte Lotte Tisenkopfa-Iltnere un SPKC pārstāvis Mārtiņš Zvackis.

Ik gadu Latvijā konstatē vidēji 215 jaunus melanomas un 1410 citu ļaundabīgu ādas audzēju gadījumus. Tās ir vienas no biežāk sastopamajām onkoloģiskām slimībām, kuras izraisa arī sauļošanās. Arī sabiedrības aptaujas dati ir ne visai iepriecinoši, tādēļ SPKC sācis kampaņu "Necepies! Izvēlies dzīvot!".

SPKC jūnijā veiktā aptauja liecina, ka aptuveni puse iedzīvotāju nelieto aizsarglīdzekļus.

Mārtiņš Zvackis norāda, ka SPKC veiktā aptauja atklāj, ka cilvēki arvien uzskata, ka sauļošanās ir veselīgs D vitamīna uzņemšanas veids (to norādījuši 80% aptaujāto). Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka iedegusi āda ir veselīga.

"Mīti ir dzīvi un mums jāinformē sabiedrība par to, kādi piesardzības pasākumi būtu jāievēro, uzturoties saulē, lai izglītotu sabiedrību par to, kāds ir saules ēnas puses," norāda Mārtiņš Zvackis.

Drīzumā SPKC mājaslapā būs pieejams tests, kurā varēs uzzināt savus sauļošanās paradumus, varēs uzzināt savu "vasarnieka tipu" un kādi ir nepieciešamie piesardzības pasākumi.

SPKC aicina, uzturoties saulē, ievērot 3U pamatprincipu - uzklāj, uzvelc, uzmanies! Respektīvi, uzklāj saules aizsarglīdzekli un pietiekamā daudzumā, uzvelc platu cepuri, kas noēno seju, sprandu, ausis un degunu, kā arī velc vieglu dabīga materiāla apģērbu, kas pasargā no tiešiem saules stariem, kā arī uzliec saules brilles, lai pasargātu acis ikdienas gaitās. Uzmanies - izvairies no uzturēšanas saulē no plkst. 10 - 16, kad ultravioletā starojuma indekss ir visaugstākais. Šajā laikā ieteicams uzturēties vairāk ēnainās vietās.

Ja kaut viens par to atcerēsies un ievēros, tas jau būs iepriecinoši.

Raimonds Karls atzīst, ka dermatologi negrib aizliegt sauli, bet atgādināt vienkāršās lietas – iedegums ir forša lieta, bet tā ir nevis veselības pazīme, bet ādas aizsargreakcija.

"Ilgstoši uzturoties saulē bez ādas aizsardzības, var attīstīties ādas apdegums, katrs apdegums ir riska faktors vēlāk dzīves laikā tam pārvērsties par ādas melanomu. Ādas melanoma ir ļoti bīstams audzējs.

Bez melanomas pastāv arī citas ādas ļaundabīgās saslimšanas, ka vari palikt priekšlaicīgi vecs, krunkains, nesmuks, ar brūniem traipiem. Mēs katru gadu neatļauti daudz zaudējam dzīvības, cilvēkus, kuri varētu būt kopā ar mums," analizē Raimonds Karls. "Visdrīzāk lielākā daļa šo nāves gadījumu ir novēršami. Tāpat, kā peldēšana un slīkšana, ir vajadzīgs prasmes, arī šeit prasme uzvesties saulē, sadzīvot ar sauli."

Saules aizsargkrēms palīdz ne tikai skaistumam, bet palīdz novērst un mazināt veselīgas riskus, kas rodas saules ietekmē. Jārēķinās gan, ka saules aizsarglīdzekļi arī nonāk vidē.

"Tie nonāk vidē pa tiešo nevis caur attīrīšanas iekārtām. Sintētiskie saules filtri mēdz būt kaitīgi videi. Ir valstis, kur vairākas valstis, kur dažādi ķīmiskie līdzekļi ri aizliegti tieši kaitīgās iedarbības uz ekosistēmu dēļ. Ja vēlamies pasargāt sevi, bet arī padomāt zemeslodi, uz kuras dzīvojam un kas jāatstāj nākamajām paaudzēm, tad dabiskie līdzekļi ir drošāka izvēle gan sev, gan videi," vērtē Lotte Tisenkopfa-Iltnere.

Praksē pierādīts, ka gan kucēna, gan suņa audzināšanā un apmācībā vislabākos rezultātus dod tieši pozitīvās apmācības metodes. Kādas tās ir, praktiskus padomus raidījumā Kā labāk dzīvot sniedz kinoloģe Laine Kupča un suņu uzvedības speciāliste Līga Zvirgzdiņa-Grebina.

"Cilvēkam ir jāmāk sunim pasniegt pozitīvo pastiprinājumu saprotamā veidā reizē tā, lai viņš būtu spējīgs konkurēt ar dzīvē esošo pozitīvo pastiprinājumu. (..) Cilvēkam ir jāiepazīst suns kā suga, suns, tieši šis dzīvnieks, lai izprastu viņu konkrētajā situācijā, lai kaut ko varētu mainīt," norāda Laine Kupča.

Tad pozitīvam pastiprinājumam ir jānāk īstajā brīdī - nevis vienkārši iedot kādu kārumiņu, paslavēju, bet noķeru to situāciju, kad tas ir vajadzīgs?

Laine Kupča: Kārums ir pats vieglāk cilvēkam kontrolējamais pozitīvais pastiprinājums. Pārtika, garšīga pārtika, īstajā brīdī vēl aizripināta pa zemi, kas atkārto it kā medījumu. Suns meklē, atrod, it kā tur notiek pozitīvs process un cilvēkam viegli to kontrolēt. Vienkārši arī ar paslavēšanu daudz ko var panākt, arī ar kopā būšanu daudz ko var panākt, bet tas ne vienmēr konkurēs ar vidē esošajiem pozitīviem pastiprinājumiem. 

Vai var teikt, ka suņu apmācībā šis balanss, mērenība starp pozitīvo pieeju, pozitīvajiem pastiprinājumiem un negatīvajiem pastiprinājumiem, ko nosaucāt par sodu, ir jāievēro, lai suns saprastu, kad viņš tiks apbalvots, kad viņš ir izdarījis kaut kādu labu lietu un kad tomēr viņam tā mācībstunda ir jāsaņem?

Laine Kupča: Mums ir vairāk jācenšas domāt, kā suns domā. Kad suns rīkojas, pieņemsim, viņš ierauga svešo suni un sāk uz viņu riet, tā ir viņa pieredze, instinktos balstīta pieredze, bet reizē arī pieredzē balstīta uzvedība - viņš domā, ka šādi es atrisināšu šo situāciju. Bet ja suņiem iemāca pamazām šīs situācijas risināt bez konflikta, viņi ir brīnišķīgi konflikta risinātāji, viņi brīnišķīgi māk uzvesties ar savu ķermeņa valodu, kad viņus palaiž brīvi. 

Bieži mums liekās, ka apmācība ir paņemt suni un nekur viņu vairs brīvi nelaist. Ir tieši otrādi, ja attīsta sunim maksimāli viņa brīvo uzvedību, viņš kļūst tāds, kurš mazāk grib konfliktēt. 

(..) Kad mēs pārstājam domāt, ka sunim ir jāiet piecus kilometrus blakus pastaigā, un tad mēs mocīsimies arī piecus gadus, lai mēs to panāktu. Kad pārstājam tā domāt, mēs palaižam suni brīvu, un viņš iemācās ostīt pastaigās, viņš atnāk mājās mierīgs, viņš citus svešus suņus iemācās satikt mierīgs un savā dabīgajā veidā aizgriezties prom, ja viņam paliek bail, nevis mesties virsū. Tajā brīdī, kad viņam ir sajūta, ka viņam nav kur aizmukt, viņš metas virsū. Ja viņš redz suni un zina, es varēšu izkomunicēt mierīgi, viņš komunicē mierīgi. Un tev ir mierīgi, tu ej ar savu suni atpūsties, pastaigās, un mājās atnāk mierīgs dzīvnieks, nevis tas, kurš ir sastresojies pastaigā. Viņš atnāk mierīgs, viņš iet gulēt, vai viņš iet kaut kādu kārumiņu pagrauzt, vai kaut ko.

Ir grūti tāpēc, ka mēs esam pieraduši domāt par suņiem savādāk.

Mēs esam pieraduši par viņiem domāt kā par cilvēkiem, kuri saprot - saņem par to, ka tu izdari nepareizi, un saņem par to, ka pareizi. Mēs esam pieraduši, ka viņi domā, kā mēs. Viņi nedomā, kā mēs.

Mēs viņus varam mācīt pilnīgi no otras puses, un būt laimīgi abi. Vienkārši cilvēkam šoreiz jādomā vairāk, cilvēka atbildība ir domāt vairāk, saprast savu suni un tiešām viņu mācīt kā dzīvnieku, nevis kā cilvēku, kurš saprot, par ko sods, bet kā dzīvnieku.

Vai esam uz četriem riteņiem vai diviem, der atcerēties, ka ceļš pieder visiem un neviens satiksmes dalībnieks nav svarīgāks par otru. Kā stiprināt drošību uz ceļiem un cik svarīgi ir cienīt visus, kas ir uz ceļa, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot.

Par satiksmes drošību raidījumā sarunājas "Latvian Cycling Girls" pārstāves Sveta Libarte un Zane Kalverša-Ķeņģe, Latvijas riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretārs Toms Markss un Ceļu satiksmes drošības direkcijas valdes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks.

Raidījumā izskan dažādas klausītāju piezīmes par sodiem, par satiksmes drošību, raugoties gan no autobraucēju, gan velobraucēju skatupunkta.

"Domāju, ka ar šo visu nevar atrisināt visus jautājumus perfekti. Atslēgas  vārds tomēr ir uzvedības kultūra uz ceļa, tas ir audzināšanas jautājums. Labi, ka par to runājam, stāstam, ļoti labs ir eksperiments, kas tam pievērš uzmanību, tas patiešām ir vadītāju kultūras jautājums, visu vadītāju, gan autovadītāju, gan velovadītāju savstarpējās cieņas jautājums. Tikai tādā veidā varam lēnām virzīties uz priekšu. Te tāda brīnumnūjiņa nebūs," atzīst Aivars Aksenoks.

"Latvian Cycling Girls" pārstāves arī norāda, ka svarīga ir savstarpējā sapratne un cieņa uz ceļa visiem satiksmes dalībniekiem.

"Sporta treniņiem visdrošākais ir Vidzemes šosejas ceļš, kur ir skaidri nodalīta nepārtrauktā līnija," atzīst Toms Markss.

Ar saukli "Viens ceļš visiem" norisinās organizācijas "Latvian Cycling Girls" satiksmes drošības akcija sadarbībā ar Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD). Akcijas mērķis – vērst satiksmes dalībnieku uzmanību uz savstarpēju cieņu, lai novērstu negadījumus.   

Šogad avārijās miruši deviņi, ievainoti – 189 velobraucēji un smagi ievainots 21 velosipēdists. Kopš 2017. gada uz Latvijas ceļiem negadījumos bojā gājuši 77 velobraucēji, no kuriem 34 avarējuši apdzīvotās vietās, bet 43 ārpus tām. Pēdējo gadu laikā negadījumu skaits gan samazinās, bet ne strauji.

Sieviešu amatieru velobraukšanas klubs "Latvian Cycling Girls" sadarbībā ar Ceļu satiksmes drošības direkciju sāk akciju "Viens ceļš visiem", lai vērstu uzmanību uz to, ka gan autobraucēju, gan velosipēdistu, gan arī gājēju savstarpējā cieņa un izpratne par drošību palīdzēs izvairīties no nelaimes gadījumiem.

Iekšķīgas, ginekoloģiskas, uroloģiskas un virkni citas slimības var ārstēt ar maigu un nesāpīgu pieskārienu palīdzību. Izklausās neticami, bet tieši ar to nodarbojas osteopāti. Par osteopātiju un manuālo terapiju saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Tiekamies ar Latvijas Manuālās medicīnas ārstu asociācijas prezidentu, ārstu rehabilitologu un manuālo terapeitu Uģi Beķeri un  ārsti pediatri - osteopāti Andu Polnu.

Vai pagājušajā nedēļā ziedojāt savu balsi "Balsu talkā"? Nē? Un nav skaidrs, par ko vispār ir runa? Dziesmu un deju svētku nedēļā sociālās iniciatīvas "Balsu talka" organizatori aicināja Latvijas iedzīvotājus un jo īpaši svētku dalībniekus ziedot savu balsi jeb ierunāt piecus teikumus vietnē balsutalka.lv, un tā sniegt savu ieguldījumu, lai mākslīgais intelekts ātrāk iemācītos "saprast" un komunicēt latviešu valodā. Šī gada laikā mērķis ir savākt 1000 stundas.

Kā veicies svētku laikā un kāda ir iespēja iesaistīties turpmāk, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Atvērto tehnoloģiju asociācijas vadītājs, digitālās vides piekļūstamības eksperts Pēteris Jurčenko, IT speciālists, programmatūras tulkošanas entuziasts Raivis Dejus, LU Matemātikas un informācijas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošā pētniece Ilze Auziņa un UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Komunikācijas un informācijas sektora vadītāja Beāte Lielmane.

"Lielākā daļa latviešu valodas runas datu, kas šobrīd pieejami, ko izmanto zinātniskās institūcijas un valodu tehnoloģiju uzņēmumi, nav brīvi pieejami, tas kavē plašākus pētījumus un inovācijas. Lai iegūtu pēc iespējas vairāk un daudzveidīgākus runas datus, nolēmām organizēt "Balsu talku"," skaidro Ilze Auziņa.

Mājas lapā var redzēt, ka ir ierunātas 127 stundas no 200 nepieciešamajām, pārbaudītas ir 62 no tām.

"Šobrīd norādītās nepieciešamās 200 stundas ir nākamais mērķis, bet jo vairāk, jo labāk. Vēlamies savākt 1000 stundas, ja tas būs izdarīts, situācija būs tāda, kā lielajām valodām – angļu vai vācu valoda," atzīst Raivis Dejus.

Teksts, ko ierunāt, pašam nav jāmeklē un jādomā, mājaslapā iedos teikumu, kas jāielasa normālā balsī, kā runā. Vēlams pārbaudīt to pēc ieraksta pārbaudīt, vai nav kļūdas vai neskan kaut kas fonā, vai nav bijusi pārteikšanās. Šādā gadījumā vajadzētu ierakstīt vēlreiz. 

Visi ierakstītie teksti krājās datu bāzē un to publicē visiem publiski pieejamu, lai varētu izmantot pētnieki, gan tehnoloģiju uzņēmumi, kas grib attīstīt ar balsi darbināmus rīkus.

Arī lielie pasaules uzņēmumi izmanto saviem rīkiem šos datus, lai dažādi rīki saprastu latviešu valodu un varētu tajā sazināties.

"Lai savāktu 1000 stundas, vajadzētu 10000 cilvēku, kas katrs ierunā 100 tekstiņus," norāda Raivis Dejus. "Šobrīd ir ap 2500 cilvēku, kas ir ierunājuši. Tas jau ir daudz, vairāk nekā igauņiem un lietuviešiem."

"Ja piecus teikumus ierunā, iekrīti azartā. Gribas vēl, paskatīšos, kas ir nākamajā teikumā, nākamajā lapā, kā spēle var būt. Ja atjaunos iespēju pārbaudīt, var klausīties un un mēģināt saklausīt kādu pazīstamu cilvēku. Arī teikumi dažādi un interesanti," uzskata Ilze Auziņa.

Runājot par drošības aspektiem, Pēteris Jurčenko norāda, ka vajadzētu satraukties nevis par to, ka es savu balsi nevienam nedodu, bet ka es neuzticos tikai balsij.

"Ja tev zvana un drauga balsi saka - ziedo, dod man naudu, vajag mēģināt autentificēt un pārliecināties, ka viņš tiešām ir viņš," norāda Pēteris Jurčenko. "Otrs - par baidīšanos. Tas balss daudzums, kas nepieciešams, lai uzģenerētu cita cilvēka balsi, nav vajadzīgs liels. To var iegūt dažādos veidos, pat ja viņš nav ierunājis balsu talkā. Sociālie tīkli, piezvanīt, parunāties pa telefonu.

Ir pilns ar dažādiem veidiem, kur daudz vienkāršāk var tikt pie balss materiāla konkrētam cilvēkam, nekā mēģināt izvilināt un atrast starp "Balsu talkas" dalībniekiem. Par drošību ir jāuztraucas, bet to var apiet citā veidā, daudz efektīvāk, nekā ja baidāties nodot savu balsi."

Ko katram no mums nozīmē Dziesmu svētki? Tā sadziedāšanās sajūta, kad viena balss saplūst ar citām? Solis, kas dejā sperts reizē ar pārējiem? Vai kopības izjūta, kura šādi dzimst tikai Latvijā - vienreizēja, pacilājoša, aizraujoša un spēcinoša? Radījumā Kā labāk dzīvot to jautājam diasporas pārstāvjiem. Studijā viesojas Annija Kerno un Ēriks Mežgailis no Filadelfijas deju kopas "Dzirkstele" (ASV), Jānis Vinklers (Šveice) un Kārlis Caucis (Skotija).

Kas katram no jums uztur vēlmi piedalīties, vēlmi piederēt latviešu saimei arvien?

Ēriks: Man vissvarīgākais būtu, ka mēs varam šeit piedalīties. Tas nav tikai, ka svētki būtu man vai skatītājiem, biedrībā būs projektors un visi nāks kopā skatīties, visi latvieši Filadelfijā nāks kopā, un arī citās baznīcās nāks kopā. Dziesmu svētkos visi nāk kopā no visas pasaules.

Mēs esam maza Latvija, bet vienā brīdī visi esam šeit. Tas man ir ļoti svarīgi, ka visi var šeit būt un redzēt svētkus.

Kārlis: Kaut kur tas saknē ir ielikts caur skolas laikiem, skolas gadiem, vienmēr ir bijuši kaut kādi kori, kaut kādas dejas. Tas iekšā kaut kur sēž un tas nekur nepazūd,

ik pa laikam vajag pabarot to velniņu, kas tur iekšā dzen to Latvijas garu.

Jānis: Latvieši ir forši, un ir forši būt kopā ar daudz latviešiem. Forši būt Šveicē kopā ar tiem latviešiem, kas tur esam, uzņēmīgi, organizē lietas, vienkārši forši. Un mēs atbraucam šeit un atkal šeit ir vēl vairāk foršu latviešu, un šeit ir vēl foršāk. Es domāju, mēs turamies kopā, kā to darām estrādē un stadionā, kur visi viens otru atbalstām, samīļojam, aplaudējam.

Ja mēs sagaidām visus latviešus un atbalstām tā, kā atbalstījām Latvijas hokeja izlasi, tā mēs dzīvosim labāk.

Annija: Man arī līdzīgi - tā kopā būšana. Man ļoti patīk braukt uz svētkiem, jo varu satikt draugus no visām pasaules malām.

Vasara ļauj izvēlēties veselīgus un vienlaikus spēcinošus ēdienus, kas dod arī pietiekami daudz enerģijas ne tikai ikdienā, bet arī tad, ja nepieciešama izturība veselas nedēļas garumā, arī Dziesmusvētkos - dziedāšanai, dejošanai un dažādu pasākumu apmeklēšanai. Kādi ir vasaras spēka avoti ēdienā, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča un sertificēta uztura speciāliste Liene Sondore.

Par daudz aprunātajām sviestmaizēm Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča atzīst, ka riski pastāv, jo ir vasara, tāpēc jādomā, kādas uzkodas ienest pasākuma vietā.

"Enerģiju var atjaunot un iegūt no dažādām citām drošākām uzkodām. Pārtikas drošība ir būtiska lieta. Sviestmaizes ar majonēzi, svaigu lasi vai vārītu gaļu atstāsim brokastīm, vakariņām. Uzkodām iegādāsimies turpat, ja uzglabā atbilstoši," norāda Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča. "Tā ir tikai nedēļa, un jāpieņem spēles noteikumi, jāsaprot, ka drošība ir svarīga.

"Mums – kā dejotājiem, arī dziedātājiem, – ir tikai viena soma un mazais pleķītis, ko tur ierāda. Tā ir realitāte, ka var iedomāties kāds paņemt maizi ar majonēzi un varbūt lasi, tad viss stāv uz laukuma tajā mazajā pleķītī, kur uz tavas somas kolēģi vēl samet savas virsū.

Kad esi iekšā ar abām kājām korī vai deju placī, tad sāc saprast. Ar maizītēm arī padalās, un tad nereti ir, ka sāp vēders vai ir slikta dūša; pirmais, ko cilvēks parasti saka – slikts ēdiens. Bet viņš varbūt neizanalizē to, ja, piemēram, šodien dejotāji brauc no mājām ārā jau pusseptiņos no rīta, iedomājieties, ja uztaisi sešos savu maizīti... Kad viņu apēdīsi? Varbūt četros.

Visu laiku stāv somā. Un ne jau visiem līdzi ir speciālās aukstuma kastes. Tas nav fiziski iespējams," skaidro Liene Sondore.

Runājot par ēdienu Dziesmu un deju svētku dalībniekiem, Liene Sondore pati kā svētku dalībniece atzīst, ka pusdienas ir garšīgas, bet viņa gribētu sagaidīt brīdi, kad tomēr dziedātājiem un dejotājiem uzturs atšķirsies.

"Par šī gada ēdienkarti es nevaru precīzi spriest, jo neesmu piedalījusies, es iepriekšējos Dziesmu svētkos piedalījos pie izstrādes, bet gribētu sagaidīt tādu mirkli, kad tiek rēķināts, jo dejotājiem ir nedaudz citas vajadzības. Laukums un cilvēku skaits ir izaicinājums. Vajadzētu sabalansēt, jo mazliet ir jau uz sportisko uzturu. Ir grūti dejot, ja esi saēdies kotletes, karbonādes, gaļas mērces. Tas varētu būt plāns, tuvojoties nākamajiem svētkiem, jau kaut kādu laiku iepriekš padomāt, kas būtu dejotājiem, kas dziedātājiem, tās ir pilnīgi dažādas slodzes," vērtē Liene Sondore.

Kā sātīgu un vieglu ēdienu viņa iesaka, piemēram, dārzeņu sautējumus, pākšaugus. Protams, viss atkarīgs no pagatavošanas.

PVD pārstāve aicina tomēr rūpīgi nomazgāt zaļumus, augļus un dārzeņus pirms ēšanas. Tā izvairīsimies no daudzām nepatīkamām problēmām. Kūku nevajadzētu karstā vasaras laikā vest līdzi piknikā uz otru Latvijas malu. Bulciņu var!