Kā labāk dzīvot

Vecums, dzimums, etniskā piederība, invaliditāte - šo iemeslu dēļ cilvēki Latvijā aizvien tiek diskriminēti. Kā veicināt izpratni par personas ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā, par to saruna raidījumā Kā labāk dzīvot.

Lai veicinātu izpratni un palielinātu sabiedrības informētību par personu ar invaliditāti ikdienu, lomu sabiedrībā, diskriminācijas pazīmēm, ar ko nākas saskartiem šai sabiedrības daļai, Sabiedrības integrācijas fonds un Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” kampaņā “Sajūti. Sadzirdi. Saproti.” īstenos mērķētus pasākumus saliedētas sabiedrības veicināšanai. Ar kampaņu iepazīstina Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Zaiga Pūce.

Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis stāsta, ka šajā kampaņā lielāka uzmanība pievērsta cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, par kuriem sabiedrībā zina īpaši maz.

"Ko viņi ēd, vai vispār ēd, vai domā, vai viņiem var uzticēties, vai viņi var strādāt. Vai viņi vispār kaut ko sajūt vai nesajūt. Ir tik daudz dažādu jautājumu mums bijuši pēdējā laikā, ka saprotam, ka tā ir viena grupa, kas ir galīgi aizmirsta," atzīst Ivars Balodis. "Mēs esam pieraduši pie cilvēka ratiņkrēslā. Reizēm pat veidojas situācijas, ka darba devēji prasa, ka gribētu piēnmt darbā cilvēku  ratiņkrēslā. Un nav, jo liela daļa jau strādā. Tas ir pozitīvi. Bet par šiem cilvēkiem [ar garīgās attīstības traucējumiem] ir ir vēl ļoti daudz problēmas."

Pieredzē dalās dizainere, māksliniece "Apeirons" aktīviste Ieva Rosne un Gatis Preiss, kurš arī strādā "Apeironā".

Ievas Rosnes ģimenē aug dēls ar īpašām vajadzībām, puisis ar intelektuālās attīstības traucējumiem, un ģimene ir saskārusies ar diskrimināciju.

"Esam tiešā veidā saskārušies ar diskrimināciju, jo viena no Latvijas vadošajām bankām "Swedbank" liedza manam dēla pakalpojumu. Tas ir tik ārkārtīgi emocionāli traumējoši. Tur īsti nav, ko darīt, es ieliku informāciju sociālajos tīklos, viesos pie Tiesībsarga, man ir Tiesībsarga atzinums, ka ir notikusi diskriminācija. Un ko tālāk?" jautā Ieva Rosne.

"Runa ir par to, ka viņam bija nobloķēts kodu kalkulators, un viņš kopā ar savu tēvu devās uz banku, lai šo kodu kalkulatoru atbloķētu, bet bankas darbinieki pateica, neļāva to izdarīt. Arguments bija, ka viņš nevar verbalizēt, kā kodu kalkulatoru lietot. Viņš lieto, pauda savu gribu, teica, ka grib atbloķēt, bet viņam vajag tēva klātbūtni, jo viņam ir smagi garīga rakstu traucējumi. Tā kā viņš nemācēja izstāstīt, kā lieto kodu kalkulatoru, kā viņš to lieto, viņam šobrīd ir liegta piekļuve interneta bankai. Tēvs ar dēlu devās uz citu bankas filiāli, jo domājām, ka vienkārši darbinieku individuālā interpretācija, bet tur jau bija ielikta sistēmā atzīme, ka koda kalkulatora atbloķēšana nenotiks. Tā tas ir noticis. Man šobrīd ir bail iet uz citu banku, jo pieredze emocionāli traumējoša visai ģimenei."

Ivars Balodis atzīst, ka ikdienas gadījumi ir dzīvi ietekmējoši, ka par to varētu bļaut.

Savukārt Gatis Preiss, kuram ir dzirdes un redzes traucējumi, ir apguvis datorprasmes un aktīvi iesaistās "Apeirona" darbībā.

Permakultūra ir ētisks un praktisks ietvars ekoloģiskam un ilgtspējīgam dzīvesveidam, lai apzināti plānotu un radītu efektīvas, daudzveidīgas, stabilas un reģenerējošas sistēmas. Vai Latvijā iespējams saimniekot ar permakultūras metodēm zemnieku saimniecībā, pielietojot agromežsaimniecības metodes, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta un skaidro Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vecākais dārzkopības eksperts Māris Narvils un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošā pētniece, mežzinātņu doktore Dagnija Lazdiņa.

Māris Narvils iepazīstina, kas ir mežadārzs.

"Tas ir pārtikai nepieciešamo un ne tikai augu audzēšana daudzstāvu sistēmā ar mērķi iegūt cilvēkiem izmantojamu un daļēji arī lopbarībai pārtiku," norāda Māris Narvils. "Galvenais ieguvums - tā ir ilgtermiņa sistēma, kuru, vienreiz izveidojot, ieguldām, diezgan lielu darbu, ar mērķi, lai varētu izmantot daudzkārt, lai būtu zemas kopšanas izmaksas un vienmērīgā nodarbinātība."

Tas ir piemērots ģimeņu saimniecībā vai dārza teritorijām, kur visu gadu var izmantot un vākt ražu, bet ne kā augļu dārzos, kur lieli noslodzes periodi. Mežadārzos noslodze ir vienmērīga visas sezonas laikā. Šādā dārzā aug daudz un dažādas kultūras.

Par mežadārziem var arī transformēt esošos dārzus.

Mežs ir vieta, kur var atgūt spēkus, atrast ko noderīgu vai vienkārši atpūsties. Tomēr mežā var arī apmaldīties. Kā nenonākt situācijā, kad nevaram no meža izkļūt, kā pamanīt zīmes, kas jāievēro un kā sagatavoties iešanai mežā, lai nebūtu negaidītu pārsteigumu, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā droši doties mežā un kā parūpēties par sevi, ja tomēr gadās apmaldīties, stāsta ekskursiju "Uzzini, iepazīsti" vadītāja un gide Zaiga Kaire, aktīvā tūrisma portāla Pargajieni.lv vadītājs, idejas autors, gids Carnikavas novadā Jānis Zariņš. Sazināmies ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes Limbažu daļas komandieri Arni Banderu.

Labai ekoloģiskai kvalitātei atbilst vien trešdaļa Latvijas upju, kamēr vairums Latvijas iedzīvotāju ir pārliecināti, ka ūdens Latvijas upēs ir gana tīrs. Tāpat, veicot aptauju, noskaidrots, ka aptuveni divas trešdaļas respondentu nezina, kā un kur ziņot par upju piesārņojumu. Par to, kā palīdzēt saglabāt tīras upes un kur ziņot, ja tiek novērotas problēmsituācijas upēs vai to krastos, raidījumā Kā labāk dzīvot jautājam vides un dabas aizsardzības speciālistiem. Stāsta un skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra, Eiropas projekta "Good Water IP" administratīvais vadītājs Jānis Šīre, Valsts vides dienesta Operatīvā koordinācijas centra vadītājs Elmārs Jasinskis un Pasaules dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena.

Jānis Šīre norāda, ka, skatoties plašāk uz ūdeņu kvalitāti un ņemot vērā gan ekoloģiskos faktorus - dažādu augu un organismu dzīves apstākļi, ūdens ķīmiskais sastāvs, kā arī upes gultne, vai tā ir dabiska, vai taisnota jeb cilvēku ietekmēta. 

"Kopumā, atbilstoši šīm prasībām, situācija nav tik laba, kā vēlētos. Ja vidēji Eiropā labā ekoloģiskā kvalitātē ir apmēram 40% ūdeņu, Latvijā pēc jaunākajiem novērtējumiem apmēram 33%," norāda Jānis Šīre. 

Tas nenozīmē, ka ūdenim pašam ir pasliktināti apstākļi, bet ūdens ekosistēmai ir izjaukts dabiskais stāvoklis un lielā daļā gadījumu tas neliecina, ka problēmas ir ūdenī, bet problēmas ir ar gultnes pārveidojumiem, dažādiem šķēršļiem, upju taisnošanu, meliorāciju.

Magda Jentgena atzīst, ka veiktā aptauja parāda, ka sabiedrībā pastāv maldinošs uzskats, ka viss ir kārtībā, Latvijā upēm un ezeriem iet labi. 

"Pētījums parāda, ka cilvēki nezina, kas ir piesārņojums, bieži domā, ka tie ir tikai atkritumi. Piesārņojums var būt dažāda veida noplūdes. Tās var būt naftas noplūdes, neattīrīti notekūdeņi. Ja mēs pamanām beigtas zivis, tad zinām, ka kaut kas šajā vietā nav kārtībā," norāda Magda Jentgena. 

Tāpat cilvēki nezina, ko darīt, ja pamana piesārņojumu. Aptauja parāda, ka 74% respondentu nezina, kam ziņot par piesārņojumu upēs.

Lai ziņotu par piesārņojumu upēs, speciālisti aicina zvanīt Valsts vides dienestam vai pašvaldību informēt. Mazāk steidzamos gadījumos var izmantot vides SOS aplikāciju, var arī zvanīt Pasaules dabas fondam un savedīs kopā ar īstajiem cilvēkiem, lai saprastu, kā rīkoties vislabāk.

Upju kvalitāti bojā ne tikai mazie hesi, bet arī jebkurš aizsprosts.

"Upei ir vienalga, vai cilvēks ir uztaisījis akmens krāvumu, kas neļauj zivīm migrēt un ūdenim plūst, vai esam tur uzlikuši mazo hesu. Ietekme uz upi ir līdzīga. Jebkuru aizsprostu, kas regulē ūdens līmeni, kā mazie hesi vai kādas slūžas, mēs varam strauji mainīt šo ūdens līmeni, kas rada vēl papildus ietekmi. Kopumā tie nav tikai mazie hesi, kas bojā upes. Tas ir jebkurš aizsprosts," atzīst Magda Jentgena.

No 1. augusta tirdzniecības vietās var atrasties tikai ar Latvijas depozīta zīmi marķēti dzērienu iepakojumi. Cik sekmīgi darbojas depozīta sistēma un kas būtu jāuzlabo, kā arī kas jāievēro depozīta sistēmas lietotājiem, jautājam ekspertiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē "Depozīta iepakojuma operatora" valdes priekšsēdētājs Miks Stūrītis, "Rimi Latvija" Ārējās komunikācijas vadītāja Inga Bite, "Maxima Latvija" tirdzniecības tīklu direktore Elīna Stībele un Latvijas Tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs. Sazināmies arī ar "Lidl" Korporatīvās sociālās atbildības vadītāju Antru Birzuli.

Tirdzniecības tīklu pārstāvji vērtē, ka cilvēki ir jau pieraduši, ir aktīvi un mainījuši paradumus.

Tiesa, zināmam laikam jāpaiet, lai iedzīvotāji saprastu, kura tara nododama, kura nē. Tāpat svarīgi ņemt vērā, kurš tirdzniecības tīkls ļauj nodod iepakojumu vienā veikalā un čeku realizēt jebkurā citā, kurš tikai tajā, kur nodota tara.

“Rimi” un “Maxima” pārstāves norāda, ka tirgotāji strādā, lai ieskaitītu naudu par nodoto taru lojalitātes kartē.

Kā mūsdienu realitāte un pārmaiņas pasaulē ietekmē cilvēku attieksmi pret dzīves telpu un tās paplašināšanu? Kādas ir jaunākās dārza tendences pilsētvidē un privātmāju apbūves teritorijās? Kā pandēmija un Krievijas karš Ukrainā ir mainījis iedzīvotāju skatu uz ārtelpu kā savas dzīves telpas paplašinājumu?

Par šo tematu Kā labāk dzīvot studijā runāsim ar Rīgas Sporta pils dārzu idejas autori Renāti Lagzdiņu, dārzu mākslas uzņēmuma "Galantus" dibinātāju un īpašnieku, sertificētu ainavu tehniķi Ansi Birznieku, kā arī “Swedbank” Nekustamo īpašumu un celtniecības uzņēmumu apkalpošanas nodaļas eksperti Inu Ligeri.

Vai zinājāt, ka ikvienam no mums vismaz reizi gadā ir jāveic urīna analīzes, jāpārbauda kopējā asins aina, D vitamīna un holesterīna līmenis?

Kādas pārbaudes nepieciešams veikt laboratorijā un kādu veselības diagnostiku var paveikt mājas apstākļos, lai ikdienā uzraudzītu savu veselības stāvokli, skaidrosim raidījumā Kā labāk dzīvot.

Studijā “Gulbja laboratorijas” valdes loceklis, laboratorijas ārsts Didzis Gavars, SIA „Centrālā laboratorija” valdes locekle, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Jeļena Storoženko un medicīnas firmas “Dziedniecība” laboratorijas galvenā ārste Olga Ļakutina.

Nepieciešamība veikt dažādus izmeklējumus ir individuāla, norāda Gavars. Cik bieži un kāda veida analīzes būtu jāveic, ir atkarīgs no vecuma grupas, veselības stāvokļa un dažādiem citiem apstākļiem, akūtos un smagos gadījumos, piemēram, analīzes jāveic vairākas reizes dienā, lai monitorētu organisma vispārējo stāvokli un konkrēta orgāna veselību:

"Es negribētu pārmest cilvēkiem, ka viņi kaut ko nedara, jo laboratorijas un diagnostika ir viena no sastāvdaļām kopējā mehānismā. Ķēde ir tik stipra, cik stiprs ir katrs no posmiem. Un, ja kādreiz vienā, otrā vai trešajā posmā kaut kas ir trūcis, tad vairs var tikai vēlēties, lai kopējais rezultāts būtu bijis labāks."

Neviens no studijas viesiem nenoliedz, ka arī katram pašam ir jāpiedalās savas veselības iespējamo krīžu novēršanā. Runājot par to, cik liela nozīme veselības diagnostikā ir laboratoriskiem izmeklējumiem, Gavars pieļauj, ka laboratoriski varētu būt nosakāmas apmēram astoņas no desmit saslimšanām. Taču medicīnas sistēmā esot svarīgi darboties kopā, lai analīžu rezultāti un atbildes būtu pēc iespējas informatīvākas, apkopojošas, kumulatīvas, balstītas uz iepriekšējiem rezultātiem un salīdzinājumu.

Atbildot uz klausītāju iesūtīto jautājumu, vai nevajadzētu ieviest analīžu kopumu, kas katram cilvēkam būtu jāveic reizi gadā, Olga Ļakutina pauž uzskatu, ka tieši ikvienam būtu svarīgi vismaz reizi gadā aiziet pie ģimenes ārsta un pārrunāt savu veselības stāvokli, kādas ir problēmas vai par ko ir satraukums. "Mēs visi šobrīd dzīvojam lielā stresā, it īpaši pēc pagājušajos gados pieredzētās Covid-19 pandēmijas. Ģimenes ārsts, savācot anamnēzi un zinot ģimenes vēsturi, varēs ieteikt pareizākās analīzes pareizākajā laikā un atklāt to, kas cilvēkam pašam, iespējams, nemaz nevar ienākt prātā."

Jeļena Storoženko aicina atcerēties arī katra cilvēka, tā saukto, ģenētisko predispozīciju, proti, ja mūsu vecākiem vai citiem radiniekiem ir bijušas noteiktas saslimšanas, domājot par izmeklējumiem, ir vērts pievērst uzmanību arī tām.

Kādi ir aktuālākie dārza darbi augusta sākumā? To raidījumā Kā labāk dzīvot jautājam Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktorei, bioloģijas zinātņu doktorei Vijai Rožukalnei un dārzkopei, kokaudzētavas "Dzērves" saimniecei Marutai Kaminskai.

Arī šovasar, kā katru gadu, dārzam par labu nenāk krasās laikapstākļu maiņas, kad vienu brīdi ir karsts, otru brīdi auksts. Arī tad, kad līst lietus, jāskatās, lai zem koku lapām zeme nebūtu sausa un vajadzības gadījumā tā jāpalaista, norāda Vija Rožukalne, lai mūs varētu priecēt, piemēram, skaisti ziedošas hortenzijas:

"Atcerēsimies, ka hortenzijas latīniskais nosaukums "hydrangea" ir saistīts ar ūdeni, tātad hortenzija ir liela dzērāja." "Un ne tikai dzērāja, bet arī liela ēdāja," smejoties piebilst Maruta Kaminska. "Galvenais ir vajadzības gadījumā augsnei pievienot skābo kūdru, sajaucot to pusi uz pusi ar esošo melnzemi."

No galvenajiem augusta sākuma dārza darbiem Kaminska min, ka šobrīd apgriežot zemenēm lapas. Šogad zemeņu raža bijusi laba, tomēr lapas sākušas kļūt plankumainas. Dārznieces iesaka zemeņu lapas griezt uzreiz, kad zemenes beigušas ražot, un neatlikt šo darbiņu uz augusta beigām, lai stādiem paspētu iznākt arī jaunās, veselīgās lapiņas un stīgas. Ja vajadzīgi stādi, jāpagaida, lai jaunie dzinumi apsakņojas.

Arī Rožukalne iesaka neatstāt zemenes bez apkopšanas.

"Nedrīkst domāt, ka visas zemenes ir apēstas un tagad var par viņām aizmirst. Ja vēlas zemenes ēst arī nākamgad, vajag apgriezt lapas, turpināt mēslošanu, kopt, rušināt un atbrīvot no nezālēm."

Visu šo raidījumu caurvij atbildes uz klausītāju jautājumiem - ko augustā vēl var paspēt iestādīt, vai dzeltenīgas lapas gurķu stādiem ir problēma, kā iznīdēt zemes lapsenītes humānā veidā un citiem.

28. jūliju Pasaules veselības organizācija noteikusi par Pasaules hepatīta dienu. Katru gadu šai dienai ir savs sauklis, un šogad tas ir: “Es nevaru gaidīt!” Es nevaru gaidīt, kad mani inficēs kāds, kurš nav testēts. Es nevaru gaidīt, kad man draudēs aknu ciroze vai aknu vēzis. Es nevaru gaidīt, es pārbaudos uz C hepatītu.

Latvijas Infektologu, hepatologu un HIV/AIDS speciālistu asociācija plāno īstenot informatīvo kampaņu “Pārbaudies uz C hepatītu!”, kuras gaitā aktīvāk uzsvērs plašākas testēšanas nepieciešamību Latvijā, kas ietver gan aktīvāku sabiedrības informēšanu, gan normatīvu pilnveidošanu.

Ar dažādu mediju starpniecību un sociālajos tīklos vadošie infektologi un hepatologi, kā arī citi speciālisti aktīvāk informēs sabiedrību par prioritātēm, kas sekmētu, ka arī Latvija izpilda Pasaules Veselības organizācijas nosprausto mērķi – līdz 2030. gadam izskaust C hepatītu kā nopietnu draudu iedzīvotāju veselībai.

Par to runājam arī raidījumā Kā labāk dzīvot, kad studijā ir ģimenes ārsts Ainis Dzalbs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Latvijas Infektoloģijas centrs" hepatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes docente Agita Jēruma, kā arī Baltijas HIV asociācijas valdes priekšsēdētāja Inga Upmace.

"Protams, par aknām ir jārūpējas. C hepatīts ir jāakcentē, jo tā ir izplatīta slimība - pēc 2008. gada pētījuma datiem, Latvijā varētu būt inficēti 1.7% iedzīvotāju, apmēram 40 000 cilvēku,” stāsta Agita Jēruma. “Tā kā hepatīts ir infekcijas slimība, inficētais ar asinīm vai seksuālu kontaktu ceļā diemžēl to var nodot tālāk arī citiem cilvēkiem. Ilgstoši neatpazīta, slimība var lēni attīstīties un izraisīt jau neatgriezeniskas izmaiņas aknās."

Labā lieta ir fakts, ka slimība ļoti labi padodas ārstēšanai, gan ar noteikumu, ka ārstēšana sākta laikus. Iespējams, C hepatīts esot arī pirmā hroniskā infekcijas slimība, ko iespējams pilnībā izārstēt.

"Gan pasaulē, gan pie mums lielākā daļa cilvēku par savu inficēšanos ar hepatītu nezina," stāsta Jēruma. "Ir uzskats, ka apmēram 80% nemaz nenojauš, ka ir inficēti. Skaidrojums tam varētu būt tāds, ka aknu slimības cilvēkus sākotnējos posmos netraucē – aknas nesāp, tās nerada nekādus būtiskus veselības traucējumus. Visbiežāk inficētajiem nekādu sūdzību nav vai arī tās tiek izskaidrotas ar ko citu. Piemēram, cilvēks var būt noguris vai nomākts. Viņš to saista ar pārstrādāšanos darbā vai neveiksmēm personīgajā dzīvē, nemaz neaizdomājoties par aknām."

Redzama šī problēma diemžēl kļūst tad, kad slimība jau ir progresējusi, ir izveidojusies aknu ciroze un sāk parādīties dažādi nopietni aknu darbības traucējumi. Tāpēc ārste uzsver savlaicīgas testēšanās nozīmi, nosakot C hepatīta antivielas.

Vēlreiz pievēršoties hepatīta izplatības apjomiem Latvijā, Jēruma uzsver, ka sadarbībā ar Veselības ministriju būtu vajadzīgs iniciēt jaunu pētījumu, lai iegūtu datus par saslimstību ne tikai riska grupās, bet vispārējā populācijā, sadarbībā ar ģimenes ārstiem skatīties, kāda ir aktuālā situācija, līdzšinējie dati ir visai novecojuši.

Tam piekrīt arī ģimenes ārsts Ainis Dzalbs, uzsverot, ka ģimenes ārsta galvenais uzdevums attiecībā uz hepatītu ir agrīna diagnostika. Viņš arī dalās savā pieredzē, atzīstot, ka darbs ambulatori un stacionārā bieži vien esot pilnībā dažādas pasaules: “Pacienti pie mums nāk ar dažādām vajadzībām, dažādām problēmām, infektologa un ģimenes ārsta skatījums mēdz atšķirties un arī iespējas ir dažādas," norāda Dzalbs:

"Attiecībā uz C hepatītu, īstenībā mēs visi esam riska grupā. Katram no mums ir bijušas dažādas medicīniskas manipulācijas, katram no mums varētu saskatīt arī kādus riska uzvedības momentus, tāpēc es aicinātu katru cilvēku pārrunāt ar savu ģimenes ārstu iespējas nodot analīzes uz C hepatītu. Vismaz reizi mūžā tas būtu jāizdara."

Lai laikus diagnosticētu C hepatītu, liela nozīme ir arī HIV profilakses punktiem, to savukārt uzsver Inga Upmace. Šie centri strādā ērtā laikā, tos var apmeklēt cilvēki arī pēc darba laika beigām, tāpat šajos punktos cilvēkiem speciālisti var veltīt vairāk laika, ko ģimenes ārsti savas aizņemtības dēļ bieži nevar nodrošināt. Testēšanas nišā HIV profilakses punktiem ir laba vieta, norāda Upmace, piemēram, pērn veikti vairāk nekā četri tūkstoši testu uz C hepatītu, kas Latvijas mērogiem ir diezgan liels apjoms.

Meži, malka, bioenerģija... Kā sildīsimies tagad un tuvākajā nākotnē? Raidījumā Kā labāk dzīvot spriežam par iedzīvotāju energoneatkarību un katlumāju pāreju no gāzes apkures uz biomasu / šķeldu, kā arī diskutējam par ažiotāžu, kas izcēlusies ap granulām un kāpēc šoreiz vēlāka pirkšana varētu būt pircējiem izdevīgāka.

Studijā akciju sabiedrības “Latvijas Valsts meži” pārstāvis Jānis Tomass Kotovičs, Latvijas biomasas asociācijas “LATbio” valdes priekšsēdētājs Didzis Palejs, kā arī Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts.

Šobrīd nākamo apkures sezonu prognozēt ir ļoti sarežģīti, taču ir svarīgi, lai katrā mājsaimniecībā būtu kaut nelielas kurināmā rezerves, norāda Jānis Tomass Kotovičs:

“Runājot par malku, mans vectēvs mācīja sava veida latviešu dzīvesziņu, ko mēs šodien varbūt esam nedaudz piemirsuši, proti, ka kārtīgā lauku mājā ir jābūt vismaz triju gadu malkas rezervei. Ja šāda rezerve ir, tad ziemu var gaidīt pilnīgi bez nekādām bažām.”

Attiecībā uz gāzes apkuri, nevarot nepiekrist Ekonomikas ministrijas paustajam, ka situācija šobrīd ir gana riskanta, arī ilgtermiņā. To atzīst arī pārējie studijas viesi, prognozējot, ka malkas, granulu vai šķeldas apkures sezonai Latvijā pietikšot, jautājums esot par to, cik katra veida kurināmais maksās.

Raidījuma dalībnieki aicina klausītājus neļauties ažiotāžai, kas sacēlusies ap granulu tirgu, kā zināms, cilvēki sākuši to iepirkt lielā apjomā pat vairākām apkures sezonām uz priekšu.

Visi pauž uzskatu, ka turēt lielāku granulu rezervi, nekā nepieciešams tuvākajai ziemai, šobrīd īsti neesot jēgas, īpaši no finansiālā viedokļa. Uz jautājumu par sabiedrības satraukuma veicināšanu diskusijas dalībnieki atbild izvairīgi, salīdzinot to ar sāls pirkšanu Covid-19 pandēmijas sākumā.

“Tas ir labs jautājums, kas šādu ažiotāžu veicina. Taču tas vilnis veļas, kļūst arvien lielāks un aug kā lavīna, līdz mēs esam situācijā, kādā esam. Mājsaimniecības, kas katru gadu regulāri vasarā ir pirkušas trīs / četras tonnas granulu, kas vajadzīgas nākamajai ziemai, pēkšņi grib nopirkt desmit tonnas,” norāda Kotovičs.

Taču granulu ražotāju lauciņā akmeni studijas viesi nemet, jo augušas arī izejmateriālu cenas, kā arī nozare lielā mērā balstās uz eksportu. Vietējais tirgus vienmēr bijis salīdzinoši mazs. Un arī ar briketēm situācija šobrīd esot līdzīga.

Runājot par granulu un brikešu kvalitāti, “uz aci” to neesot iespējams noteikt, energoietilpību iespējams izmērīt vienīgi laboratorijas apstākļos. Taču labs rādītājs ir ENplus-A1 sertifikācija, kam atbilstot gandrīz visu Latvijas ražotāju ražotās granulas.