Kā labāk dzīvot

Šogad Notāru dienu ietvaros 8. un 9. martā no plkst. 10.00 līdz 14.00 ikviens Latvijas iedzīvotājs varēs saņemt bezmaksas notāru konsultācijas visos zvērinātu notāru birojos Latvijā. Konsultācijas noritēs klātienē, un ikvienam būs iespēja saņemt atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu. Par Notāru dienas aktualitātēm stāsta notāri - Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Jānis Skrastiņš un Latvijas Zvērinātu notāru padomes locekle Ilze Metuzāle.

Latvijas Dabas fonds uzsācis dabiskās pļavas produktu zīmola izveidi un aicina pļavu saimniekus pieteikties kā sadarbības partneriem un potenciālajiem dabiskās pļavas produktu ražotājiem.

Dabisko pļavu produktu zīmols būs īpašs marķējums, kas ļaus patērētājam atpazīt produktus, kas nāk no dabiskajām pļavām, tādā veidā dodot iespēju atbalstīt pļavu saglabāšanu. Šis zīmols būs sadarbības un atbalsta mehānisms uzņēmējdarbībai ar augstu pievienoto dabas vērtību un jauns tirgus instruments vērtīgo un strauji izzūdošo dabisko pļavu saglabāšanai Latvijā. Kā projektā iesaistīties, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Latvijas Dabas fonda Komunikācijas un zālāju produktu koordinatore Laura Līdaka un Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa.

Dabiskās pļavas ir ekosistēmas, kas radušās daudzu gadu desmitu laikā, mijiedarbojoties dabai un cilvēkiem. Šobrīd dabiskās pļavas Latvijā ir uz izzušanas robežas.

Latvijas Dabas fonds ir sācis  projektu, lai izveidotu zīmolu produktiem, kas nāktu no saimniekiem, kas saimnieko dabiskajās pļavās. Tikko izziņota pieteikšanās. Pirmie dati vieš optimismu un pārliecību, ka gan plāvu saimnieks ir gatavs apsaimniekot dabiskās pļavas, gan arī Latvijas patērētājs būs gatavs pirkt produktus.

"Galvenais atslēgas vārds šajā projektā ir sadarbība, cieša sadarbība ar saimniekiem, kopīgi strādājot pie zīmola izveides, kopīgi strādājot pie vienotiem kvalitātes kritērijiem," vērtē Laura Līdaka.

Viens no galvenajiem kritērijiem – nodrošināt bioloģiskai daudzveidībai draudzīgu apsaimniekošanu.

Vairāk par projektu var lasīt un arī pieteikuma anketu meklēt Latvijas Dabas fonda mājaslapā. Pieteikumus var sūtītlīdz 31. martam.

Šobrīd Latvijā nav izlietoti apmēram četri miljoni privatizācijas sertifikātu. To darbības beigu termiņš ir noteikts 2026. gada 31.decembris. Ko iesākt ar neizmantotajiem sertifikātiem, kādās situācijās tos būtu nepieciešams iegādāties, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Ekonomikas ministrijas Juridiskā departamenta direktors Kaspars Lore un SIA "Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor" Finanšu departamenta Privatizācijas sertifikātu kontu apkalpošanas nodaļas vadītājs Kristaps Timpars.

Kas jau sējāms, kā sagatavoties lielajai dārza darbu sezonai stāsta Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne, dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves"saimniece Maruta Kaminska. Sazināmies arī ar dārzniecības "Neslinko" vadītāju Elgu Bražuni. Viņa aicina uz sēklu gadatirgu 5. martā.

Katram cilvēkam būtu jāpiedzīvo cienīgas vecumdienas. Dažos gadījumos tas prasa vairāk rūpju un tad var gadīties, ka nepieciešams pansionāts. Kā saņemt šādu pakalpojumu un ko vajadzētu zināt tuviniekiem, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālo pakalpojumu administrēšanas nodaļas pilngadīgām personām galvenā speciāliste - eksperte Ludmila Ozola, privātā pansionāta "Rūre" vadītājs Kristiāns Dāvis, pašvaldības pansionāta "Mežciems" direktore Solvita Rudoviča. Sazināmies ar Liepājas Sociālā dienesta direktori Diānu Meijeri.

Ierakstā stāsts par to, kā darbojas sociālās aprūpes centrs Aizkraukles novadā. Sociālās aprūpes centrs "Nereta" atrodas Aizkraukles novadā, 4 km no Lietuvas robežas. Divstāvu ēkā savulaik bija Aizkraukles slimnīcas filiāle, bet pirms 14 gadiem tika izveidots sociālās aprūpes centrs. Sākumā tajā bija 15 iemītnieki, tagad - 34, bet gada beigās to skaits varētu sasniegt 50.

"Stereotipi jālauž," uzskata Solvita Rudoviča. "Kādam nonākšana aprūpes centrā ir labākais, kas var būt. Tā arī dzirdam no saviem iemītniekiem. Viņi arī tā saka - labākais man pēdējos gados ir tas, ka te nonācu. Viens otrs pat saka, jā, mani atveda es nevarēju neko, man ir draugi, dažādas iespējas."

"Mēs visi novecojam, tas liek raudzīties uz to, ka šādi pakalpojumi senioriem jāattīsta vairāk, jo ir daudzveidīgāki un interesantāki, arvien vairāk ienāk privātie pakalpojumu sniedzēji, jo katrs var piedāvāt savu, ar kaut ko piesaistīt un parādīt, ka tiešām neesam nabagmājas, ka esam vieta, kur cilvēks var justies droši, var justies aprūpēts," turpina Solvita Rudoviča. "Arī piederīgie var turpināt darīt to, ko iesākuši. Var turpināt strādāt un rūpēties par savām ģimenēm. (..) Jādara viss, lai lauztu vecos stereotipus."

Rīgā var pretendēt uz vietu pansionātā var, ja cilvēks ir pensijas vecuma persona vai 1. vai 2. grupas invaliditāte.

Diāna Meijere atzīst, ka pakalpojums ir ļoti pieprasīts, jo sabiedrība strauji noveco. Tas nepieciešams cilvēkiem, kas sasnieguši cienījamu vecumu, kā arī tiem, kam ir kādas slimības dēļ iestājusies invaliditāte. Liepājā pakalpojumu nodrošina seši aprūpes centri.

Runājot par nozari un pakalpojuma nodrošināšanu Diāna Meijere atzīst, ka finansējums vienmēr ir nepietiekams.

"Šobrīd būtiskākā problēma, ar ko saskaras sociālais dienests, ir tas, ka nevar saņemt līdzfinansējumu no apgādniekiem. Tā ir būtiska problēma, kur saredzam risinājumu valstiskā līmenī, nepieciešams iesaistīties gan valstij, gan pašvaldībai un meklēt risinājumus, jo pašvaldību kapacitāte nevar nodrošināt visiem klientiem, kuriem nepieciešams pansionāta pakalpojums, finansiāli to nespēj samaksāt. Problēma ir tā, ka ka arī apgādniekiem ne vienmēr ir šādas finanšu iespējas, lai pakalpojumu saviem vecākiem apmaksātu. Līdz ar to būtu ļoti noderīga valsts iesaiste šo jautājumu risināšanā. Pašvaldību kapacitāte to nevar nodrošināt."

Primāri pansionāta pakalpojumus nodrošina vientuļiem senioriem un senioriem, kuru apgādniekiem ir zemi ienākumi. Bet pakalpojums ir nepieciešams cilvēkiem ar dažādiem ienākumiem.

Visbiežāk tuvinieki nevēršas pēc pansionāta pakalpojuma, kamēr vien saviem spēkiem var nodrošināt atbalstu un palīdzību savam senioram," atzīst Diāna Meijere. "Kad pakalpojums nepieciešams, uzraudzība nepieciešama 24 stundas diennaktī, tas ir apgrūtinoši visiem ģimenes locekļiem, tad kā pēdējo variantu viņi izvēlas ilgstošo sociālās aprūpes pakalpojumu. Vienmēr ir pirms tam pakalpojums aprūpe mājās, vai īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojums, ko varam piedāvāt.

Tuvinieki dažkārt atpūšas mēnesi, divus, trīs, izmanto īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu, viņi atpūtušies un paņem senioru atpakaļ mājās. Dažkārt veselības stāvokļa dēļ vai ģimenes stāvokļa dēļ tas nav iespējams. Tas ir ļoti individuāli, bet mēs saredzam, ka tas ir galējais un pēdējais pakalpojums, kad visi citi izsmelti."

Jau nākamgad visiem Latvijas iedzīvotājiem būs obligāta bioloģisko atkritumu šķirošana. Pagaidām gan mēģinājumi to darīt brīvprātīgi ir beigušies ar ne pārāk labiem rezultātiem. Vai būs problēmas, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe, SIA "CleanLiving Trade" vadītāja un īpašniece Zanda Briķe, Rīgas domes deputāte, Mājokļu un vides komitejas atkritumu samazināšanas un apsaimniekošanas darba grupas vadītāja, "Zero Waste Latvia" pārstāve Mairita Lūse.

"Bioloģiski noārdāmie atkritumi ir viss, ko varētu apēst pats vai mana govs," populāri skaidro Mairita Lūse. "Vārdu sakot, tas viss, kas paliek pāri virtuvē - mizas, serdes, kauli, vecs ēdiens. Otrā daļa ir dārza un lapu atkritumi - lapas un zari."

Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija pilotprojektu par bioloģisko atkritumu šķirošanu ir uzsākusi Cēsīs, un jau četrus mēnešus biokonteineri ir uzstādīti Cēsu pilsētas Leona Paegles ielas kvartālā un tā apkārtnē. Kā iedzīvotājiem veicas ar bioloģisko atkritumu šķirošanu, interesējās Daina Zalamane.

Arī Rīgā veikts pilotprojekts par bioloģiski noārdāmo atkritumu savākšanu. Rezultāti ir līdzīgi, kā citās valstīs, ja cilvēkiem ir pieejami (tiek izdalīti) speciālie maisiņi, kuros vākt šos atkritumus, pieaug arī savākto bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzums un arī piejaukumu ir mazāk. Diemžēl ir pieaudzis tarifs par bioatkritumu nodošanu, jo tas ir pieaudzis arī atkritumu novietnē, konkrēti Getliņos.

"Tuvākajā nākotnē tie būs 60%. bioloģija kļūs lētāka, jo viņai ir jābūt lētākai. Cilvēkiem ir jābūt motivācijai šķirot bioloģiski noārdāmos atkritumus," vērtē Mairita Lūse.

"Reizē ir jābūt obligātumam un nosacījumiem, kā ir jāvāc. Nav normāli, ka uz 1000 dzīvokļiem ir viens mazais brūnais konteiners. Tam jābūt obligātam pasākumam," norāda Sniedze Sproģe. "Kamēr zinātnieki radīs iepakojumu, kas nav pārstrādājams vai ilgi lietojams un ātri nonāk atkritumos (..) nejēdzīgi ir tas, ka cilvēkiem ir jānopērk nenormāli daudz atkritumu, kas ir nepārstrādājami."

"Bioloģija ir jāšķiro nost, jo sabojā visu pārējo, ko var pārstrādāt.

Jābūt sistēmai tādai, ka to, ko dalīti vācam, pārstrādājam, un no tā tarifs samazinās," turpina Sniedze Sproģe. "Dārgi ir tādēļ, ka process ir dārgs. (..) Ja mēs to mantu varam pārdot un realizēt, nevis noglabāt kalnā un maksāt par to vēl dabas resursu nodokli, tad būs jēga.

Arī "politiskā cena" var būt kaut kādu brīdi. Jārada ir apstākļi, lai tiešām realizētu to mantu, to elektrību, to gāzi, visu, ko saražo, tas atsaucas uz tarifu, un tad man ir jēga mājās ņemties ar trīs četriem konteineriem."

No 1. marta ikviens iedzīvotājs, kas Latvijā maksā ienākumu nodokli, Valsts ieņēmumu dienestā var brīvprātīgi iesniegt 2022. gada ienākuma deklarāciju. Daļai iedzīvotāju tā ir jāiesniedz obligāti. Kam tā jāiesniedz obligāti, bet kam brīvprātīgi, par attaisnotajiem izdevumiem un nodokļu pārmaksu, saruna  raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro un atgādina Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Nodokļu pārvaldes Klientu apkalpošanas daļas Rīgas 4. nodaļas vadītāja vietniece Natālija Konopecka un VID Nodokļu pārvaldes Fizisko personu deklarāciju uzskaites daļas vadītāja Dace Ķirse-Ķirša.

Kopš pagājušā gada īpašu izmaiņu nav attiecībā uz kategorijām, kam obligāti jāiesniedz ieņēmumu deklarācija. Vienīgi obligāti nav jāiesniedz ienākumu deklarācija tiem Latvijas rezidentiem, kas gūst algotus ienākumus kādā Eiropas Savienības valstī.

"Ja gribēs citu iemeslu dēļ iesniegt deklarāciju, piemēram, čekus par attaisnotajiem izdevumiem, vai izīrē dzīvokli, viņam vajadzēs norādīt visus ienākumus, arī tos, ko guvuši kā algotus ienākumus citās ES valstīs," skaidro Natālija Konopecka.

Dace Ķirse-Ķirša piebilst, piemēram, ja cilvēks izīrē dzīvokli Latvijā, viņam ir jāiesniedz gada ienākumu deklarācija un vēl arī tās ES valsts nodokļu institūcijas izziņa par ienākumiem, kādi gūti un vai ir samaksāts nodoklis. Kā arī jābūt izziņas tulkojumam. Tam nav jābūt notariāli apstiprinātam.

Iesniedzot čekus par medicīnas izdevumiem, līdz šim bija kārtība, ja izdevumus pilnīgi vai daļēji sedza apdrošinātājs, varēja pieteikt tikai to summu, kuru nedzēsa apdrošinātājs. Šogad ir cita kārtībā: ja pie čeka atzīmē, ka daļu sedza apdrošinātājs, vajag noradīt kompānijas nosaukumu un polises darbības termiņu.

VID ir tiesības paprasīt apdrošinātājam precizējošu informāciju, vai ir segti izdevumi.

Tāpat ārstniecības iestādes ar e-kvītīm dod VID informāciju, kādu summu samaksājis pats pacients. Bet VID saskaras ar praksi, ka ir medicīnas iestādes, kurām, lai nosūtītu e-kvītis VID, vajag piekrišanu no pakalpojuma saņēmēja.

"Cilvēks domā, ka ir iesniegta e-kvīts, bet piekrišana nav parakstīta un medicīnas iestāde nesniedz čekus VID. Tāpēc atgādinām, lūdzu, sekojiet līdzi saviem izdevumiem," mudina Natālija Konopecka.

No februāra sākuma Latvijā rit informatīvā kampaņa „Droši par veselību”, kas domāta, lai atbalstītu cilvēkus ar retām slimībām, jo bez ierastajām veselības aizsardzības problēmām šiem cilvēkiem nākas saskarties ar krietni retākiem, tomēr šķēršļiem, lai tiktu līdz pilnvērtīgai diagnozei un ārstēšanai. Raidījumā plašāk skaidro Veselības ministrijas galvenā speciāliste Retajās slimībās, BKUS Medicīniskās ģenētikas klīnikas virsārste reto slimību jomā, RSU vadošā pētniece un docente medicīnas doktore Madara Auzenbaha, Latvijas Reto slimību alianses valdes priekšsēdētājs, zvērināts advokāts Juris Beikmanis un Latvijas Reto slimību alianses valdes locekle Sintija Bergmane.

Ierakstā uzklausām Svetlanu Pavāri. Ruunājot par savu dzīvi, viņa saka, ka tā dalās divās daļās:  26 gadus viņa dzīvoja ar slimību, nezinot diagnozi, bet pēdējos četrus gadus – ar to pašu slimību, bet jau zinot diagnozi – hereditārā angiodēma. Tagad viņai ir zāles un dzīves kvalitāte ir pavisam cita.

Garas pastaigas ir vieglākais veids, kā turēt sevi apmierinošā fiziskā formā. Ja vēlaties  būt labā formā, tad rokās būs jāņem nūjas. Bet ar vai bez nūjām, viss jādara ar prātu un pareizi. Un kā tad ir pareizi? To raidījumā Kā lābāk dzīvot skaidro Latvijas Tautas sporta asociācijas valdes locekle, nūjošanas trenere Gaļina Gorbatenkova, staigātāja Ilona Andrejeva un nūjotājs Dāvis Stepāns.

Ierakstos uzklausām arī aktīvus nūjotājus. Mārcis un Līga Krauzes no Talsiem ar nūjošanu nodarbojas divus gadus. Viņi regulāri piedalās nūjošanas nodarbībās trenera vadībā.

Izolde Geižāne, Daina Liepiņa un Anita Markaine no Pūres nūjošanas pamatus apguva pirms pieciem gadiem. Tagad, ja vien laika apstākļi atļauj, viņas nūjot dodas gandrīz katru dienu pusdienlaikā. Kad sākas darbi dārzā, tad nūjošana nenotiek.

Viens nav cīnītājs. Sevišķi tad, ja cīņa ir grūta un reizēm pat biedējoša. Tomēr pat vismazākā un niecīgākā palīdzība tādās situācijās ir svarīga, nemaz nerunājot par lielākām lietām. Kādu atbalstu sagaida un novērtē pacienti, kuri cīnās ar vēzi, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Onkoalianses valdes loceklis, vēža pacients Edgars Āboliņš, uzņēmēja, biznesa un personālvadības konsultante, krūts vēža paciente, psiholoģe Ilva Lillmaa un Brasas apkaimes aktīviste, Rīgas domes deputāte Rita Našeniece.

"Mēs noteikti nevēlētos dzirdēt vārdus - nu, tu cīnies, turies," atklāj Ilva Lillmaa sarunā par to, kā palīdzēt vēža slimniekiem. " Mēs saprotam, ka cilvēkiem ir grūti izprast, kā lai runā ar vēža pacientu. Kas mums ir bijis noderīgi šajā laikā un palīdzējis, ir prieks, atbalsts, spēks tuvinieku, darbabiedru acīs. Noteikti ne žēlums, ne asarainas runas. Un jautājums - kā tev ir, vai mēs varam kaut ko darīt kopā? Kas tev būtu nepieciešams, kā tev var palīdzēt."

Kad cilvēks uzzina diagnozi, ceļš ir pakāpenisks, arī tuviniekiem nevar uzreiz pateikt, apjukums ir liels. Kā rīkoties tālāk? Ilva Lillmaa atklāj, ka sākotnēji daudz palīdzējis vīrs.

"Arī mans jautājums, kā es varu šo ceļu iet, kā es varu atveseļoties, palika bez atbildes.

Es neatradu nevienu cilvēku medicīnas sistēmā, kurš tiešām vada manu ārstēšanu. Sapratu, ka tā esmu es. Es apzinu to, kas ir šie speciālisti, es saprotu, kā ar viņiem sadarbojos, kā viņi sadarbojas. Pati esmu izveidojusi 5 - 6 labu speciālistu komandu, ar kuriem es strādāju," pieredzē dalās Ilva Lillmaa.

"Sabiedrībai, kolēģiem un kaimiņiem no sirds paldies. Palīdzību ir jāpaspēj lūgt un arī paņemt. Ja nav labi, vai ir grūti, kaimiņš Armands man ir ienesis kādus iepirkuma maisiņus, kaimiņš Māris ir palīdzējis aiznest atkritumu maisu, kaimiņiene Inga man ir uzdāvinājusi hidrolātu, ar kuru varēju sadziedēt savas brūces pēc starošanas. Milzīgs paldies visiem apkārt un ir sniegušu palīdzību."

Edgars Āboliņš piekrīt Ilvas teiktajam, ka cilvēks, kad saskaras ar diagnozi vēzis, ko viņš uzzinājis ne visai patīkamā veidā - saņēmis zvanu pa tālruni, tajā brīdī pazūd viss.

"Tev nevajag neko, ko tu plāno, ne teātri, ne koncertu. Tajā brīdī labākais bija, ka uz slimnīcu pretī atbrauca sieva, mēs aizbraucām mājās, mēs mierīgi visu izrunājām. Jautājumu ir miljons.

Manā gadījumā labi, ka varēju griezties pie kaimiņa, kurš ir urologs, bet lielākai daļai sabiedrības nav atbilžu. Kamēr cilvēks nezina, ko darīt, kur iet, kurās durvīs klauvēties, kas būs... Nav jau noslēpums, ka lielākai daļai sabiedrības attieksme, sadzirdot vārdu vēzis, un paskatās – viņš ir norakstīts.

Tajā pašā laikā pēdējos 10 – 15 gadus onkoloģijas ārstēšana ir aizgājusi tik tālu, ka mēs nedrīkstam palaist garām kaut kādas lietas, neizdarīt to, kas jāizdara."

Edgars runā par regulārām pārbaudēm, kas ļauj turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Edgars par atbalstu saka lielu paldies sievai un ģimenei, bet diemžēl daudziem nav ģimenes un tuvu draugu, kas var sniegt šādu atbalstu. Protams, reizēm uznāk sagurums, bet tad līdzās ir kāds, kas pastutē un mudina paskatīties apkārt.

"Man ir bijuši vairāki tādi momenti. Pirmais bija tas, ka pēc operācijas nākamajā dienā es varēju doties mājās. (..) Man šķita, ja jau nākamajā dienā pēc operācijas var doties mājās, tad kāda problēma, pēc tam lāpstu rokā un šiverēties pa dārzu vai darboties. Dienas ritēs kā ierasti. Man neviens nepateica, kas mani sagaida. Tās bija milzīgas sāpes,  es neatceros, kad savā dzīvē tā biju raudājusi. Tas bija vesels mēnesis, kur vīrs vai dēls bija nepārtraukti man blakus. 24/7 rūpējās par mani, palīdzēja man piecelties, saģērbties, baroja mani, palīdzēja man pārvietoties.

Lai arī es lietoju ārstu nozīmētās pretsāpju tabletes, pēc pusotra mēneša izrādījās, ārsts bija aizmirsis man pateikt, ka divas nedēļas pēc operācijas man ir jāvēršas pie algologa, lai saņemtu atbilstošus medikamentus un varētu no šīm sāpēm izvairīties.

Kad es to izdarīju, labā ziņa bija tā, ka man bija pieejamas viņa tālruņa numurs un es ar viņu komunicēju pa dienu pa nakti, katru reizi, kad man bija slikti un es arī saņēmu atbalstu, es devos uz pārbaudēm. Viņš teica: viss ir labi, viss labi, dzeriet zāles, dzeriet taču zāles! (..) Pēc pusotra mēneša viņš pajautāja atkal, kāpēc jūs nedzerat zāles, jūs taču bijāt pie algologa, jums taču izrakstīja. Teicu, ka pirmoreiz dzirdu par to, kad man vajadzēja vērsties pie šāda ārsta. Tā ir viena lieta, kas noteikti būtu aiztaupījusi ļoti daudz ciešanu. 

Dēls vienā brīdī teica, ka viņam bija ārkārtīgi smagi redzēt mani tādās ciešanās, raudot un nespējot neko.

Arī pēc ķīmijterapijas ir bijušas gan labākas gan sliktākas dienas, kurās palīdzējis vīrs - padevis ūdeni, masējis, darījis jebko, lai Ilva justos labāk.

"Pat nevaru un pat negribu iedomāties, kā būtu, ja nebūtu šīs palīdzības," atzīst Ilva.