Kā labāk dzīvot

Lai gan daudzas saimniecības nozares pēdējās desmitgades ir dzīvojušas darba roku pusbadā vai pat badā, pastāv viedoklis, ka turpmāk, līdz ar automatizācijas un robotizācijas straujāku ieviešanu, darba roku deficītam vajadzētu pazust. Un tā nav laba ziņa darba ņēmējiem. Kādas ir jaunākās darba tirgus tendences un kā tas skar gados jaunus darba ņēmējus, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro uzņēmuma "Evolution Latvia" Baltijas un Rumānijas personāla pārvaldes vadītāja Sanita Kļaviņa un talantu piesaistes speciāliste un personāla atlases uzņēmuma "Nextra" dibinātāja Evija Šalte.

Sanita Kļaviņa atzīst, ka gados jauni darbinieki ir gana iekārojams darba resurss un par jauniešiem ir sīva konkurence.

"Mēs kā uzņēmums domājam, kā padarīt mūs iekārojamus šim darba spēkam, lai ne tikai pie mums atnāktu strādāt, bet arī lai paliktu, lai patiktu, lai veidotu karjeru," atzīst Sanita Kļaviņa. 

Uzņēmums iegulda laiku un darbu, lai pētītu un saprastu, ko jaunie cilvēki, kas sāk strādāt uzņēmumā, domā un grib. Veiktais pētījums ir velme izprast, lai labāk piemērotos un būtu labāks darba devējs.

"Pārsvarā interesēja, kas ir tie aspekti, kas nosaka izvēli par labu vienam vai otram darba devējam, kas ir tās lietas, kas šiem cilvēkiem ir svarīgas darbā, kāpēc viņi pieņem lēmumu mainīt darbu?" turpina Sanita Kļaviņa.

"Pārsteigums savā ziņā, ka nekas būtiski atšķirīgi nav dažādām paaudzēm. Jauniem cilvēkiem tieši tāpat kā gados vecākiem viens no būtiskākiem faktoriem jauna darba meklēšanā tāpat kā vecākiem ir atalgojums, karjera, iespējas mācīties. Varbūt procenti atšķiras, bet tās nav būtiskas atšķirības," norāda Sanita Kļaviņa. "Jaunie cilvēki darba tirgū ir tāpat būtiska konkurējoša daļa kā pārējie. Nav tā, ka viņi ir jauni un samierināsies, ka tik darbs, vienalga, cik maksā."

Darba ņēmēju lojalitāte uzņēmumam ir jānopelna.

"Tā kā šobrīd situācija darba tirgū ir tāda, ka darbinieks stāv un domā, pie kura darba devēja iešu (..) Darba ņēmējs ir mazliet varas pozīcijās. Darba ņēmējs izvēlas, pie kā strādāt, lojalitāte ir jānopelna [uzņēmumam]. Izvēle ir liela, darbinieki ir izvēlīgi. Tas nav vienkārši," atzīst Sanita Kļaviņa.

Evija Šalte norāda, ka Baltijas darba spēka tirgū jāņem vērā arī sociālantropoloģiskie faktori, analizējot situāciju. Viens - esam demogrāfiskajā bedrē un tajā būsim vēl kādu laiku.

"Tāpēc ir ārkārtīgi liela cīņa, kurš ienāk darba tirgū," vērtē Evija Šalte.

"Pēc 18 - 20 gadiem gada laikā mums labākajā gadījumā ienāks 10 000 jaunu darbinieku darba tirgū. Kas ir ārkārtīgi maz. Cīņa par darbaspēku būs vēl lielāka. Pozitīvākās tendences iezīmēt nevar, mēs cīnīsimies par jauno darbaspēku vēl vairāk nekā šobrīd."

Desmit tūkstoši jaunu darbinieku vēl ir pozitīvs rādītājs, jo jau šobrīd Baltijas darba tirgus ir ļoti iekārojams Skandināvijai, Rietumeiropai. Lai arī Latvijas uzņēmumi uzlabo savu darba vidi un arī atalgojumu, jautājums, vai tie, kuri strādā Skandināvijas tirgū, ir atgriezīsies Latvijā.

Evija Šalte arī norāda, ka ļoti svarīgi ir nepārstāt mācīties.

"Darba tirgu var redzēt, ka cilvēks ir ieguvis augstāko izglītību, viņš uzsācis karjeru, iespējams, pat veiksmīgu, desmit gadus nostrādājis kādā darba vietā un, piemēram, šis uzņēmums nolemj pamest Latvijas tirgu. Tev ir tikai tas prasmju kopums un tā izglītība, kas iegūta pirms kāda laika. Tev ir daudz grūtāk sākt konkurēt no jauna darba tirgū. Mans aicinājums jebkuram jaunietim, jebkuram darba ņēmējam - nekad nepārstāt mācīties. Tas ne vienmēr ir par augstāko izglītību, par prasmju attīstību, cik daudz lasu profesionālo literatūru, ko vēl iemācos, kā komunicēju, sociālās prasmes, kas šobrīd ir vērtīga prasme. Jauni cilvēki, pēc pandēmijas sēžot mājās, ir maz socializējušies, sociālās prasmes ir jāattīsta no jauna," vērtē Evija Šalte.

Par cīņas suņu šķirņu pilnīgu aizliegumu Latvijā runas te uzvirmo, te noplok. Tikmēr šie suņi dzīvo kopā ar mums un noteiktai sabiedrības daļai tas raisa bažas par savu un apkārtējo drošību. Vai šādu suņu izskaušana ir vienīgais risinājums, lai tie potenciāli neapdraudētu apkārtējos, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē raidījuma "Ķepa uz sirds" producente Inese Kreicberga, amerikāņu pitbulterjera īpašniece Inga Lupančuka un kinoloģe Marika Krauja. Ierakstā uzklausām zoopsiholoģi Ingu Cerbuli.

Šis ir klausītājas rosināts temats. Īss situācijas raksturojums. Kluss Pierīgas ciemats, draudzīgi kaimiņi, izņemot vienu, kura mājas pagalmā skraida pitbulterjers. Ja tikai skraidītu, bet diezgan agresīvi rej gan uz garāmgājējiem, gan uz kaimiņiem, arī maziem bērniem. Vai aiz gara laika, vai tiešām dēļ rakstura, suns papluinījis kaimiņienes sētu. Neapmierinātība un sūdzības policijai krājas. Cietusī uzskata, ka šādas suņu šķirnes ir valstī jāaizliedz. Vai ar pitbulu izskaušanu tiesām būs līdzēts? Varbūt vaina nav sunī, bet saimniekā?

"Uzticīgi cilvēkiem, ļoti spēcīgi ne tikai miesas būvē, bet arī rakstura ziņā. Ar viņiem var pacīnīties, jo man nepatīk garlaicība. Man patīk izaicinājumi, arī viņam patīk izaicinājumi," izvēli par labu pitbulterjeram raksturo Inga Lupančuka. "Viņi ir ļoti jautri, drošsirdīgi, paklausīgi. Ar viņiem nav garlaicīgi, viņi mīl dzīvi, mīl cilvēkus. Ir šādas tādas problēmas ar zooagresiju, bet tas ir kontrolējams."

Inese Kreicberga norāda, ka ir divu veidu cilvēki.

"Pirmie ir tie, kas saprot, ko nozīmē suņa audzināšana. Viņi saprot to, ka suns ģimenē mainīs pilnīgi visu dzīvi. Viņiem jāparedz laiks, lai ar to spēlētos, audzinātu, ietu uz nodarbībām. Tie cilvēki arī rūpīgi izvērtē šķirnes aprakstu un iegādājas no sertificēta audzētāja," atzīst Inese Kreicberga. "Tad ir otra daļa cilvēku, kas "pavelkās" uz kaut kādu modes šķirni, piemēram, "komisāru Reksi" un viņi grib smuku bildīti. Viņi pa lēto no dažādiem sludinājumu portāliem nopērk kaut ko bez papīriem, jo uz izstādēm mums nav jāiet."

"Un par to pitbulu kaimiņos - kā mēs varam zināt, ka tas ir pitbuls? Nav nekāda apliecinājuma. Gribētu redzēt ciltsrakstus. Otrs - kāda ir saimnieka attieksme un kā ir nodarbinājis savu suni. Jo cilvēki saprot, ka viņi negrib ieguldīties nodarbinātībā. 90% gadījumu vainīgs pie situācijas ir saimnieks nevis suns," turpina Inese Kreicberga. 

Inga Lupančuka piebilst, ka ar suni ir jāstrādā katru dienu, nevar tikai reizi nedēļā aiziet pie kinologa.

Marika Krauja piekrīt teiktajam, ka suns ir saimnieka spogulis. 

"99% ir tas, ko iegulda, tāds suns arī būs. Cilvēki ļoti bieži paņem suni, iedomājas, ka būs idille un skaisti, ka suns gulēs pie kamīna, bet realitāte ir tāda, ka suns rej, suns var kost, viņš skrien, viņš grib savu aktivitāti kaut kur izlikt. Ir jāstrādā ar suni, ir katru dienu jādarbojas," atzīst Marija Krauja.

Marija Krauja vērtē, ka ideāli būtu, ja cilvēki, pirms ņemt suni konsultētos ar kādu instruktoru, kā sagatavoties kucēna ienākšanai mājās. Instruktors varētu pastāstīt, ar ko rēķināties. Viņa gan piebilst, ka šādu gadījumu nav, parasti suņu saimnieki nāk jau pēc tam, kad iegādājušies suni un ir sākušās problēmas.

Inese Kreicberga uzskata, ka Latvijā suns cilvēkiem ir ļoti viegli pieejams.

"Ir cilvēki, viņi nopērk māju, nopērk suni un ko viņi dara: attaisa vaļā durvis un viņš valkājas pa pagalmu. Ko viņš darba - viņš apmierina savu instinktu un rej, aprej garāmgājējus, ošņājas. Viņš pats sevi nodarbina un suns tiek izlaists, jo saimnieks uzskata, ka ar dzīvnieku nav jānodarbojas. Kur tam sunim likt to enerģiju? Viņš grauž sētu, grib atrast veidu, kā izmukt. Kāpēc jums vajag suni, ja jūs ar viņu negribat nodarboties," analizē Inese Kreicberga.

2022. gada nogalē ar Covid-19 saslimušo cilvēku skaits Latvijā samazinājās gandrīz par 40%, bet sars cov2 vietu ieņēmuši citi vīrusi, kas turpina pārbaudīt mūsu imūnsistēmas spēju tiem pretoties. Vai šajā ziemas sezonā apkārt klejojošu vīrusu ir vairāk nekā iepriekšējos gados, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska un ģimenes ārste Sandra Gintere.

Aktuālo situāciju raksturo Nacionālā veselības dienesta Rīgas nodaļas vadītāja Renāte Neimane, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Sarmīte Veide un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārste no no Ģimenes ārstu konsultatīvā tālruņa Rita Dobriņina. Viņas arī skaidro, kā rīkoties, sajūtot pirmās saslimšanas pazīmes.

Savkārt Farmaceitiskās aprūpes asociācijas vadītāja Kristīne Jučkoviča skaidro, kāda ir šobrīd medikamentu pieejamība aptiekās.

"Tas, kas notiek Latvijā, vienlaicīgi cirkulējot daudz dažādiem vīrusiem, mēs neesam izņēmums. Ļoti līdzīgi ir visās Eiropas valstīs un ne tikai Eiropā, arī citur rietumu pasaulē. To, ka gripa nāks un būs smaga, mēs zinājām. Mēs arī brīdinājām sabiedrību un kolēģus. To mēs no dienvidu puslodes redzējām. Arī to, ka tik ļoti daudz slimo bērni. Arī hospitalizācijas pieauga. Tam nevajadzēja mūs pārsteigt nesagatavotus, jo mēs to zinājām," situāciju saslimstības ziņā skaidro Dace Zavadska.

"Tie pārējie vīrusi, tas nav nekas neparasts. Tas ir loģisks iznākums tam, ka mēs divus gadus, piemēram, trīs gripas sezonas staigājām maskās, izolējāmies, katrs sēdējām savās mājās, viens ar otru netikāmies. Tagad mēs šo, ko joprojām spītīgi sauc par "imūno parādu" atmaksājam. Tas ir normāli, par to nevajadzētu krist panikā, vajadzētu saprāta robežās tam iziet cauri, neieslēdzot mehānismus, kas, cenšoties mūs izolēt, tādējādi vēl pagarinot šo efektu.

Protams, ir daudz dažādas sazvērestības teorijas, ka to ir radījis Covid, izmainījis cilvēka imūno sistēmu un viņa atbildes, tās ir pilnīgas muļķības. (..) Tas ir loģisks iznākums, kaut kādā mērā par to domājām, ka tā tas pēc tam būs un tagad mēs to redzam."

Ģimenes ārste Sandra Gintere atgādina, ka ļoti būtiska nozīme ir šķidruma lietošanai saaukstēšanās periodā. Ne tikai maziem bērniem, bet arī senioriem, kas ļoti grēko ar šķidruma uzņemšanu. 

"Ieteiktu, ne uzreiz divus, trīs litrus izdzert, bet ļoti labi ir sākt vairāk nekā parasti. Tieši saslimšanas gadījumos, kad ir milzīga temperatūra, kad zaudējam pastiprināti šķidrumu, tad noteikti ir jāuzņem papildus šķidrums," norāda Sandra Gintere.

Bērnus viņa mudina zīmēt krūzītes, lai zinātu, cik daudz šķidruma izdzer. Arī senioriem jautā, cik krūzītes šķidruma izdzer - vienu vai vismaz trīs. 

Un vēl atgādinājums par kafiju.

"Parasti domā - es jau izdzeru lielu krūzi kafijas, es uzņēmu šķidrumu. Kafija ir viegls urīndzenošs līdzeklis, ar to arī vairāk zaudējam šķidrumu, nevis uzņemam. Ja dzeram kafiju, jārēķinās, ka vēl ir jāuzņem šķidrums," bilst Sandra Gintere.

Kā būtu jauno gadu sākt ar sportiskām aktivitātēm, piemēram, slēpošanu? Par iespējām izvingrināt sevi slēpošanas trasē vai vienkārši mežā arī ļoti mainīgos laika apstākļos, kādi tie ir šobrīd, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.

Doties slēpot, gan laisties no kalna, gan slēpot mežā aicina Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas distanču slēpošanas vecākais treneris Kalvis Ciekurs, kalnu slēpošanas instruktore Ginta Kleinberga, kalnu slēpošanas instruktors Renārs Doršs, ceļotājs untūrisma eksperts Juris Smaļinskis un atpūtas kompleksa "Gaiziņš" īpašnieks Juris Stradiņš.

Ko nozīmē inovācijas medicīnā, kā tās ietekmēs pacientu dzīvi un medicīnisko pakalpojumu sniegšanu un kā notiks inovāciju ieviešana, un kas notiek pašlaik, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro Nacionālā veselības dienesta direktors Āris Kasparāns, Jelgavas pilsētas slimnīcas ārstniecības kvalitātes direktore Aelita Plinta, psihiatre Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Izglītības un pētniecības daļas vadītāja Liene Sīle un inovāciju stratēģijas uzņēmums „Helve” līdzdibinātāja un vadošā partnere Marija Ručevska.

Mājoklī ieperinājies pelējums ne tikai apdraud tajā dzīvojošo veselību, bet arī norāda uz mājas slikto tehnisko stāvokli un zemo energoefektivitāti. Kādi ir pieejamākie veidi, lai cīnītos ar pelējuma sēnītēm, kas braši vairojas māju pagrabos, dušas telpās un istabās, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docente un Vides un veselības institūta vadošā pētniece Žanna Martinsone, RSU Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras asociētais profesors Ingus Skadiņš un RSU Aroda un vides medicīnas katedras lektore un pētniece Aneka Kļaviņa.

Ingus Skadiņš atzīst, ka pelējuma sēnīte ir klātesoša cilvēka ikdienā jau tūkstošiem gadu.

"Mēs pat neapzināmies, cik bieži dzīvojam ar viņām kopā, tā ir neredzamā mikrobioloģijas pasaule, ko ar neapbruņotu aci nemaz neredz. Ja runā vispār par pelējumiem, tie ir kļuvuši par lielu mūsu ikdienas daļu. Ja skatās veikala plauktos, redzam pelējuma sierus, redzam daudzas citas pārtikas industrijas, kur izmanto pelējumus pat produktu sagatavošanā," norāda Ingus Skadiņš.

"Veselam cilvēkam ar labu imūno sistēmu šie rādītāji [pelējuma sēnīšu klātbūtne] nebūs tik bīstami. Te runājam par atsevišķu cilvēku grupu, riska grupām, kas varētu būt gados veci cilvēki, cilvēki ar ļoti novājinātu imūno sistēmu, bērni, cilvēki ar lielākām alerģiskām izpausmēm, ar hroniskām slimībām, akūtām respiratoram saslimšanām," turpina Ingus Skadiņš.

Aneka Kļaviņa atzīst, ka cilvēkiem patīk skaista vide apkārt un, ja ir redzami vizuāli bojājumi, ko rada pelējuma sēne, pirmais risinājums būtu to nomazgāt un notīrīt, lai neattīstītos tālāk.

"Mans pirmais ieteikums būtu – risināt vizuālo problēmu," bilst Aneka Kļaviņa. "Pelējums sāk augt, kad ir paaugstināts mitrums gan materiālā, gan gaisā. Pirmais risinājums – žāvēt materiālu un telpas, tad mazgāt un žāvēt atkal. Sākt lietot visādus dezinfekcijas vai pelējumu iznīcinošos līdzekļus vajadzētu tikai, ja esam kāda no jutīgajām grupām.

Ja esam stiprs pieaudzis cilvēks, pietiks ar pelējuma sēņu nomazgāšanu un telpas uzturēšanu higiēniskā kārtībā."

Ar ikdienišķu tīrību pietiks, lai pelējuma sēne atkal nesavairotos.

Žanna Martinsone iesaka neradīt vidi, kas patīk pelējuma sēnītēm, un tas ir mitrums un siltums.

"Arī mums patīk siltums un kaut kāds mitruma līmenis. Dažreiz ir tā, ka tas ir uz robežas un nevaram pilnībā novērst, pilnīgi sausā gaisā arī nebūs labi dzīvot," atzīst Žanna Martinsone. "(..) Daudzas lietas varam paši varam regulēt, bet dažreiz nav tik vienkārši."

Viens no ieteikumiem ir pelējuma sēni mazgāt, izmantojot ķīmiju, konkrēti fungicīdus. Aneka Kļaviņa skaidro, ka

līdzeklis nogalina pelējuma sēni, kas ir dzīvs organisms, līdz ar to var nogalināt arī kādas mūsu dzīvās šūnas. Ķīmiskie līdzekļi ietekmēs arī cilvēka veselību un tos lietojot maksimāli jāievēro drošība.

Personas apliecība jeb eID karte būs obligāts personu apliecinošs dokuments no 2023. gada maija. Bet kas notiks ar pasēm un vai līdz maijam vēl ir reāli paspēt eID noformēt? Raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk skaidro Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšniece Maira Roze un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks digitālās transformācijas jautājumos Gatis Ozols.

"Šobrīd primāri noteikts, ka eID karte būs personu apliecinošs dokuments. Arī pasi var izmantot," skaidro Gatis Ozols.

Maira Roze norāda, ka daudzi izvēlās kā personu apliecinošu dokumentu ņemt gan pasi, gan eID karti. Pase ir būtiska tiem, kas vēlas ceļot, jo ir vairākas valstis, tajā skaitā Lielbritānija, kur iebraucot nepieciešams uzrādīt pasi. Jāatceras, ka pasei jābūt sešus mēnešus derīgai.

Senioriem, kuriem ir izsniegtas beztermiņa pases, tās varēs izmantot līdz 2030. gada beigām. Tas pats attiecas uz pirmās grupas invalīdiem, cilvēkiem, kas ilgstoši uzturas sociālās aprūpes institūcijās, politiski represētām personām.

"Likums saka, ka eID karte ir obligāts dokuments, bet administratīvais sods ir, ja nav neviena dokumenta," norāda Maira Roze. "Šobrīd ir aicinājums šo dokumentu paņemt, bet nav sankcijas, kas pārejas periodam ir samērīgi."

Derīgu pasi arvien varēs izmantot.

Gatis Ozols vēlreiz atgādina priekšrocības, ko nodrošina eID karte. Par pakalpojumiem, ko varēs nodrošināt, izmantojot eID karti, saruna ar iepriekš raidījumā.

PMLP darbinieki pie cilvēkiem, kuri ir uz gultas, arī brauc uz mājām noformēt dokumentu.

Maira Roze atgādina, ka eID karti, kurai beidzies termiņš, nedrīkst sagriezt kā bankas karti un izmest atkritumos, tā jāņem līdzi uz PMLP un jānodod, mainot dokumentu.

Cilvēkus mudina sazināties ar tuvāko PMLP nodaļu, lai iestātos rindā kartes maiņai vai noformēšanai, kā arī pieteikties, izmantojot lietotni "Qticket".

PMLP tālrunis uzziņām 67209400.

Līdz 31. janvārim Latvijā reģistrētajiem mazajiem uzņēmumiem ir pieejamas bezmaksas apmācības kiberdrošības un pretpikšķerēšanas jomā, jo, neskatoties uz pēdējo gadu ļoti aktīvajām izglītošanas kampaņām, uz pikšķerēšanas e-pastiem turpina iekrist ievērojams skaits dažādu uzņēmumu darbinieku. Kā noziedznieki iemidzina mūsu modrību un kā pret to cīnīties, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina „Corporate Solutions” biznesa attīstības direktors un apmācību platformas „Cloudstudy” vadītājs Imants Felsbergs, kiberdrošības eksperts Kārlis Apalups un CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis.

Uz pikšķerēšanu iekrīt 20 - 70 %. Tā trāpa visiem. Uzņēmējiem tās var būt ne tikai "tradicionālās" vēstules no Nigērijas prinčiem, bet arī pavadzīmes, kas pienāk it kā no sadarbības partneriem, bet realitātē ir mainīti bankas rekvizīti.

"Ir vēstules, kas jau noformētas individualizēti, noziedznieki ir ielūkojušies mājaslapā un līdz ar to vēstules saņem viens vai divi cilvēki, arī noformējums mēdz būt atšķirīgs. Līdz ar to dažādas ir iespējas atpazīst krāpniekus. Labi sagatavota vēstule var arī veiksmīgi iziet cauri" analizē Gints Mālkalnietis.

Viņš stāsta, ka redzējis arī vēstules, kuru pamatā ir reāla sarakste, tikai modificēta. Tas var būt aicinājums atvērt kādu failu, atsaucoties uz bijušu darījumu, lai pārskatītu tāmi vai kādu tehnisko risinājumu.

"Šādas iziet cauri ļoti vienkārši, cilvēki zina sadarbības partnerus, atceras, ka pirms pusgada bija objekts, kaut ko darījām, paskatīsimies. Ja runājam par maksājumiem, vienmēr esmu uzsvēris - mācāmies elektroniski parakstītos dokumentus lietot. Vajag atcerēties, ka mums ir šāda aizsargāta sarakstes forma, kur varam digitāli nodrošināt, ka šis dokuments nemainīgs aiziet līdz partnerim un ka viņš spēj identificēt, no kā saņēmis.

Bizness vēlas ļoti skriet, un ar šo skriešanu un nevēlēšanos veltīt divas, piecas minūtes, lai šos elektroniskos sarakstus apstiprinātu, zaudē simtus, tūkstošus. Zaudējumi uz šāda veida kļūmēm, nepārskatot dokumentus, ko vajadzētu pārskatīt, tie ir sešciparu skaitļi Latvijā regulāri," atzīst Gints Mālkalnietis.

Lai arī Latvijas lielā un vidējā biznesa pārstāvji savus darbiniekus šajās jomās izglīto arvien aktīvāk, tomēr šo prasmju testi un lielais Latvijā reģistrēto dažāda veida krāpniecības apjoms digitālā vidē liecina par būtisku zināšanu trūkumu visu nozaru uzņēmumos un visu speciālistu līmeņos.

"Atsaucība mācībām nav pārāk liela," atzīst Imants Felsbergs, "Mācībās vairāk uzsvars ir uz kiberdrošības kultūras veidošanu, jo nav viena konkrēta risinājuma visiem gadījumiem. Darbiniekiem ir jāzina, kā ikdienā rīkoties ar informāciju dažādā formā, arī lietojot sociālos tīklus. Tāpat jāsaprot fiziskās drošības pamatprincipi, ka jāaizver durvis un jāuzliek signalizācija, tāpat ir jāzina, kā strādāt ar e-pastu, uzņēmuma informāciju un jāzina, kā rīkoties, ja notiek jaut kas slikts."

Arvien populārāks kļūst uzskats, ka jebkuru valsti pa īstam var iepazīt, nevis apmeklējot ierastās tūrisma vietas, bet gan satiekot vietējos cilvēkus. Kā piedāvājums "Lauku dzīvesveids" ļauj tūristiem iepazīt dzīvi un cilvēkus Latvijas laukos, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.

Ar piedāvājumu "Lauku dzīvesveids" iepazīstina "Lauku ceļotāja" pārstāve Anna Palelione.

Ko piedāvā tūristiem un kas interesē tūristiem no ārvalstīm, atklāj z/s "Ozoliņi" saimniece Evita Lūkina, "Lauku tēju" piedāvātāja, zirgu sētas "Klajumi" saimniece Ilze Stabulniece, viesu nams "Mauriņi" saimniece Māra Zemdega un viesnīca "Kārļamuiža" pārstāve Baiba Stepiņa.

Mobings ir psiholoģiskā terora veids un sastopams daudz biežāk, nekā mēs gribētu domāt. Kas var īstenot mobingu, kā to atpazīt un kā pretoties, lai neciestu mūsu pašu psihiskā un fiziskā veselība, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ārsts, psihoterapeits, arī „workingday.lv” vadītāju atlases speciālists Andris Jansons, "Trainify" valdes priekšsēdētājs Viktors Pedčenko un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vecākā juriste Elīna Ūsiņa. Pieredzē dalās komunikāciju aģentūras „A.W.Olsen & Partners” projektu direktore Rūta Grikmane.

Elīna Ūsiņa norāda, ka birojs arvien vairāk saņem signālus par emocionālo vardarbību, kas sabiedrībā ir raksturīga un izpaužas arī darba vidē.

"Pēdējā laikā ir vairāki iesniegumi un to varam skaidrot, ka sabiedrība ir kļuvusi izglītotāka, vairāk izprot mobingu un bosingu un arī to, kādām jābūt darba attiecībā, darba videi. Līdz ar to atrod drosmi arī ziņot," atzīst Elīna Ūsiņa. "Ne visos gadījumos mobings un bosings ir identificējams, bet pozitīvi, ka cilvēki neklusē, uzdrošinās formulēt savu problēmu un vēršas tiesībaizsargājošās iestādēs."

Viņa arī norāda, ka nav identisku mobinga un bosinga gadījumu, tāpēc arī ekspertu vidu nav vienotas izpratnes, kas tas īsti ir.

"Mobinga un bosinga tvērums nemitīgi evolucionē un katrā darba kolektīvā tas var būt pilnīgi savādāks," norāda Elīna Ūsiņa. "Pats svarīgākais ir saprast, ka tā nav viena vai pāris epizodes, kas mums nepatīk darbā, darba attiecībās. Šajā gadījumā runājam par psiholoģisko teroru, kas ietver sevī sistemātisku, naidīgu un neētisku attieksmi no vienas vai vairākām personām, vai tie ir kolēģi, vai darba devējs."

Tas var izpausties gan ar kliegšanu, gan pazemošanu, gan profesionālo vai personīgo īpašību noniecināšanu, izsmiešanu, aprunāšanu, izolēšanu. Pats galvenais - mērķis ir radīt nelabvēlīgas sekas šim darbiniekam. Ūsiņa norāda, ka par mobingu vai bosingu var runāt, ka šīs kaitnieciskās darbības nav vienreizēja rakstura, bet atkārtojas un turpinās kaut kādā laika periodā.

Rūta Grikmane atklāj, ka cietusi no mobinga, ko īstenojis nevis darba devējs, bet klients.

"Visvairāk sarūgtināja, ka klients bija valsts iestāde," neslēpj Rūta Grikmane. "Protams, mēs visi esam cilvēki, bet,

manuprāt, realizējot projektus, tie cilvēki, kas strādā kopā, viņi ir kā komanda, nevis viens ir kā boss, kurš tevi visu laiku "dzen grīdā", maina projektu, nosaka nereālus izpildes termiņus, nepārtraukti par tavu darbu sūdzas gan savai, gan manai vadībai. Kas ir pilnīgi, manuprāt, ārpus jebkādiem rāmjiem. Sauc manus padotos par nespējīgiem, par idiotiem. Tādā veidā visu, ko es daru, nepārtraukti noniecina, izplatot to apkārt.

Man tas likās nesaprotami."

"Pēc tam man nācās pierādīt, ka projekts realizēts tajā un pat labāk, nekā tas bija plānots," turpina Rūta Grikmane. "Tur bija sarakste uz sarakstes par to, esam, ko neesam darījuši, katra cipara pierādīšana. Tas bija milzīgs nesaprotama papildus darba apjoms, kur visu laiku juties, ka kaut ko dari nepareizi, lai gan visi rezultāti un apkārtējie cilvēki, kas iesaistīti, izņemot vienu, saprata, ka viss notiek normālā laikā, visu esam izdarījuši, viss ir noorganizēts, nekādām lielām problēmām nevajadzētu būt."

"Viens no pārmetumiem bija, ka viņi neredzot manu komandu. Bet speciāli saudzēju savu komandu, lai viņi arī netiek novesti līdz brīdim, kad ierauga, ka zvana telefons, tu jau saraujies un domā, ak dievs, kas atkal būs. Šādi nodzīvoju kādus četrus mēnešus. Manuprāt, attieksme un visa uzvedība bija vienkārši nenormāla," vērtē Rūta Grikmane.

Andris Jansons atzīst, ka reizēm ir situācijas, ka klienti ir augstprātīgi, nepārdomāti prasīgi. Viņu lēmumu pieņemšana kavējas, bet no otras puses visu izdarīt ātri.